Vecrīgas baznīcu gaiļi ir viens no galvaspilsētas simboliem. Tomēr Rīgas Doma baznīcas gailis kalpo ne tikai kā simbols, bet arī vējrādis. Latvijas Radio aptaujāja iedzīvotājus, lai noskaidrotu, vai šis fakts sabiedrībai ir zināms.
„Kā vējrādītājs. Jā, to var novērot, kad pūš vējš,” – lietas kursā ir kāda uzrunātā sieviete. Tomēr lielākā daļa aptaujāto nav ievērojuši, ka Doma baznīcas gailis maina virzienu.
„Es vispār pievēršu tādām lietām uzmanību un klausos stāstus, kā tur mainīja un tā, bet tiešām neesmu sadzirdējusi un neesmu pievērsusi uzmanību. - Es biju dzirdējusi, ka viņš kustas, bet es domāju, ka - nē taču, tas ir smags un kāds vējš viņu var papūst? Bet īstenībā - man nav ne jausmas…”
Gailis Doma baznīcas smaili rotā kopš 1595. gada - gandrīz četrsimt gadus vēlāk no brīža, kad bīskaps Alberts iesvētīja baznīcas zemi. Rīga ir ostas pilsēta, tāpēc vējrādis bijis īpaši nozīmīgs kuģniecībai un tirdzniecībai, stāsta mākslas vēsturniece Elita Grosmane: „Baznīcas smaile ir tā augstākā vieta pilsētā. Viņa ir saskatāma no jebkuras vietas, tādēļ arī šis gailis no vienas puses tika zeltīts, no otras puses - krāsots melns, lai varētu pateikt, no kuras puses vējš pūš.”
Taču leģenda vēsta - ja redzama gaiļa melnā puse, tad tirdzniecība nevedīsies. Tāpat gailim ir simboliska un reliģiska nozīme. Tas ir rīta vēstnesis, modrības simbols. Savukārt reliģijā gailis apzīmē grēku nožēlošanu, norāda Grosmane: „Tas saistās ar grēku nožēlošanu. Gailis var būt iekļauts arī Kristus ciešanu simbolikā.”
Vecais gailis Rīgu vēroja līdz 1985. gadam, kad izgatavoja jaunu gaili. Arhitekts Juris Galviņš dalās atmiņās par Doma gaiļa nocelšanu: „Imants Zauls bija tas, kas faktiski uz muguras viņu pa trošu ceļu nonesa lejā, pats būdams lejā, lai nenoskādētu to priekšmetu. Un tā viņš viņu nonesa Doma baznīcas dārzā. Tad, kad nolaidās zemē, viņam mutē bija tas rožu pušķis, kas toreiz tika man pasniegts.”
Sākotnēji bija iecere Doma gaili restaurēt, tomēr tas gadsimtu gaitā bija pārlieku cietis, norāda Juris Galviņš: „Vienmēr restaurācijā cenšas maksimāli tuvināties visādos iespējamajos veidos vecajam. Ne tikai izskata ziņā, bet arī procesa ziņā un tehnoloģiju ziņā.” Lai radītu līdzību ar priekšteci, jauno gaili plānoja apzeltīt karstā veidā, tomēr šī metode atzīta par pārāk kaitīgu. „Noskaidrojām, ka ir cilvēki, kas to varbūt varētu izdarīt, bet tomēr tā indīguma dēļ tomēr finālā no tā atteicāmies,” saka Galviņš.
Pašlaik gailis apzeltīts ar zelta lapiņām. Tomēr ne tikai gailim ir vēsturiska vērtība, stāsta mākslas vēsturniece Elita Grosmane: „Ir trīs svarīgas baznīcas torņa sastāvdaļas. Tas ir - gailis vai krusts citām baznīcām, lode, kas ir informācijas glabātāja un kurā tika ievietotas vai nu ziņas par celtnes vēsturi, vai par pilsētas vēsturi. Un trešā sastāvdaļa ir pulkstenis.”
1985. gadā atjaunota vēsturiskā lode un tā aizvien redzama Rīgas Doma smailē. Juris Galviņš apliecina, ka tajā ielikts ziņojums, kā arī tā laika nauda nākamajām paaudzēm.
Doma gailis lūkojas ar seju pret vēju. Tas sver 86 kilogramus, ir aptuveni 50 centimetrus augsts, aptuveni metrs trīsdesmit plats. Gaiļa sekstē iegravēts viņa dzīvesstāsts. Savukārt veco Doma gaili iespējams aplūkot Doma baznīcas Krustejā.
