Digitālās TV lietas pirmais cēliens noslēdzies; sekos pārsūdzības

Septiņiem no vainīgajiem, tostarp finanšu konsultantam Harijam Krongornam un advokātam Jānim Lozem, piespriesti cietumsodi, bet pārējiem, piemēram, Andrejam Ēķim un Jurģim Liepniekam, piespriesti naudas sodi, liecina šodien nolasītais tiesas spriedums.

“Kopumā spriedums ir par labu apsūdzības pusei, lielākā  daļa ir notiesāti,  tiesa ir atzinusi, ka ir notikusi krāpšana un noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizēšana, kas ir arī būtiskākais,” pēc saīsināta sprieduma nolasīšanas atzina prokurors Monvīds Zelčs, kurš uzskata, ka, ņemot vērā lietas lielos apmērus, krimināllietas ilgā virzība un izskatīšana bija pamatota.

Pēc tiesneša Jura Stukāna teiktā, tieši lietas ilgā izskatīšana ir mazinājusi sodu bardzību.

Tā kā vairāki apsūdzētie jau ir pieņēmuši lēmumu lietu pārsūdzēt, digitālās televīzijas lieta, visticamāk, vēl nav noslēgusies, tomēr Juris Stukāns prognozē, ka pārsūdzību izskatīšana būs ātrāka.

“Pirmā instance un apelācijas instance atšķiras, un jautājums būs par to, ko vēlēsies pārbaudīt,” norādīja Stukāns.

Arī prokurors Zelčs Latvijas Radio raidījumā "Pēcpusdiena" atzina, ka vēl būs apelācija, spriedums būs pārsūdzēts, bet “kopumā var teikt, ka uz šo brīdi matemātiski rezultāts ir 13 pret 5 apsūdzības labā”

Vairāki krimināllietā notiesātie jau ir atklājuši, ka gatavojas notiesājošo spriedumu pārsūdzēt. Bijušā Latvijas Neatkarīgās televīzijas vadītāja Andreja Ēķa advokāts Dmitrijs Skačkovs pauda viedokli, ka apsūdzība ir izgāzusies.

“Uzskatu šo spriedumu par absolūtu apsūdzības izgāšanos, jo daži apsūdzētie ir attaisnoti, daži attaisnoti daļēji, nav piedzīta tā milzu kompensācija. Spriedums tiks pārsūdzēts daļā par apsūdzēto notiesāšanu, jo  nekāds noziegums nav noticis un sabiedrībai par šiem apstākļiem tiek melots jau desmit gadus,” pauda advokāts.

Savukārt polittehnologs Jurģis Liepnieks pēc tiesas sēdes norādīja, ka par spriedumu ir šokēts, un tālāko rīcību vēl plāno apsvērt. Liepniekam tiesa piesprieda sodu 72 tūkstošu eiro apjomā, kā arī nolēma no Liepnieka valsts labā piedzīt vairāk nekā 184 000 eiro.

“12 gadus cilvēkus vazāja pa tiesām lietā, kurā nav nevienam zaudējumi nodarīti, kurā nav neviena cietušā...” neizpratni pauda Liepnieks.  

Zelčs Latvijas Radio raidījumā “Pēcpusdiena” pastāstīja, ka vienkāršoti lietas būtība ir tajā, ka atsevišķu personu grupa Latvijā izdomāja ieviest digitālo televīziju, izveidoja Lielbritānijā kompāniju, kas ne ar ko nenodarbojās, un panāca, ka “Digitālais Latvijas radio un televīzijas centrs” (DLRTC) noslēdz līgumu ar šo Lielbritānijas juridisko personu. Līguma pirmā posma summa bija 53 miljoni dolāru. Šī Lielbritānijā reģistrēta kompānija bija tikai čaula, tai nebija speciālistu, darbinieku. Krāpniecības fakts ir tajā, ka firma uzdota par konsultantiem ar pieredzi, kas var piegādāt un izgatavot iekārtas, apmācīt speciālistus Latvijā, un apsūdzība  pierādīja, ka šie cilvēki to nevarēja izdarīt, skaidroja prokurors.

Zelčs skaidroja, ka šajā lietā bija maldināts atbildīgais ministrs, kurš deva akceptu līguma noslēgšanai, maldināti valsts pilnvarnieki, kuri deva atļauju slēgt šo līgumu. Zaudējumi šajā lietā - aptuveni četri miljoni eiro apmērā nodarīti DLRTC. Process gan bija apturēts, un lielāki zaudējumi būtu līguma realizācijas gadījumā, ja piegādātu digitālās televīzijas uztvērējus, kuru cena bija lielākais īpatsvars līguma summā, un šī cena bija paaugstināta un absolūti nepamatota.

Savukārt labas pārvaldības eksperte un sabiedrības par atklātību "Delna" biedre Inese Voika uzsvēra, ka sabiedrība, pieļaujot, ka cilvēki var sashēmot sev peļņu, jo viņiem ir pieejami varas resursi, pieļaujot, ka tas ir normāli, apzog pati sevi.

«Digitālgeitas» pirmssākumi

2000.gadā Latvijā tika uzsākts vairākus desmitus miljonus latu vērts digitālās televīzijas projekts, ko bija paredzēt pilnībā ieviest līdz 2006.gadam.

2001. gadā Anatolija Gorbunova vadītajai Satiksmes ministrijai pakļautais  Latvijas valsts radio un televīzijas centrs (LVRTC) savā paspārnē izveidoja sīkfirmu - Digitālo Latvijas radio un televīzijas centru (DLRTC).

Šim uzņēmumam Latvijas Radio un televīzijas centra akcionāru pilnsapulce Ojāra Rubeņa vadībā izkārtoja iespēju saņemt “Latvijas mobilā telefona” valsts kapitāldaļas, no kuru dividenžu ienākumiem bija plānots segt izdevumus projekta īstenošanai. Lai ieviestu šo sistēmu, Digitālais radio un televīzijas centrs bez valdības ziņas noslēdza līgumu ar Lielbritānijā reģistrēto ārzonas kompāniju “Kempmayer Media Limited”, kura par televīzijas ieviešanas pirmo posmu Rīgas reģionā pieprasīja 30 miljonus latu, no kuriem tolaik bija pārskaitīti jau divi miljoni. Pašiem iedzīvotājiem vēl par 120 latiem būtu jāpērk televīzijai nepieciešamie dekoderi.

Līguma ietvaros DLRTC no „Kempmayer” iepirka digitālās televīzijas apraides iekārtas un dekoderus, ko savukārt firma bija iepirkusi no citiem piegādātājiem. 

Lai gan kompānija norādīja, ka līdzīgus projektus ir īstenojusi Īrijā, Vācijā un Singapūrā, Latvijas Televīzijas iegūtā informācija to neapliecināja. Arī uzņēmuma finanšu atskaites bija gaužām pieticīgas šādu projektu īstenošanai. Arī pats noslēgtais līgums ar “Kempmayer” bija valstij neizdevīgs. Atkāpjoties no tā, soda naudā nāktos maksāt vismaz 3 miljonu latu. Tas radīja nopietnus draudus, ka Digitālajam radio un televīzijas centram piešķirtās akcijas varētu nonākt ar “Kempmayer” saistīto personu īpašumā.

“Tieši šādas daudzpakāpju hierarhiskas shēmas veidošana veicina to, ka tiek radītas iespējas apiet to norēķināšanos par valsts kapitāldaļu izmantošanu un ir iespējama budžeta līdzekļu pārdale, apejot valsts budžetu un parlamentu,” vēlāk klāstīja toreizējais valsts kontrolieris Raitis Černajs.

“Tas, kas saistīts ar Digitālā radio un televīzijas centru, ir aprakstāms kā skandāls. Pirms mēs netiksim pilnībā skaidrībā par šī uzņēmuma finansēm un darbībām, mēs ne tikai nekādas garantijas nepiešķirsim, bet arī nopietni pārdomāsim, lai šīs lietas nodotu citām struktūrām,” tik skarbi 2003. gada vasarā toreizējais premjerministrs Einārs Repše raksturoja digitālās televīzijas ieviešanu Latvijā. 

Tika izvirzītas versijas, ka patiesībā aiz šī ārzonas uzņēmuma slēpjas vietējie uzņēmēji, tostarp politiķis Andris Šķēle un LNT vadītājs Andrejs Ēķis. Turklāt vairāki būtiski lēmumi saistībā ar digitālās televīzijas ieviešanu – DLRTC izveidošana, LMT kapitāldaļu nodošana DLRTC, līguma slēgšana ar „Kempmayer” – bija pieņemti bez valdības ziņas.

“Mēs iesniegsim dokumentus KNAB par jaunajiem faktiem, kas mūsu rīcībā un kas neliecina, ka uzņēmum vadība darbojas pēc labākās uzņēmējdarbības prakses. Kas attiecas uz šo, varu izteikt nožēlu, ka izpildītājs nav bijis apveltītas ar labu gribu panākt līdztiesīgas līguma attiecības,” toreiz sacīja tā laika satiksmes ministrs Roberts Zīle.

2003.gadā izmeklēšanu par projektu uzsāka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB). 2006.gadā kādreizējais premjera padomnieks Jurģis Liepnieks publiski apstiprināja Šķēles saistību ar digitālās televīzijas projektu.

Tāpat 2006.gadā Stokholmas Starptautiskās tirdzniecības palātas šķīrējtiesa atzina ar "Kempmayer " noslēgto līgumu par spēkā neesošu un piesprieda "Kempmayer" atmaksāt 3,8 miljonus latu, kas tika samaksāti, pamatojoties uz līgumu par digitālās televīzijas ieviešanu.

Latvijā tiesā lieta nonākusi 2007.gadā, un sākotnēji kopumā tajā apsūdzēti 20 cilvēki.

Tiesāšanās laikā viens no apsūdzētajiem - bijušais Latvijas Valsts Radio un televīzijas centra valdes priekšsēdētājs Māris Pauders - psihiski saslima. Tāpēc prokurors viņu lūdza atzīt par vainīgu, bet nepiemērot sodu. Savukārt cita apsūdzētā - kādreizējā LVRTC pilnvarniece Ināra Rudaka - nomira.

Neviens no apsūdzētajiem savu vainu gan neatzīst, ko visi šonedēļ arī uzsvēra savā pēdējā vārdā.