Jebkurš, kurš dažādu iemeslu dēļ apmeklētu Murjāņu sporta skolu, būtu šokēts par to, kādā stāvoklī tā ir. Pat vispārējās izglītības iestādes, kur sporta stunda ir tikai viens no daudzajiem mācību priekšmetiem, var lepoties ar daudz mūsdienīgākām zālēm.
Taču pretrunīgi ir viedokļi par to, vai vērts šobrīd ieguldīt astoņus miljonus eiro jaunas manēžas būvniecībā un pārējo ēku remontā, ja šeit mācās vien 124 bērni. Piemēram, nule kā uzceltā sporta halle Salaspilī izmaksājusi divas reizes lētāk – trīs miljonus latu.
Tomēr šobrīd priekšplānā izvirzījies jautājums par ēku slikto stāvokli nevis audzēkņiem, kuri mācās Murjāņos. Vai tieši viņi ir tie, kuri reiz pārstāvēs Latviju pasaules sporta arēnās? Murjāņu sporta ģimnāzijas direktors Ēvalds Goba stāsta, ka "mēs pildām arī ļoti daudz sociālās funkcijas. Nav jau noslēpums. Mums bērni nenāk no tām situētākajām ģimenēm. Mēs viņiem palīdzam integrēties dzīvē".
Taču sociālo funkciju veikšanai paredzētas citas iestādes. Murjāņiem jābūt vietai, kurā sagatavo kandidātus Latvijas nacionālajām izlasēm startiem olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos. Reiz tā bija. Par to liecina izcilu sportistu – murjāņiešu - fotogrāfijas pie skolas sienām.
Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidents Guntis Zālītis, raksturojot pašreizējo situāciju Murjāņos, apstiprina, ka "vieglatlēti vēlētos redzēt, lai vismaz lielākā daļa audzēkņu būtu jaunatnes un junioru izlasē. Diemžēl tas tā nav. Tas liecina gan par skolas kvalitāti, gan treniņu apstākļu kvalitāti". Taču tam, lai skolai piesaistītu augstas klases trenerus arī no bijušo murjāniešu vidus, naudas nav. Treneru algu palielināšanai naudas nav. Inventārs ir novecojis, tā atjaunošanai arī naudas nav.
Toties būvei 8 miljoni eiro atradīšoties. Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta un jaunatnes departamenta direktore Ulrika Auniņa-Naumova norāda, ka "šī nav liela summa vai pārmērīgi liela summa. Tā ir summa, par kuru ir iespējams realizēt minimālās prasības, uzlabot sporta internāta stāvokli, skolas stāvokli un uzcelt multifunkcionālu sporta manēžu".
Jaunās zāles pienesums? Skolas direktors Ē.Goba norāda, ka sporta sasniegumi uzreiz nebūs redzami. Arī audzēkņu skaits diez vai strauji palielināsies. Vienīgi dažādu sporta veidu federācijas telpas varēs izmantot teniņnometnēm. Kā arī plānots, ka Murjāņos nākotnē varētu papildus apgūt florbolu, slēpošanu, snovbordu un cīņas. G.Zālītis pauž pārliecību:
"Tam jaunajam sportistam jābūt degsmei tikt uz Murjāņiem, jo tas ir prestiži, ka tur ir tie labākie apstākļi, labākie treneri. Diemžēl uz doto mirkli tas tā nav. Jautājums, vai, veicot šīs investīcijas šajos nekustamajos īpašumos, turpmāk tiks investēts sporta darbā un treneros? Tas ir galvenais jautājums".
Viens no Murjāņu sporta ģimnāzijas apspriestajiem attīstības plāniem bija tās reorganizācija. Dažādu mazāku internātu izveide vietās, kur jau vēsturiski ir attīstījies kāds no sporta veidiem vairāk nekā citviet. Taču dialogs neesot izveidojies un sarunas izgāzās. Mazāku internātu izveide nav aizmirsta. Tos plānots veidot tik un tā. Taču tad tie jau kļūs par Murjāņu konkurentiem.
Latvijas Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis: "Es šobrīd redzu vairāk nekā 10 pašvaldības, kuras būtu gatavas, kuru teritorijā reāli eksistē mūsdienīgas sporta bāzes, eksistē dienesta viesnīcas vai bijušie skolu internāti. Uz to bāzes varētu attīstīt šo internātu tīklu."
Turklāt pašvaldības var piedāvāt lielākas algas treneriem nekā Murjāņi, kur vienīgais tās finansētājs ir valsts. Līdz ar to rodas pamatotas bažas, ka Murjāņiem aizvien grūtāk būtu atrast augstas klases profesionāļus. Taču visas šīs šaubas visticamāk nozares ministru nenomāc. Viņš vadās pēc principa – Murjāņi ir tradīcija – un valsts ir gana bagāta, lai citas alternatīvas nemeklētu. Izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis (RP):
"Viedoklis ir diezgan viennozīmīgs, ka jāturpina Murjāņu projekta realizācija."
Atbildot uz "De facto" jautājumu, vai tas nekas, ka rekonstrukcija izmaksās 8 miljonus eiro, Vjačeslavs Dombrovskis vien atcērt, ka "cik man ir zināms, investīcijas olimpiskajos centros ir diezgan līdzvērtīgas".
Investīcijas tiešām ir līdzvērtīgas. Taču jāņem vērā tas, ka atšķirībā no Murjāņiem olimpiskajos centros visbiežāk ir arī peldbaseini vai ledus halles, kas būvniecības izmaksas būtiski palielina. Piemēram, valsts ilgtermiņa saistības galvoto aizdevumu atmaksai par Vidzemes olimpisko centru sasniedz teju piecus ar pus miljonus latu, savukārt par šādu celtni Rīgā – nepilnus vienpadsmit miljonus latu. Par šobrīd uzbūvētajiem olimpiskajiem centriem dažādos maksājumos līdz 2028.gadam valsts kopumā būs iztērējusi 58 549 975 LVL.
Saeimas deputāte Elīna Siliņa uzskata, ka "mums totāli trūkst vīzijas profesionālā sporta izglītības sistēmai. Ja mēs redzam profesionālā sporta izglītības tālāko attīstību tikai celtnēs, tad te arī mēs paliksim".
Kā vēstīts, nākamajos gados Izglītības un zinātnes ministrija plāno ne tikai celt Murjāņus, bet par teju trīs miljoniem eiro būvēt sporta kompleksu Siguldā. Miljonu latu ieguldīt bobsleja un kamaniņu trases pilnveidošanai, par nepilniem 13 miljoniem eiro rekonstruēt tenisa centru Lielupē, un finansēt vēl virkni citu būvju. Ne viens viens nozarē strādājošais atzīst, ka šie ir politiski lēmumi. Priecājas vien tas, kurš finansējumu saņēmis.
Tomēr trūkst līdzsvara starp plānotajām dārgajām būvēm un tieša atbalsta sportam. Piemēram, sporta treneri algu palielināšanai nākamgad pieprasīja 2,3 miljonus latu. Taču valdība atbalstīja vien 700 tūkstošus latu.
