- Ziedojumi gan skolās, gan bērnudārzos; nemaksātāji tiek pamanīti
- Naudu vāc gan praktiskām lietām skolai un skolēniem, gan dāvanai skolotājai
- Sociālantropologs aicina atcerēties Latvijas sabiedrības dažādo maksātspēju
Ja nav samaksāts, ūdens nebūs
Raidījums noskaidrojis, ka prakse attiecībā uz ikmēneša ziedojumiem ir ļoti dažāda. Tā atšķiras pat vienas skolas klašu starpā. Piemēram, Liepājas centra sākumskolā vienā klasē ziedojumu nav, bet citā vecākiem jāmaksā fonda nauda 10 eiro gadā. Talsu sākumskolā nekādu maksājumu nav. Mārupes vidusskolā 4. klases skolēnu vecākiem ir jāziedo divi līdz trīs eiro mēnesī, Ķekavas vidusskolas mazākajās klasēs arī ap trim eiro mēnesī. Trīs eiro ir jāmaksā mazo bērnu vecākiem, piemēram, Rīgas 47. vidusskolā.
Tomēr citur skolas naudas sasniedz pat 30 eiro gadā. Mazajās klasēs tā tiek tērēta, piemēram, klases dekorēšanai vai stacionāra dzeramā ūdens apmaksai klasē, jo krāna ūdens nav labs.
“Skolotāja sapulcē pateica, ka tas ir koraļļu ūdens. Katram bērnam savu krūzīti, ja neesi samaksājis, tad ūdeni nav iespējams padzerties,”
norādīts kādā vēstulē no Olaines.
Vecāko klašu vidū ziedojumu tradīcija ir mazāk izplatīta. Tomēr, piemēram, Rīgas 41. vidusskolā ir jāmaksā trīs eiro mēnesī, toties Valmieras Viestura vidusskolā ap 20 eiro gadā.
Taču visplašāk šī prakse ir izplatīta pirmsskolā jeb bērnudārzos, tostarp pašvaldībai piederošajos. Piemēram, Rīgas 213. bērnudārzā vecākiem gadā ir jāmaksā 30 eiro, pamatojums – ūdens bērniem un tualetes papīrs. Lai arī summas nav it kā lielas un vecāki lielākoties neiebilst, tomēr visi nemaksātāji “tiek turēti zem lupas”.
Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) pret izplatīto ziedošanu skolās neiebilst,
tomēr vienlaikus uzsver, ka ziedošanai ir jābūt brīvprātīgai un publicēt maksātāju un nemaksātāju nedrīkst, jo tādā veidā tiek izdarīts spiediens.
”Vecākiem nav jāsniedz skaidrojums par nepiedalīšanos ziedošanā, un, pats būtiskākais, – no vecāku nepiedalīšanās ziedošanā vai naudas vākšanā nedrīkst ciest bērns (informāciju par to, kura bērna vecāki maksājuši naudu, kuri – ne, nedrīkst izplatīt ne skolā, ne starp vecākiem). Izpaužot ziņas par ziedotājiem, vienlaikus tiek izpaustas ziņas par bērniem, kuru vecāki nav ziedojuši, un tas var radīt atšķirīgu attieksmi pret bērnu,” teikts oficiālajā ziņojumā.
Dāvanu kartes, pērļu auskari un prāmis uz Stokholmu, kas visiem nav pa kabatai
Spriežot pēc vēstulēm, vecāku vidū nereti ir strīdi, cik dārgas dāvanas skolotājiem dāvināt. Izplatītākās ir dāvanu kartes, kuru vērtība svārstās ap 25 eiro, ja tālāk no Rīgas, un 100 eiro, ja Pierīgā.
Kāds vecāks AP pat nosūtījis saraksti, kā notiek dāvanas izvēle skolotājai. Izskan versijas, ka skolotājai jāpērk brošiņa, SPA, rotas vai pērļu auskari.
Toties kāda Alūksnes pilsētas sākumskolas skolēna mamma ziņo, ka no katra bērna tika vākti pa pieci eiro. “Dāvanā mammas vienojās par upes pērļu kaklarotu, auskariem un rokassprādzi, aptuvenā summa 90 eiro, atlikums palika 3.klases beigšanas ballītei,” viņa klāsta.
Dažas pirmsskolas iestādes nebūt neatpaliek - stāsta kāds bērnudārznieka vecāks Rīgā. “Audzinātājām un auklītēm gada beigu dāvanai tiek vākti aptuveni 15 eiro no bērna. Pagājušajā semestrī tika vākti līdzekļi dīvāna maiņai - līdz 10 eiro no bērna, un šobrīd notiek aktīva naudas “samešana” grupiņas telpu remontam,” norāda vecāks.
Savukārt kāda bērna izlaidums Bauskas pirmsskolas izglītības iestādē beidzies ar vēl lielākiem tēriņiem. “(..) tad tika pirkti ziedi un dāvanas bērnudārza vadītājai un metodiķei, tika samaksāts arī par klauna klātbūtni pasākumā, kas bērnus izklaidēja nepilnu vienu stundu. Zinu, ka 100 eiro tika samaksāts fotogrāfam, (..) un tad sākās pats jautrākais - 100 eiro dāvanu karte kādā Rīgas veikalā - vienai audzinātājai, tikpat otrai (100 eiro dāvanu karte) un tikpat auklītei (100 eiro dāvanu karte),” klāsta vecāks.
Neviens neliedz skolotājiem dāvināt dāvanas, norāda IKVD. Taču ir jāsamēro dāvanas lielums, un arī šajā gadījumā naudas vākšana ir brīvprātīga. “Pat gadījumā, ja vecāku vairākums ir savstarpēji vienojies, piemēram, par Ziemassvētku un izlaidumu dāvanām, tas nenozīmē, ka arī pārējiem vecākiem ir obligāti nosakāms pienākums piedalīties naudas vākšanā vai ziedošanā un maksāt konkrētu summu,” norāda dienests.
Nauda tiek vākta arī dažādām ekskursijām.
Piemēram, ir skolas un klases, kas vienojušās, ka brauks ar prāmi uz Stokholmu. Tiesa, kādam, kura vecākiem nav tik lielas rocības, ir jāpaliek mājās.
“Dārgas var būt ekskursijas, bet tās savukārt ir brīvprātīgs pasākums. Kad manam bērnam pirms trim mēnešiem bija ekskursija uz vienu no Latvijas pilsētām par 21 eiro, es viņu vienkārši izvēlējos nepalaist, jo visa mūsu 5 cilvēku ģimene var par šo 21 eiro aizbraukt uz to pašu vietu kopā,” norāda vēl viens vecāks.
Par ekskursijām IKVD komentārs ir šāds: “Ja, piemēram, ekskursija notiek mācību laikā un būtībā ir mācību un audzināšanas sastāvdaļa, tad skolai ir jānodrošina, ka ekskursijā var doties un tās ietvaros paredzētajās aktivitātēs piedalīties visi bērni neatkarīgi no viņu ģimenes maksāšanas spējām. Ja to nav iespējams nodrošināt, tad tāda ekskursija nevar notikt mācību laikā un izglītības un audzināšanas procesa ietvaros.”
Ziedo vairāk, nekā grib, un prestiža dēļ
Tikmēr sociālantropologs Klāvs Sedlenieks aicina atcerēties, ka Latvijas sabiedrība turības ziņā ir ļoti daudzslāņaina.
“Dāvanu apmaiņas klasiskajā formā vienmēr ir zināma prestiža jautājums, tas, kurš var iedot vairāk, iegūst vairāk prestiža, tāpēc, protams, dāvanām ir mazliet tendence pieaugt. Bet šajā gadījumā vēl ir cita puse, ir iesaistītas dažādas puses ar dažādu turīgumu. Tiem, kuriem turīguma līmenis ir augstāks, tie arī nosaka toni, jo viņiem šķiet, ka nosacīts x līmenis cenās ir pavisam normāli pieņemams, pašsaprotams vai pavisam nebūtisks. Citiem vecākiem, kuriem turīguma līmenis ir zemāks, šī summa var šķist ne tik ļoti pieņemama,” norāda Sedlenieks.
Viņš bilst, ka problēma ir tāda, ka vecāki, kam turīguma līmenis ir zemāks, lai nezaudētu pašcieņu vai iedomātu cieņu citu acīs, ir spiesti atlicināt vairāk, nekā viņi gribētu.
“Diemžēl, lai gan klasiski dāvanas pēc teorijas tiek pozicionētas kā brīvprātīgi dotas, tās nav nedz brīvprātīgi, nedz bez maksas. Tev ir pienākums dāvināt dāvanas. Ja visi dāvina, tad viens cilvēks nevar izvairīties, jo kļūst atstumtais,” norāda antropologs.
