''Brīvības pieminekļa vēsture jau ir ļoti gara, tā ir saistīta ar Brīvības cīņām, 1918./20 gads un varbūt pat ar Pirmā pasaules kara noslēgumu,'' stāsta Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis. ''Latvieši jau ir īpaši ar to, ka viņi tomēr cenšas pagātnes notikumus un cilvēkus un liecības iemūžināt monumentāli, kas nav varbūt ne mūsu kaimiņiem lietuviešiem, ne igauņiem.''
Pēc Brīvības cīņu beigām, kad radās ideja par Brīvības pieminekli, Latvijā saimnieciskā dzīve bija apstājusies – lauku sētas izpostītas, slēgti rūpniecības uzņēmumi, turklāt naudu vajadzēja Brāļu kapu iekārtošanai.
''Tajā laikā jau tās naudas nebija. Valsts bija izputināta pēc kara, nu nebija taču. Bet tā ideja un doma gāja pa priekšu,'' saka Gailītis.
Un tā
1925.gadā “Ilustrēts Žurnāls” publicēja toreizējā valsts prezidenta Gustava Zemgala paziņojumu – „Budžetā līdzekļu nav, lai tos vāc tauta!” Visā valstī nodibināja sazarotu komiteju tīklu, kas vāca ziedojumus. Rīkoja dažādas loterijas, deju vakarus. Pierakstīja ziedotāja uzvārdu un ziedoto naudas summu. Atsaucība bija pārsteidzoši liela, kopā savāca ap 3 miljoniem latu.
''Jo katrs Latvijas iedzīvotājs, katrs Latvijas iedzīvotājs ir pastarpināti vai tiešā veidā saistīts ar Brīvības pieminekli caur saviem vecākiem, vecvecākiem, kuri noteikti arī bija saistīti ar strēlniekiem, ar Pirmo pasaules karu, ar Bermontiādes laiku. Tātad, jebkurš var atrast sevi šajā piemineklī,'' uzskata Gailītis.
Ideju par pieminekļa celtniecību izteica toreizējais ministru prezidents Zigfrīds Anna Meirovics 1920. gadā, norādot, ka arī Latvijā, līdzīgi kā Kauņā, nepieciešams „piemiņas stabs” brīvības cīņās kritušajiem.
''Pirmie konkursi nedeva vēlamo rezultātu, bet dažas idejas viņos jau ieskicējās. Nu, doma virzījās tiešām uz monumentālu formu, kas būtu pietiekami augsta, kāda stēla vai obelisks, vai kāds cits arhitektonisks veidojums. Dažas konkursa idejas vienkārši palika nerealizētas tālāk toreizējo politisko ķildu dēļ, ko arī mākslas zinātnieks Jānis Siliņš savās publikācijās 30. gados ir labi atspoguļojis,'' stāsta Rīgas Tehniskās Universitātes arhitektūras un pilsētplānošanas profesors Jānis Krastiņš.
Kā raksta arhitekts Vaidelotis Apsītis, pirmajā konkursā politiķi paši izvēlēja arhitekta Eižena Laubes versiju „Piemiņas stabu”, tomēr inteliģencei šis projekts nepatika. 57 gleznotāji, rakstnieki mūziķi un aktieri parakstīja iesniegumu, kurā kritizēja projekta zemo māksliniecisko līmeni. Proti, tas atgādinot „parastu kapu pieminekli”.
''Un pēdējā konkursā, kur piedalījās tikai, ja nemaldos, trīs dalībnieki, izvēlējās tēlnieka Kārļa Zāles priekšlikumu un pieaicināja toreiz jau Latvijas Universitātes profesoru Ernestu Štālbergu arhitektoniskās daļas izveidošanai,'' stāsta Krastiņš.
Diskusiju netrūka arī par topošā pieminekļa lokāciju. Vietu Brīvības piemineklim meklēja ilgāk nekā astoņus gadus. Bija ierosinājumi to celt Esplanādē, Klīversalā vai pat Daugavmalā. Cilvēki ironizēja – ja Ķīpsalā uzceltu Brīvības pieminekli, tad tas vienlaicīgi būtu bāka. Tomēr pēc ilgām sarunām Brīvības pieminekli izlēma celt Brīvības bulvārī - tur, kur bija palicis granīta postaments no Pētera I pieminekļa.
''Un 20. gados tajā vietā šī pieminekļa pjedestāls tai vietā joprojām bija - nu ne šā, ne tā tā vide bija... kaut kādā veidā līdz galam nesakārtota tā vieta bija - pieminekļa postaments bez paša pieminekļa. Bet nu Pēteri I neviens tai brīdī pilnīgi loģiski negribēja, nedz tas bija nepieciešams, lai arī cik vērtīgs šis skulpturālais veidojums būtu no mākslas viedokļa,'' bilst Krastiņš.
Brīvības piemineklī Kārlim Zālem ir vairāki stāsti, taču visspilgtāk viņš izceļ Brīvību, Tēvzemi, Māti Latviju, Dzimteni, alkas pēc brīvības, cīņu pret verdzību un gandarījumu par uzvaru.
''Pret Vecrīgu centrālais tēls monumentālā „Māte Latvija”, no Bastejkalna puses – tur ir Lāčplēsis un pretējā pusē ir atkal Lāčplēsim garīgās vērtības, kas ir simbolizētas skulpturālā tēlā ''Vaidelotis'', un skatā uz Raiņa bulvāri ir vēlreiz Brīvības cīņas atspoguļotas ar “Važu rāvēju”,'' klāsta Krastiņš.
Savukārt pieminekļa obeliska jeb četrkantīgā staba galā atrodas Latvijas brīvības tēls – sievietes figūra, kas tautā mītiskā kārtā iesaukta par Mildu. Pieminekļa oficiālos dokumentos šāda vārda nav, skaidro Guntis Gailītis:
''Tas ir tāds kā aizliegts vārds. To mēs varbūt tā frivoli sakām “Milda, Milda”, bet nē - mēs esam konsekventi un to arī visi apliecina, ka tas ir Brīvības piemineklis un ka tur ir tēls, kuram ir Mildas vārds dots; viņš drusciņ devalvē šo pieminekli. Mildas vārds jau nav slikts, un Anna ir skaista un Kristīne ir skaists vārds, bet šinī gadījumā viņš ir ideju kopums.''
Ar grandiozu svētku ceremoniju Brīvības pieminekli atklāja 1935. gada 18.novembrī. Visā pilsētā dega krāsainas lampiņas, slēdza satiksmi, cilvēki devās gājienā, gar pieminekli lidoja 12 kara lidmašīnas, krastmalā piestāja pat armijas karakuģi un zemūdenes.
Lina pārvalku no pieminekļa gan nesanāca noraut vienlaicīgi. Arhitekts Apsītis grāmatā “Brīvības piemineklis” raksta: “Krīt pelēkais audekla pārsegs. Taču, nolaižot to, vēja pūsma pieplacina audeklu piemineklim rietumu pusē. Tas - mazs satraukuma mirklis. Vai tiešām neizdosies pārvalku atsegt? No publikas izskrien daži vīri, kas palīdz strādniekiem aizsegu novilkt. Tas ir vienīgais neparedzētais moments pieminekļa atklāšanas svinībās.”
Arī šogad Brīvības piemineklā 80 gadu jubilejā paredzēts svētku pasākums, kā arī maza dāvana, ko ieraudzīsim tikai svētku dienā.
