Izaicinājums gan skolēniem, gan pedagogiem
Amēlija mācās 9. klasē. Attālinātās mācības rit, pildot skolotāju iesūtītos uzdevumus un noteiktos laikos pieslēdzoties tiešsaistes stundām “Zoom” platformā. Kādu dienu tāda ir tikai viena pieslēgšanās, citreiz pat piecas. Meitene stāsta, ir skolotājas, kurām šī tiešsaistes stundu organizēšana norit raiti, bet citām tas sagādā pamatīgas grūtības.
''Bija skolotāja, kura sūtīja “Zoom” linku e-klases pastā. “Word” failā bija links,'' stāsta 9. klases skolniece Amēlija Čeiča.
Amēlijas tētis Juris ir satraukts par pamatīgo spriedzi, kuru šobrīd izjūt bērni, un to, kādas sekas tā radīs nākotnē. Viņš uzskata, ka joprojām šajā procesā ir problēmas un nesaprašana, kas un kā jādara. ''Jābūt kaut kādām vadlīnijām, un es zinu, ka tās ir. Un ir skolotāji, kuri tās pieņēma, cik es zinu pēc savu bērnu pieredzes, tad šī mācīšanās ir jēgpilnāka.
Bet tie, kuri domāja, ka tas tikai pagaidu process un nepielāgoja savu mācīšanas procesu un kuriem ir grūtāk ar informācijas tehnoloģiju apgūšanu, tur tās problēmas turpinās,'' saka skolnieces tētis Juris Čeičs.
Arī četru bērnu mamma un pedagoģisko materiālu autore Ilze Dzene saka, ka vecāki ļoti labi saprot, ka pedagogiem šis process prasa daudz pūļu un spēka. “Esmu runājusi ar skolas direktori, un viņa ir teikusi, ka tas ir milzīgs izaicinājums un milzīgs stress viņiem un, protams, ka daudz vieglāk tas viss būtu bijis klātienē. Visa tā sēdēšana pie datora, kā saka, asinsspiedienu neuzlabo. Es domāju, ka tas ir milzīgs darba apjoms pedagogiem, un es tiešām viņiem jūtu līdzi. Paši pedagogi ir teikuši, ka viņiem šis arī nav viegli,'' saka Ilze Dzene.
Latviešu valodas un literatūras skolotāja Māra Ozola uzskata, ka, plānojot attālināto mācību procesu, pedagogiem ir nepieciešama lielāka brīvība. Viņa uzsver – katra klase, katrs bērns atšķiras, tāpēc tieši pedagogs vislabāk zina, kādu pieeju katrā gadījumā izvēlēties. Māra gan atzīst, ka
mācību procesu krietni atvieglotu vienota kvalitatīvu mācību materiālu un uzdevumu bāze.
Savukārt pašlaik, lai bērnus izglītotu, katrs skolotājs tos sagatavojot patstāvīgi. ''Jo mazāk kāds no malas ar pirkstu bakstīs “dari tā un dari šitā”... Nebūs jau arī visiem skolotājiem vienādi tās pratības. Jā, es daudz esmu iemācījusies, kolēģi arī. Citi gan ne – kā brauca, tā brauc, jo citi jau mācēja tajos datoros darboties,'' tā Māra Ozola.
Profesore, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne Linda Daniela norāda, ka attālinātais formāts mācībās tik ātri vēl nebeigsies un, iespējams, mums ar to būs jāsarod. “Daļa vēl joprojām nav pielāgojušies, mēs varbūt runājam ekrānā, esam runājošās galvas. Bet, lai tas būtu īsts mācību process, tas prasa, lai skolotājs māk ne tikai runāt attālināti, bet lai ir arī pieeja mācību materiāliem, pieejamas visādas ierīces, lai šis mācību process varētu notikt, tas arī ne vienmēr vēl visiem ir. Tā kā šī pielāgošanās ir interesants process.
Noteikti ir skolotāji, kas sēž un gaida, kad viss beigsies. Ir skolotāji, kas ir pārstrādājušies, meklējot iespējamos risinājumus. Tā pielāgošanās būs vēl garš ceļš ejams, un jautājums, vai tas vispār ir ceļš ar beigām,'' saka Linda Daniela.
Klupšanas akmeņi un vērtīgais, ko turpināt
Linda Daniela iesāk sarunu par klupšanas akmeņiem. ''Pirmajam posmam bija viens liels klupšanas akmens, ka visi pazaudējās un domāja, ka tas pēc nedēļas beigsies. Bet pēc tam mēģināja atkārtot stundas pēc tāda paša plāna kā klātienē – 40 minūšu mācību stundas pilnu mācību dienu. Attālinātā procesā šādi noteikti nevar darīt!'' uzsver Linda Daniela.
Arī pedagoģisko materiālu autorei Ilzei Dzenei šķiet, ka bērniem problēmas sagādā izmainītais dienas režīms. “Ir bērni, kuriem ir ļoti lielas problēmas tikt galā ar šo situāciju, jo viņiem vajag socializēties, tas viņiem dara prieku. Rezultātā viņi nemācās kvalitatīvi, jo viņi vienkārši nav atpūtušies, nav priecīgi, nav uzlādējuši savas baterijas. Un to bērnu vecāki, kuriem ir problēmas, viņi ir ļoti sašutuši par šo situāciju. Tas gan ir fakts. Viņi raksta, ka bērnam iet ļoti grūti, viņi nespēj noturēt uzmanību bērniem, nav īsti foršs dienas režīms, viņš nesatiekas ar citiem bērniem. Un viņam nav veida, kā uzlādēt baterijas, jo nav ne baseina, ne basketbola, nekas nenotiek. Un tad nu tu dzīvo tajā vannā, savā dzīvoklī vai mājā, un bērni pat neiet svaigā gaisā.''
Arī Linda Daniela atzīst, ka šajā īpatnējā situācijā runāt par normālu režīmu, kas ļautu netraucēti mācīties, ir visai grūti.
Viņa iezīmē spilgtu piemēru ģimenēs ar vairākiem dažādu vecumu bērniem: “Pieņemsim, ir sociāli labvēlīga ģimene, izglītoti, inteliģenti vecāki, bet viņi ir mediķi. Viņi strādā medicīnas jomā, rūpējas par mums visiem, un viņiem ir jābūt darbā, un viņu bērniem tā palīdzība tik ļoti nevar tikt nodrošināta. Mēs varam modelēt tālāk, kas notiek ar trīs bērnu ģimenēm, kur viens bērns ir skolnieks, otrs ir bērnudārznieks, kurš grib visu laiku skriet, un trešais ir zīdainis, kurš raud tad, kad viņš raud. Un tā dzīvesvieta ir divistabu dzīvoklis, un mamma ir viena pati, un viņai turklāt vēl ir arī jāstrādā. Un neskatoties, cik viņi ir labvēlīgi, viņa tur nevar neko īsti mainīt.''
''Režīma trūkums ir viena liela problēma,” saka Ilze Dzene, kurai ir četri bērni, “es domāju, ka bērni ir iemācījušies lietot daudz vairāk datoru. Tas mūsdienās ir ārkārtīgi būtiski. Un tas viennozīmīgi ir pozitīvi, bet jautājums ir, vai datora lietošana tik daudz ir pozitīva. Protams, nav. Bet es domāju – kaut kādu daļu noteikti var turpināt attālināti nākotnē, jo datorpratība ir vērtīgas zināšanas.''
Ilzes vecākais bērns mācās 5. klasē, vidējais – 3. klasē. Viņa attālināto mācību procesu savā ģimenē vērtē kā veiksmīgu. Tam viens no iemesliem esot arī salīdzinoši nelielās klases – 15 līdz 20 bērni klasē. Tāpat liela loma ir bērnu pašdisciplīnai.
''Maniem bērniem nepatīk agri celties, un viņi to saskata kā tādu bonusu, ka viņi var mācīties tikai divas trīs stundas no mājām, nevis no pulksten 8 līdz vieniem. Un tad viņiem pašiem patīk plānot savu laiku, un to es redzu tagad kā tādu pozitīvu momentu. Pirms gada mēs ģimenē nopirkām viedierīces, gan planšeti, gan otru datoru sainstalējam, lai tas viss būtu veiksmīgi. Ir ārkārtīgi svarīgi bērnam izveidot labu dienas režīmu. Tas nozīmē, ka mēs ceļamies vienā laikā, mēs paēdam brokastis. Ir bērni, kuriem attālinātās mācības nesagādā nekādu problēmu, jo viņi ir iemācījušies pašvadīti mācīties un paši organizēt savu laiku,” stāsta Ilze.
Kā atgriezīsimies pie klātienes mācībām?
“Mums ir jādomā par to, kas notiks, kad atgriezīsimies klātienē, kas viņus varēs atbalstīt. Kā mēs sāksim atkal draudzēties? Kas klasē notiek, ja mēs gadu esam bijuši šķirti viens no otra? Bērniem taču ir traki visas tās draudzības un tāda savstarpēja sarunāšanās,” saka profesore Linda Daniela.
Daļa vecāku satraucas, cik bērni būs sagatavoti nākamajam mācību gadam. Vai nebūs robi zināšanās, vai spēs tikt līdzi mācību tempam un sarežģītībai?
Mamma Ilze Dzene uzskata, ka te paši vecāki var palīdzēt: ''Mēs vasaras parasti nekad netaisām brīvas, jo pa vasaru bērniem ļoti daudz kas aizmirstas. Mums vasarā ir diezgan stingrs režīms. Mēs netaisām nekādus baigos pārrāvumus vasarā, un līdz ar to bērniem viss ir kārtībā. Varbūt tas kā ietekme uz pārējiem vecākiem arī nedaudz, tomēr paskatīties vasarā, ko viņi īsti nav apguvuši no tās vielas, kas būtu bijis jāapgūst. Un, jā, tad jau septembrī būs gatavi.”
Viennozīmīgi šis laiks būs devis arī daudz vērtīgu atziņu un mācību, kas lieti noderēs, lai turpmāk uzlabotu un modernizētu mācību procesu, kā arī padarītu to pieejamāku.
Profesore Linda Daniela saredz trīs iespējas. Viena – mācību stundās piedalīties arī to vecāku bērniem, kuri darba dēļ daudz ceļo un bērnus ņem līdzi. Tāpat bērni, kuri ir mājās slimības dēļ, taču jūtas labi, mācībās varētu piedalīties attālināti, ja klasēs būtu nodrošinātas multimediju kameras.
Otra iespēja, viņasprāt, būtu bērniem no attālākiem reģioniem mācīties specializētās skolās, piemēram, Franču licejā. ''Vēl viens variants, kas man nāk prātā, ir, ka kādā attālinātā lauku skolā nevar atrast skolotāju. (..) Ja mēs nevaram atrast fizikas skolotāju, bet ir kāds skolotājs Rīgā vai Ventspilī, tad šādā attālinātā mācību procesā kaut kas tomēr var notikt. Un, ja mēs sagatavojam arī mācību līdzekļus, ka viņš var izmantot simulācijas, – tad šis arī varētu būt labs risinājums,” saka Daniela.
KONTEKSTS:
Visi skolēni patlaban mācās attālināti. 7.–12. klašu skolēniem mācības attālināti notiek kopš rudens brīvlaika, 5.–6. klašu skolēniem – kopš 7. decembra, bet 1.–4. klašu skolēniem – kopš 25. janvāra.
Februāra vidū vienojās par "reģionu principu" mācību procesa organizēšanā. Proti, teritorijās, kurās saslimstība ar Covid-19 būs zemāka par noteikto slieksni, vispārizglītojošās izglītības iestādes drīkst mācības notikt klātienē. SPKC ir tā iestāde, kas reizi nedēļā – trešdienā – pasaka, kurās pašvaldībās ar zemu Covid-19 saslimstības līmeni skolas jaunajā nedēļā drīkstēs mācīt bērnus klātienē.
