Atgriezties Latvijā ar bērniem: Ko bērns pārdzīvo skolā, un kā pietrūkst izglītības sistēmā

“Tāds stāsts iz dzīves – devos pie psihologa ar Gabrielu, un psihologs paskatījās un teica, zini, mammu, psihologu vajag tev. Tāpēc ka es jau principā biju uz tādas sabrukšanas robežas, jo tas tiešām bija smags periods.” Tik skaudri savu atgriešanos Latvijā kopā bērniem pēc Īrijā pavadītajiem septiņiem gadiem atceras Līga. Viņas dēlam te  bija jāsāk iet 1. klasē, bet, lai veiksmīgi varētu mācīties, nācās nomainīt pat trīs skolas. Cik gatavi esam uzņemt mūsu skolās mājup braucējus, kuri izglītību jau  sākuši iegūt mītnes zemēs, un kādi šajā ziņā ir izaicinājumi mūsu skolu pedagogiem?  

ĪSUMĀ:

''Tie septiņi gadi, it sevišķi pēdējais pusgads, Īrijā man bija ļoti smags, katru dienu jau arvien vairāk bija domas – gribu mājās, gribu mājās,'' stāsta Līga.

Līga Reņģe ar bērniem

Pēc septiņiem Īrijā pavadītajiem gadiem, kaut arī tur bija savs bizness, Līga Reņģe kopā ar bērniem tomēr nolēma atgriezties Latvijā. Šis lēmums bija saistīts arī ar to, ka jutusi darbā izdegšanu, tomēr noteicošais bijis emocionālais faktors, jo visvairāk ir gribējies būt mājās, pie savas ģimenes.

“Tā apziņa, ka vecāki kļūst vecāki... un mēs netikām uz katrām tādām tradicionālām svinībām, kas mums ģimenē bija tradīcija, tikai tā dēļ, ka darbi, darbi… Citreiz bija tā, ka tikai reizi gadā atbrauc, un ar to bija par maz,” saka Līga.

Atgriežoties Latvijā, Līgas meitiņai bija nepilni divi gadi un viņai problēmu te iejusties nav bijušas. Gabrielam tolaik bija pieci gadi,  un sākās viņa gaitas bērnudārzā. Gabriels atklāti atzīst, ka negrib to laiku vairs atcerēties, jo pārāk liela bijusi atšķirība no Īrijā pieredzētā.

Pilnīgi cita sabiedrība, Īrijā audzinātājas bija daudz atsaucīgākas nekā šeit, piebilst  Līga.

“Meitiņa vēl negāja dārziņā tur, viņai pilnīgi atkrita tā visa Īrijas dārziņa būšana, bet puikam bija smagi, jo Īrijā viss ir ļoti tā.. pret bērniem izturas ļoti uzmanīgi, tas ir, ka nedrīkst aizskart ne ar vārdu, nekā, jo tas ir bērns, bērns ir gandrīz Dieva vietā. Tur viņi tika tā audzināti, un tad, kad atgriezāmies šeit, protams, bērni saskārās ar to, ka ir tāda ļoti skarba attieksme tieši no bērnu puses, no audzinātāju puses, un puikam bija ļoti, ļoti liels stress,” skaidro Līga.

Viegls dēlam nav bijis arī skolas gaitu sākums.

“Gabrielam bija problēmas ar „r” burta izrunāšanu, jo viņš jau bija vairāk tajā angļu valodā iekšā, un „r” kā tādu viņš nemācēja, un dārziņā, pēc tam skolā viņš tika apsmiets par to. Vai lika - pasaki, pasaki savu vārdu! Un tad viņš centās to burtu iemācīties, katru vakaru trenēja, trenēja; izsmiešana beidzās, kad viņš iemācījās to burtu.

Viņš to mācību daļu, kas ir matemātika, gramatika latviešu valodā, ļoti ātri apguva, vairāk aizskāra tieši tas emocionālais,” stāsta Līga.

Nomainītas trīs skolas, tagad Gabriels mācās privātā mācību iestādē, un arī šo problēmu vairs nav. Līgas secinājums – atgriežoties Latvijā, veiksmīgi integrēties traucē gan atšķirīgā pieeja mācību procesam, gan arī attieksme.

“Man māsa pagājušajā gadā mēģināja atgriezties, viņas meitiņai 11 gadi. Arī skarbā attieksme, audzinātājas nepacietība bija tā, kas bērnu principā aizdzina atpakaļ uz Īriju, nu, viņi tā nav raduši un aizbrauca atpakaļ bērnu dēļ,” stāsta Līga.

Atgriezties pie sākumskolas draugiem ir vieglāk

Enriko Renārs Neilands atgriezās no Īrijas un sāka iet skolā 8.klasē, iejutās ļoti labi. Enriko stāstam pozitīvo pamatu dod tas, ka tā bija atgriešanās savā skolā, kur jau bija 1. klasē iegūtie draugi.

“Draugi mani pieņēma ļoti ātri, 1. septembrī iegāju “Facebook”, tur jau bija daži klasesbiedri uzrakstījuši, kas bija no pirmās klases, un tas bija tā ļoti forši, silti,” atceras Enriko.

Taču sākumā iekļauties mācību procesā nācās ne tik viegli un, lai tiktu līdzi pārējiem, bija vajadzīgs diezgan liels gribasspēks un motivācija.

“Ar mācībām bija tā pagrūti, gāju pie privātskolotājas, un es to darīju savā brīvajā laikā, brīvdienās, un tiešām ļoti centos lasīt grāmatas, bet tagad ir labi,” saka Enriko.

Mācībās grūtākais bija “pierast pie tā, kā šeit māca”,  ar latviešu valodu un ķīmiju bija sarežģītāk, jo Īrijā ķīmija bija vairāk ar citu kopā -  bioloģija, ķīmija, fizika,  bet te ir viss atsevišķi, skaidro Enriko.

Valoda ir visu pamatu pamats – un lielākais klupšanas akmens

Valmieras Viestura vidusskolā, kur mācās arī Enriko, ir pieci skolnieki, kuri ir atgriezušies Latvijā no ārzemēm. Skolotāja un klases audzinātāja Laima Drande stāsta, ka visgrūtāk šī iejušanās mācību procesā ir tiem audzēkņiem, kuri jau ir gājuši skolā savā mītnes zemē. Un vislielākās problēmas sagādā latviešu valoda un Latvijas vēsture.

“9. klasē atgriezās puisis, kas visu savu bērnību un faktiski līdz 15 gadu vecumam bija dzīvojis Īrijā, ar latviešu valodu sarunu līmenī viss kārtībā, bet latviešu valodas raksti un īstenībā arī vārdu krājums…

Valoda ir visa pamatu pamats, jo matemātikā ir nepieciešamas valodas zināšanas, vēsturē, jo ir pat tādi jēdzieni, ko šie reemigranti pat nesaprot, viņiem latviešu valoda ir diezgan vienkārša.

Arī Latvijas vēsturi viņi nav mācījušies, zēnam bija dažādas papildu nodarbības - latviešu valodā, vēsturē, viņš arī ķīmiju gāja papildus apgūt,” stāsta Drande.

Noderētu skolotāja asistents

Latviešu valodā un vēsturē ir paredzētas papildu nodarbības, bet, kā vērtē latviešu valodas skolotāja Ineta Lancmane, ar to vien reizēm ir par maz.

“Mums ir arī tādi gadījumi, kad bērns atbrauc un vispār nav mācījies latviešu valodu latviešu skolā, bet tikai tik, cik ģimenē, tātad viņam praktiski ir jāsāk viss no sākuma,” norāda Lancmane.

“Ja mēs varam atļauties kādu vienu papildu stundu nedēļā vienu gadu, tas ir stipri par maz, stipri par maz. Mans skatījums ir tāds, ka vajadzētu varbūt domāt par to, kā skolotāja asistentu piesaistīt, bet tagad tas ir uz katra skolotāja sirdsapziņas, cik daudz tu pieej pie tā bērna, un, ja klasē ir 30 cilvēki, tad katram var veltīt minūti, bet šim bērnam vajadzētu būt nepārtraukti blakus, tāpēc būtu ideāli, ja būtu tāds asistents, kas palīdzētu apgūt vielu vai tulkot sākumā,” spriež skolotāja Lancmane.

Problemātiska, kā vērtē skolotāja Laima Drande, ir arī skolēna zināšanu un prasmju novērtēšana atbilstoši Latvijas izglītības standarta prasībām, jo ne vienmēr šīs zināšanas tam atbilst.

“Piemēram, arī šajā gadījumā bija mācīts dabas zinību kurss, šeit viņš atbrauc, un viņam uzreiz ir ķīmija, fizika kā atsevišķi priekšmeti. Man gribas teikt, ka mēs arī varbūt mazlietiņ dziļāk visus šos priekšmetus apskatām, ir šī nesakritība starp šo dokumentu, jo puisis jau tur bija beidzis skolu, un ne visu varēja pielīdzināt,” skaidro Drande.

Tātad, lai skolēns iegūtu atbilstošas zināšanas, ir vajadzīgs papildu darbs, papildu nodarbības. Latviešu valodā un vēsturē tās ir paredzētas, bet citos priekšmetos - ne. Tad ir vai nu jāmeklē privātskolotājs, vai arī tā ir skolas pedagogu labā griba un papildnodarbībām atvēlētais laiks.

Ķīmijas skolotāja Sarmīte Allika atzīst, ka “arī skolēnam tiek uzlikta papildu slodze, jo viņam ir jānāk, ja viņš grib sasniegt panākumus, nu un, protams, te ir arī tas skolotāja laiks, atrast to laiku, lai strādātu ar šiem skolniekiem un, protams, mums daudz nākas strādāt papildus ar viņiem”.

“Šeit vajadzētu sakārtot šo samaksas variantu par papildu stundām, jo dabas zinības priekšmetiem papildu apmaksas kā tādas nav,” norāda Allika.

Katra atbraucēja situācija ir individuāla, un līdz ar to skolotājas vērtē, ka šobrīd tas tomēr viņu darbā ir izaicinājums, kā palīdzēt skolēnam gan iejusties, gan iekļauties mācību procesā.

“Materiālu jau arī nekādu nav, katrs skolotājs palīdzēja, kā mācēja, - tikai paša griba un skolotāja entuziasms,” saka Allika.  

Ielikts sistēmā un tur viņam jāķepurojas

Tas, ka izglītības jomā mājup braucējiem ir daudz problēmu, tika uzsvērts arī sanāksmē Cēsīs, kurā izvērtēja šī gada reemigrācijas rezultātus.

Latviešu valodu kā galveno jautājumu izglītības jomā akcentē arī Vidzemes reemigrācijas koordinatore Ija Groza, taču pieredze, strādājot ar mājup braucējiem, kuriem ir skolas vecuma bērni, liecina arī par daudzām citām problēmsituācijām, ar kurām nākas saskarties.

“Varbūt arī neprasme izmantot bērna stiprās puses, jo bērni tur, kur ir mācījušies, ir iemācījušies kaut ko arī daudz vairāk, piemēram, mītnes zemes valodu,” norāda Groza.

“Mūsējie aizbrauc uz turieni. Kā tur notiek integrācija tajās skolās? Tas, ko tur stāsta, - ir šim bērnam individuāls asistents, individuāls palīgs, kas viņam palīdz gan iepazīties ar to vidi, gan mācīties, vienkārši tā adaptācija ir daudz vieglāka.

Mūsu sistēmā viņš uzreiz tiek ielikts, un viņam tur ir jāķepurojas,” secina koordinatore.

Lai skolēnu integrācija būtu veiksmīga, ir jābūt spējai skolas kolektīvā pieņemt atšķirīgo ne vien mācību ziņā, jo, kā uzsver Valmieras reemigrācijas koordinatore Līga Vecā, ir arī bērni, kas ir dzimuši jauktajās ģimenēs.

“Ir ļoti daudzas latviešu meitenes, kuras ir izšķīrušās, viņām ir bērniņi, bet bērniņi vizuāli atšķiras, un tad viņām ir ļoti lielas šaubas, vai braukt atpakaļ, kā būs tieši ar šo  bērnu iekļaušanos; liela daļa šo bērnu arī runā latviski, bet tīri to vizuālo atšķirību dēļ cilvēkiem ir lielas bažas, kā būs,” atzīst Līga Vecā.

Jāstiprina latviešu valoda mītnes zemēs un jāizglīto skolotāji šeit

Tātad būtībā divas galvenās problēmas – valoda un integrācija gan mācību procesā, gan kolektīvā. Kādi ir risinājumi?

Vispirms jau valodas jomā. Viens solis ir - jau mītnes zemēs stiprināt latviešu valodas apgūšanu, līdz ar to tas noderētu arī tiem, kas nolēmuši atgriezties.

“Mēs šobrīd mēģinām saprast, kāds ir tas skolēnu profils, kāds ir tas skolēns, kurš ir tur un, iespējams, kaut kad atgriezīsies un būs šeit klasē, un pie tā mēs sākam strādāt, bet mums vēl garš ceļš priekšā,” atzīst profesors, projekta „Skola 2030” eksperts Arvils Šalme.

 “Mēs sākam domāt par tālmācības kursiem, patiesībā mēs jau tos veidojam, mums jau ir elektroniskie mācību līdzekļi, ar kuriem var strādāt attālināti, un galu galā mums jau ir šīs nometnes, kur var sākt mācīties. Jautājums, vai to var ātri izdarīt. Uz tādu brīnumu mēs droši vien nevaram cerēt, valodu vispār nevar iemācīties ātri, katrā ziņā jau vēlmei jānāk no paša skolēna, no paša bērna,” saka Arvils Šalme.

Vēl ir skolotāja izglītības jautājums - skolotājam jābūt daudz, daudz izglītotākam, nekā viņš bija agrāk un, protams, skolotājiem ir vajadzīgs atbalsts, kā šos bērnus mācīt, vērtē Izglītības un zinātnes ministrijas Politikas iniciatīvu un attīstības departamenta vecākā eksperte Iveta Grīnberga, kura pati Amerikā ir mācījusi latviešu valodu.

“Amerikā, piemēram, ir ļoti internacionālas skolas, un tur jau sen nevienam nav nekādu problēmu strādāt internacionālā klasē, kur visi šie dažādie bērni tiek uzskatīti par priekšrocību, nevis trūkumu. Un mums ir jāizmanto mūsu potenciāls ārzemēs, tur droši vien ir skolotāji ar Lielbritānijas, Amerikas vai Austrālijas izglītību, kuri vēlas atgriezties Latvijā, un jāaicina viņi strādāt mūsu skolās vai arī vadīt seminārus un kursus,” norāda Grīnberga.

Nav jāizgudro ritenis – ir ārvalstu pieredze

Par to, ka divritenis mums nebūt nav jāizdomā no jauna, bet gan jāpārņem vai jāpielāgo citās valstīs jau iegūtā pieredze, šoruden tika spriests Valmierā, Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju foruma laikā, kad tikās arī diasporas latviešu skolu vadītāji. Piemēram, tikšanās reizē uzklausīta Londonas latviešu skolas pieredze.

Izglītības ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija) vērtē, ka tā ir ļoti noderīga arī mūsu skolām.

“Skolotājs nedrīkst būt spītīgs, un tajā brīdī, kad viņš ienāk klasē ar sagatavotu stundu, bet redz, ka priekšā ir pilnīgi cita pieredze vai interese, vai garastāvoklis, viņam ir nevis spītīgi jāvada sava stunda, bet jāpārmaina uzreiz metode, jāizvēlas cita tēma,” skaidro ministre.

“Otrkārt, viņa motivācija ir saglabāt bērnā šo azartu atklāt jaunas lietas, un tas ir tas, kā bieži vien tīri metodoloģiski pietrūkst Latvijas skolās, tāpēc šeit ir ļoti svarīga kompetenču pieeja, kas, lūk, no dažādām kultūrām nākušajiem bērniem un varbūt ar citu valodas pamatu nākušajiem ļaus krietni vieglāk iejusties,” saka ministre.

Kristīne Saulītis, PBLA valdes priekšsēdētāja

Bet par sadarbības iespējām, kā varētu likt lietā ārvalstīs strādājošo latviešu skolotāju pieredzi, Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA), kā stāsta tās valdes priekšsēde Kristīne Saulīte, ir jau uzsākusi dialogu ar Izglītības un zinātnes ministriju:

“Ārzemēs skolotāji nemācās tikai priekšmetu vien, it īpaši multikulturālajās zemēs ļoti, ļoti māca, kā integrēt bērnu, jebkuru bērnu sabiedrībā, tas ieskaita bērnudārzu, tas ieskaita skolu, augstskolu, kā vispār integrēt cilvēkus vidē. Mēs kā PBLA ar Izglītības ministriju ļoti cieši sadarbojamies, un mēs par šo esam kādu laiku runājuši un tagad ķeramies pie darbiem, mēs sākam strādāt.” 

Ārvalstu skolotāju pieredze tātad varētu būt atbalsts mūsu pedagogiem, bet ģimenēm, kuras ir nolēmušas atgriezties un kurās ir skolas bērni, arī ir jāveic savi mājasdarbi - gan mācot latviešu valodu, gan jau laikus veidojot dialogu ar iespējamo skolu.

Jo piesakot bērnu skolā trīs dienas pirms 1. septembra, kā to ir nācies pieredzēt reemigrācijas koordinatoriem, veiksmīgu rezultātu diezin vai var sagaidīt.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti