Latvijas Speciālo pedagogu asociācijā uzskata – lai gan runāts par iekļaujošu izglītību jau 20 gadus, praktiskā darbība sākta tikai pēdējos gados. Ilgu laiku bērni ar speciālajām vajadzībām ievietoti speciālās izglītības iestādēs, īsti pat neapskatot iespēju mācību saturu pielāgot viņiem vispārējās izglītības iestādēs.
Latvijas Speciālo pedagogu asociācijas priekšsēdētāja Mārīte Rozenfelde stāsta par pēdējo gadu novērojumiem: “Pazūd bērni no skolām, skolām rodas pamatotas šaubas par savu eksistenci, pastāvēšanu. Un tad tiek meklēti kaut kādi līdzekļi un iespējas, kā varētu šos bērnus, visus, kuri ir novadā, tuvākajā apkārtnē, kā viņus visus varētu paturēt skolā. Un tad sākas jautājumi par iekļaujošu izglītību.
Kamēr bērnu skaits ir apmierinošs, pietiekams, šāds jautājums skolām var nerasties.”
Ulbrokas vidusskola ir viena no tām skolām, kurās īsteno speciālo izglītības programmu bērniem, kuriem to iesaka piemērot pedagoģiski medicīniskā komisija. Šādu programmu skolā ieviesa pirms septiņiem gadiem.
“Tur bija savs drauds, vecāki bija ar lielām pretenzijām: kas notiek, Ulbrokas vidusskola tiks drīzumā pārsaukta par Speciālo Ulbrokas vidusskolu? Un tādā garā. (..) Mums svārstās, ļoti maz, godīgi sakot, pieci, četri, seši bērni, kuriem ir šī speciālās izglītības programma,” stāsta Ulbrokas vidusskolas direktors Normunds Balabka.
Šo gadu pieredze rāda, ka nereti bērns, gadu vai vairāk mācoties speciālajā programmā, panāk savus klases biedrus un var sekmīgi mācīties pēc vispārizglītojošās programmas bez psihologu, sociālo pedagogu un citu speciālistu regulāras palīdzības.
“Ja mēs paskatāmies plašāk, īstenībā katrā klasē ir vēl pietiekami daudz bērnu, kuriem arī kādā mācību priekšmetā… Nav runas, ka visos viņš netiek līdzi, bet kādam matemātika nepadodas, kādam latviešu valoda, kādam vēl kāds mācību priekšmets.
Ar šo programmu tik daudz, ka skolai ir iespēja nelielu finansējuma daļu dabūt klāt un vienkārši samaksāt pedagogam par to papildu darbu, ko viņš individuāli strādā ar katru šo skolēnu.
Bet nebūt tas finansējums nenosedz to darba apjomu, kas nāk klāt,” norāda Ulbrokas vidusskolas direktors.
Pedagogi arī diskutē par centralizēto eksāmenu kārtošanu un uzsver, ka pašlaik mācību iestādes, tiecoties pēc labākiem rādītājiem skolu reitingā, pat nevēlas, lai skolēni ar sliktām sekmēm kārto eksāmenus.
“Lai atbrīvotu no centralizēto eksāmenu kārtošanas, vajag pavisam maz. Un bieži vien mēs izvēlamies vieglāko ceļu, jo mēs negribam radīt stresu, mēs baidāmies no tā negatīvā rezultāta, galvenais jau, lai mans bērns pabeidz skolu. Es gribu redzēt, ka visi bērni kārto eksāmenus un ka centralizēto eksāmenu vērtējums nav izglītības iestādes kvalitātes vērtējums,” saka Banku augstskolas Uzņēmējdarbības koledžas direktora vietniece Maira Birzniece.
Latvijas Speciālo pedagogu asociācijā gan uzsver, ka arī iekļaujošajai izglītībai ir savas robežas, jo ir bērni, kuriem nepieciešams mācīties speciālajās izglītības iestādēs. Pašlaik, mainot vispārējās izglītības procesu un mācoties to balstīt uz kompetenču pieeju, skolotājiem rodoties papildu izaicinājumi.
“Šādos apstākļos, kad skolotāji paši intensīvi mācās, lai pārstrādātu savu pieeju, savu darbību, vai viņiem, šiem skolotājiem, atliks laika arī bērniem ar speciālām izglītības vajadzībām?” vaicā Speciālo pedagogu asociācijas priekšsēdētāja.
Risks ar bērniem, kuriem nepieciešama papildu uzmanība, ir liels: ja šie bērni skolā negūs nepieciešamās prasmes un zināšanas, tad pēc mācību iestādes absolvēšanas viņi var neiekļauties ne tālākā izglītības procesā, ne arī darba tirgū.
