Pavisam netālu no Daugavpils senajām kūrorta pērlēm Mežciemā, vietā, kur savulaik bijis veikals ar iespējām nopirkt visu, sākot no maizes līdz desām un pulveriem, šobrīd darbojas uzņēmums, kas pārstrādā zarnas. Smakas no darbības jaušamas, stāsta vietējie iedzīvotāji.
„Viņi tur zarnas mazgā. Mēs jau vairākārtīgi rakstījām vietējām avīzēm par to, ka ir smakas. Zarnas viņi ved no Vācijas. Tad, kad nāk tās fūres ar zarnām, smakas ir drausmīgas,” Mežciema iedzīvotājs Aleksejs stāsta, ka smakas jūtot vismaz reizi vai divas reizes nedēļā, laikā, kad braucot fūres ar zarnām.
Pirmdienas rītā, piebraucot uzņēmuma stāvlaukumā, īpašas smakas nav jaušamas, taču pēc mērierīcēm tās nereti ir maksimāli pieļaujamās. „Cilvēks jau sajūt vienu smaku mērvienību, ja ir piecas, tas jau zināmā mērā ietekmē labsajūtu, bet vēl ne tā, lai varētu traucēt. Ja ir pāri piecām, var traucēt. Pašreiz uzņēmumam konstatēta emisijas smaku koncentrācija 10 vienības – tas ir maksimāli pieļaujamais saskaņā ar normatīviem. Atsevišķos gadījumos nelabvēlīgos meteoapstākļos var sasniegt pat līdz 26 smaku vienībām, kas arī izraisa iedzīvotāju sūdzības," stāsta reģiona Vides pārvaldes vadītāja Iveta Labanoka.
Daugavpils domes priekšsēdētājs Jānis Lāčplēsis atzīst, ka problēmas būtība domei zināma, taču tā nav viennozīmīga, jo svarīgs pienesums pilsētai ir darba vietu ziņā: „Jā, mūsu dienesti seko, lai uzņēmums sagādātu pēc iespējas mazākas neērtības iedzīvotājiem, un mēs strādājam, lai piedāvātu viņiem iespējas pārcelt ražotni citā vietā. Domāju, šis process tomēr aizņems kādus divus gadus, un šajā laikā mēģināsim palīdzēt gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem. Ceru arī, ka valsts institūcijas rīkosies stingri, bet ar izpratni.”
Kaspars ir šī uzņēmuma darbinieks jau sešus gadus, strādā noliktavā; ideju par uzņēmuma likvidāciju, kas normu neievērošanas dēļ nav izslēgta, uzskata par biznesa attīstības un nodarbinātības iznīcību. Tas skartu arī viņa ģimeni: „Ja likvidē, es palieku bez darba. Sieva, divi bērni…Rajonā vietu [kur strādāt] nav…”
No vienas puses, var teikt, ka savulaik populārā atpūtnieku vieta Mažciemā šobrīd ir ar smaku ēnā, taču konkrētas vīzijas par šo teritoriju pašvaldībā nav. Uzņēmuma vadība, kā apliecina tās valdes loceklis Aleksandrs Petrovs, gatava ražotni pārcelt un paplašināt, sliecas ieviest normu atbilstību:
„Mums ir sajūta, ka šī kampaņa ar parakstu vākšanu ir mērķtiecīga pretdarbība pret mūsu uzņēmumu. Mēs jau gadu iepriekš vērsāmies domē ar priekšlikumu rast mums citas darbības vietas, jo mēs jau nestāvam uz vietas. Šobrīd mums ir 50 strādājošo, bet tuvākajos plānos mums šo skaitli plānots palielināt līdz 120. Vai tad priekš Daugavpils tas nav labi? Jau tagad īstenojam darbus, lai uzņēmumā sakārtotu ventilācijas sistēmas, lai viss darbotos labi.”
Pērn šī uzņēmuma apgrozījums bija ap 2-2,5 miljoniem eiro. Zarnu cehu uzņēmuma vadība gatavi cehu pārcelt, ja būs iespēja apgūt Eiropas Savienības fondu līdzekļus, paralēli uzņēmums sola ievērot jaunos noteikumus, ko tiem izvirza valsts pārvaldes izmešu, ventilācijas, kanalizācijas un notekūdeņu un trokšņu jomā. Līdz šai vasarai zarnu pārstrādes cehs sola veikt visu, lai apkārtējie iedzīvotāji neērtības nejustu, un to kontrolēs valsts pārvaldes institūcijas.
Pirms sešiem gadiem Daugavpils Mežciema rajonā savu darbu ir uzsācis zarnu pārstrādes cehs, kura darbība būtiski mainīja vietējo iedzīvotāju ikdienu. Pēc pašu iedzīvotāju vārdiem jau no pirmās dienas ražotnē radītās smakas sagādāja neērtības, kas tika pieciestas, taču pēdējo gadu laikā smaka ir kļuvusi neciešama, kā arī iedzīvotāji ir nobažījusies par apkārtējās vides piesārņojumu, tāpēc cīņā par savu dzīvi bez smakām, ir iesaistījušies visi mikrorajona iedzīvotāji.
Regulāri notiek dežurēs, lai fiksētu uzņēmumā notiekošo, un aktīvi turpinās parakstu vākšana. Mežciema iedzīvotāju pārstāvji ir gatavi tiesiskā ceļā panākt ceha slēgšanu, savukārt ražotnes darbinieki uztraucas, ka var palikt bez darba un izmisumā pēc palīdzības vēršas pie pilsētas vadības.
„Sabiedriskā apspriešana par ražošanas atvēršanu netika veikta, jo nebija nepieciešama pēc reglamentējošiem aktiem. Papētot tehnoloģiju tas nebija veiksmīgs risinājums. Neesot centralizētai ūdens apgādei un kanalizācijai varēja paredzēt, ka agri vai vēlu rādīsies šāda veida problēmas,” atzīst Lāčplēsis.
Uzņēmuma vadība atzīst, ka saprot iedzīvotāju neapmierinātību, taču pamatu ražotnes slēgšanai nesaskata, reizi pusgadā specializētās smaku mērījumu laboratorijas eksperti izmēra smakas līmeni un nekādi pārkāpumi šajā ziņā nav konstatēti, tāpat ir novesti līdz minimumam procesi, kas ir saistīti ar kanalizācijas tīrīšanu, kā arī ventilatora un transporta radītiem trokšņiem.
„SW Kover” valdes loceklis Aleksandrs Petrovs stāsta, ka sistēma izveidota tā, „ka pat vāks netiek atvērts, ir caurule, kas tiek piestiprināta pie mucas, [..] cik mēs strādājam mēs visu laiku domājam par to, kā mazināt smakas un trokšņu līmeni”.
Ceha valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Petrovs norāda, ka pērn notika arī kanalizācijas sistēmas modernizācija, kuras rezultāta tika izbūvēts jauns 69,5 metru garš kanalizācijas tīkls.
Šo faktu apliecina arī pilsētas Būvvaldes izsniegtais akts par objekta pieņemšanu ekspluatācijā. Tiesa rajona iedzīvotāji apšauba šo faktu un uzsver, ka atjaunināts kanalizācijas tīkls eksistē tikai uz papīra.
Lai atrisinātu radušos konfliktu, viens no variantiem būtu, pārcelt cehu ārpus dzīvojamās zonas. Uzņēmuma vadība ir gatava to darīt un kā variants tās varētu būt bijušā gaļas kombināta telpas, no savas puses pašvaldība teritorijas sakārtošanai plāno piesaistīt Eiropas līdzekļus, taču laika ziņā tas varētu aizņemt divus gadus.
