Izstāžu cikla “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” pirmā izstāde "Galvenais un pamatplāns"– ar šādu piedāvājumu sestdienas vakarā gaidāmo Muzeju nakti sagaida Latvijas Arhitektūras muzejs.
Rīgu ceļot, ir gan sekots plānam, gan ne visi plāni ir realizēti, intervijā Latvijas Radio stāstīja izstādes kurators arhitekts Jānis Lejnieks.
Pirmajā izstādē varēs redzēt, kāda bija pilsēta trīsdesmitajos gados un līdz sešdesmitajiem gadiem, un varēs redzēt, kā notika dažkārt pat revolucionāras pārmaiņas pilsētā. Daži no izstādē redzamajiem plāniem gan dzīvē nav līdz galam realizēti.
Pilsētas attīstība ir politisko un ekonomisko spēku sacensību rezultāts, katram politiskajam režīmam bija savu mērķi un pilsētas plāni bija instrumenti, lai šos mērķus realizētu. Trīsdesmitajos gados bija uzstādījums – jauna valsts, jauna galvaspilsēta, bija plāni pamatīgi pārbūvēt Vecrīgu, ko uzskatīja par vācu pilsētu, un paspēja pat nojaukt kvartālu, kur pašlaik atrodas Okupācijas muzejs, stāsta Lejnieks.
Padomju laikā arhitektūras atšķīrās, Staļina laikā bija plāns pamatīgi paplašināt centrālo Vecrīgas ielu, kas nav realizēts, bet vēlāk bija plāns celt lētos dzīvokļus, un to var redzēt mikrorajonos.
Kā pozitīvu piemēru plānotāju darbam Lejnieks minēja Teikas rajonu, kas ir mērķtiecīgi veidots, jo pirms tam tur bija sakņudārzi. Viņaprāt, Rīga arī turpmāk varētu attīstīties šādā virzienā, “neaizejot uz Pierīgu”, jo Rīgā vēl ir vietas, kurās var saplānot divu trīs stāvu apbūvi un attīstīties.
