Pētnieki noskaidrojuši, ka atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas Latvijai pat nav interneta portāla par darbā iekārtošanās jautājumiem. Savukārt tie, kas atgriežas, to arvien lielākoties dara emocionālu apsvērumu dēļ un tikai vēlāk meklē darbu. Savukārt daļa atkal dodas prom, jo, piemēram, izglītības sistēma reemigrantiem nav piemērota.
“Es esmu gadu dzīvojusi Vācijā, četrus – Nīderlandē, gadu Skotijā un gadu Nīderlandē atkal. Kopā septiņi gadi,” saka Skujēns-Skujiņa. “Ja jūs man būtu jautājuši pirms pusgada, es droši vien nedomātu atgriezties. Bet vasarā es nolēmu palikt šeit arī pēc prakses un atrast darbu. (..) Tas nav tik viegli. Man darbam valsts pārvaldē ir slikta latviešu valoda, ir mazliet grūtāk nekā citiem, bet ir iespējams,” neslēpj Skujēns-Skujiņa.
Lai gan tikai lidostas statistika liecina, ka pērn Latvijā ielidojuši vairāk cilvēku, nekā aizlidojuši, bet citi dati pastiprinātu emigrantu atgriešanos neuzrāda, biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” vadītājs Jānis Kreilis vēro, ka
nu jau ik gadu atpakaļ uz Latviju pārceļas tūkstošiem tautiešu. Vairums to dara emocionālu apstākļu dēļ.
“Vēlme būt mājās, ar ģimeni, ar draugiem. Viena daļa atgriežas, lai veidotu savu uzņēmumu. Jaunie profesionāļi vēlas veidot straujāku un daudzveidīgāku karjeru, nekā viņiem tas būtu iespējams lielajās Eiropas pilsētās,” pauž Kreilis.
Taču, lai aizbraucēji atgrieztos, valsts līdz šim tikai spēlējusies ar saukļiem, piemēram, “Gribu tevi atpakaļ!”. Daudzi atgriežas spontāni, bet, neatraduši piemērotu darbu, atkal aizbrauc.
Kā nule izpētījis Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centrs, darbaspēka trūkuma dēļ emigrantus arvien skaļāk sauc arī darba devēji. Viņi arī novērtē valodu zināšanas un pasaules pieredzi. Tikmēr valsts līdz šim dzīvojusi tikai cerībās, saka pētījumu centra direktore Inta Mieriņa. “Tiek minēts un runāts par to. Tiek cerēts. Taču tikai cerēt manā skatījumā ir diezgan bezatbildīgi. Ir jābūt konkrētiem soļiem, risinājumiem, kas veicinās šo atgriešanos. (..) Pētījums parāda, ka kampaņā “Gribu tevi atpakaļ” ir jābūt konkrētam pamatam un piedāvājumam, nevis vienkārši brauc atpakaļ un tad jau redzēs, ko darīs,” norāda Mieriņa.
Taču uzņēmēju saziņa ar potenciālajiem darbiniekiem ir apgrūtināta. Tādēļ biedrība “Ar pasaules pieredzi Latvijā” valsts vietā apņēmusies izveidot interneta portālu, lai līdzīgi Igaunijas un Lietuvas pieredzei vienuviet apkopotu mūsu darba devēju piedāvājumus, emigrantu vēlmes un atbraukušo pozitīvās pieredzes stāstus. Tādu apņemšanos Mieriņa uzteic.
“Tas, kas būtu svarīgi – lai cilvēkam ārvalstīs būtu iespējams uzzināt par darba iespējām Latvijā. Jo, ja runājam par atgriešanos, tad darbs ir visa pamats. Lai arī ir lielie darbā iekārtošanas portāli, šī informācija ne vienmēr ir izsmeļoša – piemēram, ne vienmēr ir norādīts algu līmenis un darba nosacījumi,” norāda Mieriņa.
Savukārt Ārlietu ministrijas Speciālo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Atis Sjanīts teic, ka valdībai no runām jāpāriet uz darbiem arī atbraukušo integrēšanā.
Pētnieki atkārto, ka reemigrācijas veicināšanā jādomā par kompleksu atbalstu, piemēram, dzīvesvietas nodrošinājumu, veselības apdrošināšanu, bērna iekārtošanu bērnudārzā vai skolā. Atbraucēju atbalstā vairāk varētu iesaistīties arī pašvaldības.
