Pirms vairākiem gadiem, likvidējot uzņēmumu "Liepājas metalurgs", tika pārtraukta arī tā muzeja darbība. Daudz fotogrāfiju un dokumentu nonāca Liepājas muzeja krājumā, taču pārējā ekspozīcija pazuda bez pēdām.
"Viņa ir nozagta. Tie, kas uzskatījuši par mākslas priekšmetiem normālus eksponātus, tie savākuši," stāstīja vēsturnieks Gunārs Silakaktiņš.
Viens no bijušajiem "Metalurga" līdzīpašniekiem Sergejs Zaharjins priecājas, ka
no pazušanas izdevies izglābt aptuveni desmit savulaik rūpnīcā rīkotajos plenēros tapušas gleznas, kas ataino strādnieku ikdienu.
Tāpat saglabāta arī svilpe, kas pirms kara fabrikā deva signālu par darba maiņas sākumu un beigām. Un vēl ķivere, kas, apmeklējot rūpnīcu, likta galvā visiem Latvijas valsts prezidentiem.
"Man bija liela vēlēšanās to, kas atlicis, atkal izlikt publiskai apskatei, lai katrs metalurgs, katrs liepājnieks to var redzēt," atzina Sergejs Zaharjins.
Vaicāts, kāpēc šos priekšmetus neatdeva Liepājas muzejam, bet gan privātai mākslas galerijai, Zaharjins paskaidroja, ka ar muzeju sadarbība kaut kā neesot izdevusies. Savukārt galerijas īpašnieks uzreiz atsaucies paliekošas ekspozīcijas veidošanai, novērtējot rūpnīcas nozīmi pilsētas vēsturē.
"Ja nebūtu vēsturiski bijis "Liepājas metalurgs" Liepājā, Liepāja būtu stipri mazāk attīstījusies," uzskata galerijas "Romas dārzs" īpašnieks Ivars Kesenfelds.
Īpašs ekspozīcijas lepnums ir pagājušā gadsimta četrdesmito gadu vidū tapusi nezināma vācu karagūstekņa glezna, kurā atainots, kā tolaik izskatījās "Metalurga" teritorija. Glezna ilgus gadus rotāja rūpnīcas direktora kabinetu, bet pazuda, pārceļoties uz jauno administrācijas ēku.
"Es to ilgi meklēju, un daudzi cilvēki zināja, ka to daru.
Reiz pie manis pienāca vecs vīrs, jautāja, ko ar to gleznu darīšu, vai paņemšu sev. Teicu – nē, vēlos, lai tā ir pieejama visiem. Tad viņš man to atnesa – ļoti sliktā stāvoklī.
Apsolīju, ka parūpēšos par restaurāciju," pastāstīja Sergejs Zaharjins.
Ekspozīcijas atklāšanu apmeklēja vairāki desmiti bijušie "Liepājas metalurga" strādnieki. Daudzi neslēpa, ka tā viņos izraisa dažādas izjūtas, jo vēl labā atmiņā ir rūpnīcas darbības pārtraukšana.
"Nostalģija un skumjas ir. Tāpēc, ka mūs būtībā padzina," ar savām izjūtām dalījās bijušais metalurgs Valdis Ģibietis.
"Emocijas pozitīvas. Salikts uz galda, visu var apskatīties, man patīk," savukārt pauda bijušais metalurgs Vasīlijs Beļavskis.
"Liepājas metalurga" teritorijas tālākajam liktenim bijušie metalurgi un vadības pārstāvji teicās sekojam līdzi, taču runāt par to nevēlējās, jo šis stāsts uz viņiem vairs neattiecoties.
