Bērns no donora: «Aizliegtais paņēmiens» pēta Latvijas, Igaunijas un Dānijas pieredzi

ĪSUMĀ:

• Medicīniskajai apaugļošanai pamatā ir divi veidi – inseminācija un ārpusķermeņa apaugļošana. 
• Latvijā mākslīgo apaugļošanu no valsts budžeta apmaksā kopš 2012. gada, bet ir nosacījumi.
• Arvien populārāka kļūst dzimumšūnu sasaldēšana, bet to Latvijas valsts neapmaksā.
• Pēdējos trīs gados pieaudzis apaugļošanas gadījumu skaits. 
• Šogad plānotas jau 1800 apaugļošanas, kam atvēlēti 2,5 miljoni eiro.
• Mākslīgo apaugļošanu arvien biežāk izvēlas arī homoseksuāli pāri. 
• Homoseksuālām partnerēm šo procedūru apmaksā gan Dānijā, gan Igaunijā. Latvijā – nē.
• Atšķiras arī tas, cik bērnu katrā valstī drīkst būt no viena donora.
• Latvijā tie ir trīs, bet mums nav vienota dzimumšūnu reģistra. Katrai klīnikai – savs.
• Latvijā un Igaunijā visi donori ir anonīmi. Dānijā ir pat trīs donoru varianti.

Iespējas un ierobežojumi

Medicīniskas apaugļošanas galvenie ceļi pamatā ir divi. Pirmais ir pavisam vienkārša procedūra, kas tiek apzīmēta ar abreviatūru IUI jeb intrauterīna inseminācija, kas nozīmē, ka sievietē tiek ievadīta vīrieša sperma. Šajā metodē svarīgs ir ne vien sievietes vecums, bet arī olvadu caurlaudība. "Olvadiem ir jābūt caurlaidīgiem, citādi inseminācija nebūs veiksmīga," paskaidroja "MyClinicRiga" neauglības ārstēšanas speciālists Māris Arājs.

Viena inseminācijas gadījuma veiksmes koeficients, pēc Dānijas klīnikas "Copenhagen Fertility Center" vadītāja Svena Lindberga teiktā, ir 15–20%, ja vien sieviete ir jauna un viņai nav citu slimību.

Piemēram, ASV šo procedūru var veikt mājas apstākļos, inseminācijas aprīkojumu nopērkot pat internetā.

Ir arī spermas bankas mājaslapa, kurā pasūtāma donora sperma, kuru var atlasīt pēc dažādiem donora parametriem, un sasaldētā veidā to piegādās uz mājām. 

Dānijā arī šo procedūru var veikt mājas apstākļos, bet ir jānorāda klīnika, ar ko cilvēks ir saistīts, un uz mājām gluži to nesūtīs. Tas ir atļauts, ja spermas paraugu piegādā veselības aprūpes persona. Tāpat Dānijā ir ierobežojumi, cik drīkst būt viena donora bērni, un sievietei pēc inseminācijas procedūras mājas apstākļos ir arī jāatskaitās, vai tās rezultātā ir izdevies tikt pie bērniņa.

Latvijas klīnikas neko tādu nepiedāvā, un likumā par mājām nav ne vārda, liekot saprast – šāda procedūra notiek medicīnas iestādē.

Otrs mākslīgās apaugļošanas veids, kas tiek apzīmēts ar abreviatūru IVF (in vitro fertilisation ), ir ekstrakorporālā jeb ārpusķermeņa apaugļošana. Tas nozīmē, ka no sievietes ķermeņa brieduma brīdī tiek izņemta olšūna, tai tiek sarīkota tikšanās ar spermatozoīdiem, vai arī spermatozoīds tiek ievadīts pašā olšūnā cauri tās apvalkam.

"Ja embrijs attīstās kā teicamnieks, tad tas tiek sasaldēts vai arī svaigā veidā tiek ielikts dzemdes dobumā sievietei," paskaidroja Arājs.

Šī procedūra ir daudz dārgāka un sarežģītāka, bet daudz efektīvāka, jo pozitīvi rezultāti ir 30–50% gadījumu atkarībā no pacienta veselības rādītājiem. Arī šīs procedūras veiksme ir daļēji atkarīgi no sievietes vecuma. "Jo paciente jaunāka, jo lielākas izredzes uz veiksmes stāstu," piebilda Arājs.

Medicīniska nianse – lai izdošanās koeficients būtu lielāks, pirms procedūras sievietes organisms tiek stimulēts, lai olnīcās nobriestu nevis viena, bet vairākas olšūnas.

"Komplikāciju procents ir ļoti zems. (..) IVF bērni, ja viņiem ir svaiga embriju pārnešana, var būt nedaudz mazāki. Ja tā ir sasaldētu embriju pārnešana, bērni var būt nedaudz lielāki svarā. Un arī pastāv lielāks preeklampsijas un priekšlaicīgu dzemdību risks. (..) Bet priekšrocība ir tā, ka caur IVF vairāki pāri var kļūt par vecākiem. Tas ir vissvarīgākais," norādīja Igaunijas klīnikas "Next Fertility Nordic" medicīniskā direktore Ailena Auri.

Pirmā IVF procedūra notika Anglijā 1978. gadā, pēc kuras Leslijas un Džona Brauna ģimenē pasaulē nāca Luīze. Procedūru paveica trīs angļu speciālisti, viens no kuriem Roberts Edvards, saukts par reproduktīvās medicīnas pionieri, vēlāk arī saņēma Nobela prēmiju medicīnā. Savukārt Luīze ir sveika un vesela, un tagad viņai pašai ir divi bērni, kas ieņemti jau dabiskā ceļā.

Toreiz Luīzes radīšanā tika izmantotas abu pašu vecāku dzimumšūnas, bet mūsdienās pieļautās variācijas var būt visdažādākās. Vienīgais, ko Eiropa un tajā skaitā arī Latvija, ir aizliegusi – embriju nedrīkst iestādīt citā sievietē jeb lai bērnu iznēsā surogātmāte.

Mākslīgā apaugļošana kā medicīnas tūrisms

Gan Latvijā, gan Igaunijā šobrīd ir sešas klīnikas, kas piedāvā šādus pakalpojumus. Lielākā – "IVF Riga Holding", kurai 2022. gadā apgrozījums bija 6,2 miljoni eiro, peļņa – gandrīz viens miljons.

Savukārt Dānijā ir vairāk nekā 20 klīniku, puse no tām – valsts. Tiek veikti vairāk nekā 12 000–15 000 IVF ciklu un vismaz tikpat daudz IUI ciklu visā valstī, sacīja Lindbergs. Turklāt šos pakalpojumus izmanto ne vien paši dāņi, bet arī citu valstu pilsoņi.

"Mums ir ļoti daudz ārvalstu pacientu. (..) Galvenokārt no Zviedrijas, Vācijas. Pārsteidzoši daudz klientu ir arī no Šveices, Francijas un Norvēģijas,"

pastāstīja Dānijas klīnikas "Sellmer Klinik" koordinatore Nina Emeis. "Zviedrijā arī ir liels atbalsts neprecētām sievietēm un lesbiešu pāriem, bet viņām rinda ir ļoti gara, tādēļ cilvēki mēdz braukt uz Dāniju un izmanto privātas klīnikas."

Lindbergs piebilda, ka Dānijas IVF klīnikas ir lētas salīdzinājumā ar Lielbritānijas, ASV, Francijas vai Spānijas klīnikām. Viņš uzskata, ka Dānija izkonkurē pat Latvijas klīniku cenas. Tam gan nepiekrita Arājs: "Domāju, ka mēs joprojām esam vieni no lētākajiem Eiropā. Darbaspēka izmaksas mums ir daudz zemākas nekā Dānijā, Vācijā, Spānijā, Anglijā."

Pēc Arāja teiktā, Latvijai lielākais konkurents ir Čehija – piemēram, vācieši atkarībā no tā, kurā reģionā viņi dzīvo, skatās vai nu uz Baltijas vai Čehijas klīnikām.

Pieprasījums arvien pieaug

Latvijā mākslīgās apaugļošanas procedūras no valsts budžeta apmaksā kopš 2012. gada. 2020. gadā par valsts naudu veica 590 medicīniskās apaugļošanas un bija 263 dzemdības, 2021. gadā – 912 apaugļošanas un 387 dzemdības, bet 2022. gadā – 1024 apaugļošanas un 206 dzemdības.

Šogad plānotas 1800 apaugļošanas reižu, kam valsts paredzējusi tērēt aptuveni 2,5 miljonus eiro.

Pērn no 1. janvāra tika palielināts arī vecuma slieksnis sievietēm, kas var izmantot šo pakalpojumu – iepriekš bija 37 gadi, tagad – 40. Pēc tam apaugļošanas varbūtība mazinās, un valsts par to vairs nemaksā.

Jaunākie Pasaules Veselības organizācijas dati liecina, ka neauglība skar 48 miljonus pāru pasaulē. Neauglību konstatē vienam no astoņiem pāriem reproduktīvā vecumā, proti, aptuveni 15% pāru, liecina portāla doctus.lv divu ārstu informatīvajā apkopojumā. Tajā arī secināts, ka nevarētu teikt, ka tā būtu pieaugusi pēdējo 30 gadu laikā, bet ir pierādīts, ka, piemēram, sievietēm neauglības sastopamība dramatiski pieaugot pēc 37 gadu vecuma.

Tā kā mūsdienās sievietes izvēlas laist pasaulē bērnus arvien vēlāk, šī problēma kļūst arvien aktuālāka. Piemēram, 1993. gadā vidējais māšu vecums, kas tajā gadā laida pasaulē bērnu, bija 25 gadi, bet pērn, 2022. gadā – jau 30 gadu.

Būtisks jautājums ir arī spermas kvalitāte. Dānijas spermas bankas "Cryos International", no kuras materiālu ņem arī daudz Latvijas klīniku, vadītājs Jākobs Aksels Nīlsens skaidroja, ka potenciālajam donoram tiek veikts daudz testu – gan medicīniski, gan psiholoģiski. "Aptuveni tikai 10% donoru, kuri piesakās, kvalificējas," viņš piebilda.

"Viens no iemesliem, kādēļ man šeit ir bizness, ir ne tikai zemās spermas kvalitātes dēļ, bet arī tādēļ, ka mēs jūtamies jaunāki 30 gados," piebilda Nīlsens.

Arvien populārāka kļūst dzimumšūnu sasaldēšana

Tādēļ speciālisti šobrīd aicina izmantot vēl vienu reproduktīvās medicīnas iespēju – dzimumšūnu sasaldēšanu.

"Ja grib taisīt karjeru, var sasaldēt olšūnas. Ideāli būtu, lai būtu 15 olšūnas. Vīriešiem tikai spermatozoīdi jāsaglabā. Ne visi vīrieši, teiksim, zinot par savu veselības situāciju, var pārliecinoši pateikt, ka viņš pēc desmit gadiem varēs arī piedalīties fertilitātes programmā," atzina Latvijas Cilvēka reprodukcijas biedrības vadītāja Valērija Agloniete.

Bet jāmaksā ir gan par olšūnu izņemšanu, gan sasaldēšanu, gan arī 10–15 eiro mēnesī par glabāšanu. Latvijā dzimumšūnas drīkst glabāt tikai 10 gadu.

Tomēr ir valstis, piemēram, Kipra, kurā iespējams saņemt atbalstu dzimumšūnu sasaldēšanai, ko dēvē par "social freezing" jeb sociālo iesaldēšanu.

Gan Latvijas, gan Igaunijas, gan arī Dānijas klīnikas šo pakalpojumu piedāvā. Arājs apstiprināja – tas kļūst populāri.

"Šis Amerikas trends jeb tendence arī pārņem Eiropu. Bet olšūnu sasaldēšana nozīmē tikai to, ka šūniņa ir sasaldēta. Tas nenozīmē, ka ir sasaldēti bērniņi, ar kuriem sanāks daudzbērnu ģimene," skaidroja Arājs.

Savukārt Auri piebilda, ka interese par sasaldēšanu pagaidām ir zema, bet informācijas par to sabiedrībai ir ļoti maz. Un nav arī valsts atbalsta.

Arī Latvijā pašlaik nav paredzēts, ka par valsts naudu varētu sasaldēt dzimumšūnas cilvēkiem, kas, piemēram, cenšas uzveikt vēzi un iziet ķīmijterapijas kursu.

"Prioritāri mēs tomēr gribam [rīkoties] no Izraēlas pieredzes, ka valsts bērniem, īpaši meitenēm, kam pusaudžu vecumā tiek uzsākta ķīmijterapija, kas ietekmēs olšūnas, varētu apmaksāt gan olšūnu paņemšanu vai olnīcas gabaliņa paņemšanu, gan sasaldēšanu un glabāšanu līdz noteiktam vecumam," sacīja Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktore Sanita Janka.

Dānijā vēl nesen olšūnu varēja iesaldēt tikai līdz pieciem gadiem, tādēļ intereses nebija, bet nebija arī atbalsta no valsts.

"Galvenā problēma ir tā, ka sievietes sāk ģimenes plānošanu arvien vēlāk. Turklāt sievietes ir arī tik ļoti neatkarīgas, ka viņas neturas pie viena vīriešu partnera. Ja viņas māc šaubas, tad varbūt viņas domā, ka var izšķirties un tāpat to izdarīt viena pati," skaidroja Dānijas klīnikas "Sellmer Klinik" koordinatore Nina Emeis.

Līdzās pāriem, kuri pie bērna nevar tikt, šobrīd klīnikās arvien vairāk klientu ir vai nu homoseksuālas sievietes, kas vēlas bērnu, vai arī sievietes, kurām nav partnera vai nemaz to arī nevēlas.

"Es viņas aprakstītu kā 35 gadus vecas un vecākas. Viņas parasti ir izglītotas, finansiāli stabilas. Ja viņas ir diezgan jaunas, veselīgas, tad mēs sākotnēji mēģinām ar donora spermu pāris reizes IUI procesu, un, ja IUI nav veiksmīgs, tad mēs darām IVF," pastāstīja Auri.

Igaunijā un Dānijā apmaksā arī homoseksuāliem pāriem

Vienkāršākā inseminācijas procedūra ar spermu no donora Latvijā maksā līdz 1000 eiro. Arī Igaunijā jāmaksā pašam, bet Dānijā šādu pakalpojumu apmaksā valsts. VM pārstāve gan norāda – tas nav kategorisks lēmums, bet budžetā ir vajadzīga nauda, un šīs procedūras nav lētas.

Homoseksuālām partnerēm Latvija arī no valsts budžeta nemaksā, bet gan Dānija, gan Igaunija maksā. Te jāatgādina, ka jau 2016. gadā Igaunija viendzimuma pāriem atļāva reģistrēt partnerattiecības, un no nākamā gada viņiem būs iespēja arī oficiāli apprecēties. Ja viņi vēlas bērnu, un loģiski, ka bioloģiski to divatā iegūt nevar, tad klīnika ar spermas donoru ir apmaksāta iespēja.

"Pārsvarā vairums pāru ir heteroseksuāli pāri. Viendzimuma sieviešu pāri ir mazāk par 10% procedūru," sacīja Auri.

Atšķiras arī tas, cik bērnu katrā valstī drīkst būt no viena donora, lai mazinātu asinsradniecības riskus. Dānijā, piemēram, 12, Igaunijā – 6, bet Latvijā – trīs.

No vienas puses, Latvijā vismazāk, bet Latvijā aizvien nav vienota dzimumšūnu reģistra, kur visa informācija tiktu apkopota. Katrai klīnikai tas ir savs. Veselības ministrijā norādīja, ka dzimumšūnu reģistrs ir izstrādes stadijā, tam būs ļoti striktas prasības.

"Šis reģistrs nedrīkst būt e-veselībā un pieejams jebkuram. Kamēr tiek izstrādāts reģistrs, klīnikas apmainās savā starpā [ar informāciju], lai nebūtu no viena donora vairāk kā trīs bērni," skaidroja Janka.

Taču Arājs atzina – klīnikām nav mehānisma, kā tās var pārbaudīt, cik klīnikās vīrietis jau bijis kā donors un vai tās jau izmantojušas viņa nodoto materiālu. 

Un, ja tā, tad teorētiski Latvijā ir sešas klīnikas, katrā nodod materiālu, katrā – trīs bērni. Kopā jau 18 – viena bērnudārza grupiņa.

Latvijā un Igaunijā donori anonīmi, Dānijā – trīs iespējas           

Latvijā un Igaunijā visi donori ir anonīmi. Vienīgais, ko sieviete var uzzināt izvēloties, ir daži donora parametri: cik vecs, cik garš, kāda matu, acu krāsa. Tikmēr Dānijā ir pat trīs donoru varianti, un pats donors izvēlas, kāds viņš būs. Pirmais – anonīmais, tāpat kā Latvijā, otrais – atvērtais, bet trešais – īpašais donors.

"Atvērtie donori tiks atklāti, kad bērnam ir 18 gadi. Un tad ir īpašie donori, tas ir, ja esat dāņu sieviete, kas atradusi ļoti jauku cilvēku, ar kuru gribat bērnu, bet  nevēlaties, lai viņš būtu tā tēvs un viņš nevēlas būt tā tēvs, viņš var kļūt par īpašo donoru. Tas nozīmē, ka viņš dodas uz vienu no spermas bankām, ievieto savu spermu bankā, veic visas pārbaudes kā spermas donors un tad šī konkrētā sieviete izmanto viņa spermas depozītu kā donoru. Tas nozīmē, ka viņš ir īpašais donors – visi zina, kas viņš ir, bet viņam nekad nebūs tiesību," skaidroja Dānijas klīnikas "Copenhagen Fertility Center" vadītājs Svens Lindbergs.

Īpašais donors ir retums, bet otrais donoru veids būt neanonīmam ir jau gana izplatīta prakse. Tādēļ arī ir būtiska donora psiholoģiskā pārbaude.

"Tas ir tādēļ, ka viņiem ir jāapzinās, ko viņi dara. Kad donora bērnam paliek 18 gadu, viņš var parādīties pie durvīm, lai sasveicinātos ar to, no kurienes nācis. Tas arī notiek. Bet mēs nesaucam donoru par tēvu, jo māte un tēvs ir tie, kuri snieguši mīlestību un gatavojuši pusdienas, lasījuši viņiem grāmatu pirms gulētiešanas. (..) Bet ir kāre cilvēkiem uzzināt savas bioloģiskās saknes," atzina Nīlsens.

Teorētiski sanāk, ka Dānijā pie viena donora durvīm var pieklauvēt 12 bērni, un vīrietim, kurš savulaik ziedojis savu spermu, uz to jābūt gatavam.

Divi cilvēkstāsti: viens bērns zina visu, otram neatklās nekad

Dānietei Pia ir meita Sāra, nu jau septiņus gadu veca. Tēva Sārai nav, jo viņa ir donora bērns. Pia pastāstīja, ka vienmēr vēlējusies bērnus un ģimeni. Beidzot doktorantūras studijas Kanādā, viņai nav bijis vīra vai partnera. "Man bija 39 gadi, līdz ar to tā bija vienīgā palikusī opcija," par izvēli radīt bērniņu ar donora palīdzību stāstīja Pia, piebilstot, ka par to daudz domājusi vairāku gadu garumā. Sievietes mamma meitas izvēli pilnībā atbalstījusi, viss arī noticis ļoti raiti – Pia palika stāvoklī jau ar pirmo reizi.

Dīvainākais, ko viņa atceras šajā visā procesā, bija donora izvēle.

"Tas izklausās ļoti traki, ne tā? Bet man tas šķita vairāk kā šķirņu kultivēšanas katalogs – kombinācija starp to un iepazīšanās mājaslapu. Donoram ir jābūt kādam, ko es uzskatītu par pievilcīgu. Garākam par mani un zilām acīm, jo es vēlētos, lai mazulis izskatītos pēc manis," atminas Pia.

Tāpat donors nevarēja būt anonīms. "Ja tā būtu es, kuru ieņem ar donora palīdzību, es vēlētos iespēju uzzināt, kas ir donors," piebilda Pia. Un, ja neanonīmais, tad līdz ar aprakstu var tikt pievienotas arī viņa bērnības fotogrāfijas.

 "Apraksts bija ļoti pozitīvs, viņš šķita esam cilvēks, kuru labprāt iepazītu. (..) Un tad viņam bija ļoti mīlīga bērnības bilde. Jā, viņš ir dānis," noteica Pia.

Savukārt Aleksandra donora izvēli atceras kā ļoti strupu. "Man prasīja, kādas krāsas acis gribu, lai būtu bērnam, un mati kādā krāsā. Bija kaut kāds ārzemnieks, viņi tā teica. Es pat neatceros," pastāstīja Aleksandra.

Aleksandrai šobrīd ir mazliet pāri 40, un par savu bērnu viņa sākusi domāt neilgi pirms šī apaļā gada skaitļa. Vīrieši bijuši, bet bērnu viņi nav īsti gribējuši. Aleksandra atminas, ka

tikt pie bērniņa ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību bijis ļoti dārgi, jo valsts atbalsts uz viņu tobrīd neattiecās.  "Pie tam divas reizes man bija. Gandrīz [tik dārgi] kā vienistabas dzīvoklis," piebilda Aleksandra.

Patiesību par Aleksandras bērnu zinot tikai brālis, vecāki ir jau miruši. Savukārt to, ka Sāra ir donora bērns, zināja visi, kas tobrīd ir apkārt.

"Kad es dzīvoju Kopenhāgenā, tā nekad nebija problēma. Cilvēki pavaicāja un turpināja runāt par citām tēmām," piebilda Pia.

Feisbukā esot grupa arī ar citām mammām, kurām ir tas pats donors, kas viņai, – pēc vārda un uzvārda neviena no šīm sievietēm viņu nezina, un to uzzinās tikai tad, kad kādam bērnam būs 18 gadu, bet viņām esot donora numurs, un pēc tā viņas viena otru atradušas.    

"Man ir kontakts ar vairākām no viņām, un katru gadu es organizēju sanākšanu, kur mēs satiekamies. Šogad septembrī bija seši bērni un piecas mammas, kas satikās un pavadīja nedēļas nogali kopā. Mēs rādījām bērnu fotogrāfijas viena otrai. Un bērni zina, ka viņi ir ieņemti ar to pašu donoru," pastāstīja Pia.

To, ka Sāra ir donora bērns, Pia nekad nav slēpusi, bet Aleksandras meita nezina.

"Domāju, ka es viņai neteikšu. Nezinu. Varbūt viņai tas nepatiks. Teikšu, ka bija tētis, izšķīrāmies un viss. Dzimšanas apliecībā, kur tētis, viņai stāv svītriņa,"

teica Aleksandra. Ja pateikšot un visi zināšot, Aleksandra baidās, ka bērnudārzā meita tikšot apcelta.

Savukārt Pia vārdu "apcelta" nesaprot. Tiesa, vēlāk, kad viņa pārcēlusies dzīvot no Kopenhāgenas uz tās pievārti, meitai diagnosticēts autisms, un tad gan bijuši daži ne pārāk patīkami brīži.

"Ārpus pilsētas tomēr priekšstati mazliet citādāki – ne tā, ka nosodītu un teiktu: nabaga bērns bez tēva, bet tomēr. Pastāv liela atšķirība starp pilsētām un lauku apriņķiem," piebilda Pia. Viņa par bērna diagnozi – autismu – ziņojusi klīnikai, taču tur teikts, ka par citiem gadījumiem nav ziņots.

Aleksandra jūtas mazliet vainīga meitas priekšā, ka meitai nav tēva, taču Pia drīzāk vaino multfilmas un filmas, kas rada greizus priekšstatus:

"Bērnu filmas ir ļoti politiski korektas, ne tā? Līdz ar to ir mamma, tētis, brālis/māsa. (..) Nav bieža parādība, ka ir divi tēvi vai divas mammas, vai viena mamma.

Līdz ar to, jebkas, ko viņa redz filmās, tas neatspoguļo viņas ģimeni lielākoties. Es nevaru runāt viņas vietā, kā viņa jutīsies, kad viņa pieaugs, bet es tiešām nejūtu, ka viņa teiktu: "Es vēlētos, kaut man būtu tētis.""

Teikt vai neteikt?

Psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā terapeite Diāna Zande norādīja, ka pasaulē ir jau gana daudz pētījumu par bērniem, kuri aug šādās ģimenēs. Tie noliedz apgalvojumus, ka šāda ģimene nebūs pilnvērtīga. "Bērni, kas aug ģimenē, kur mamma ir izvēlējusies spermas donoru un šādā veidā tikusi pie bērniņa, aug tieši tādi paši kā tad, ja viņus audzinātu mamma, tētis, vai arī, ja mamma būtu šķīrusies no sava partnera. Tātad – viņi ne ar ko citu neatšķiras īpaši šī iemesla dēļ," norādīja Zande.

Tiesa, ir viens "bet". "Ir ļoti svarīgi, ka ar bērnu līdz sešu, septiņu gadu vecumam būtu par šo runāts un lai viņš zinātu par veidu, kādā viņš ir radies, un bez aizspriedumiem ar bērnam atbilstošiem skaidrojumiem. Liela daļa bērnu, kad viņi to uzzina, to uztver kā pilnīgu normu, ka tā var būt, un pieaugušā vecumā viņi pat dažkārt lepojas ar to, ka viņi ir īpaši – piedzimuši, pateicoties tam, ka ir bijusi tāda iespēja," turpināja Zande.

Tikmēr Latvijas Daudzbērnu ģimeņu apvienības valdes priekšsēdētāja  Elīna Treija atzina – mūsdienās ir daudz dažādu attiecību modeļu un būtu muļķīgi tos ignorēt, bet jautājums, vai visi tie būtu jāsauc par ģimenēm: "Droši vien, ka ne. Viņiem ir savi attiecību modeļi – lai viņi meklē savas definīcijas un savus nosaukumus, kā viņi grib definēties."

Zande gan piebilda, ka Latvijā "tradicionāli vīrietis ir vai nu gājis bojā, vai nu aizdzēries, vai nu karā kritis, vai aizgājis pie citas, un tradicionāli jau izsenis bērnu audzina šķirti vecāki, un bieži vien viņš aug pie vecvecākiem". Daudz veselīgāk esot, ja bērnam ir viens vecāks – tātad mamma, kura par viņu rūpējas un mīl, nekā tad, ja bērnam juridiski ir divi vecāki, bet ģimene ir disfunkcionāla.

Treija gan turpina – tas nekur neder, ka dzimšanas apliecībās tēva vietā arvien vairāk strīpiņu:

"Mūsdienu sabiedrībā, īpaši pēdējās desmitgades tendences ir, ka mēs gribam legalizēt un attaisnot dažnedažādas mūsu iegribas, slinkumu, izlaidību. Nedomāju, ka tas ir pareizais ceļš."

Arī olšūnas, pēc viņas domām, nevajadzētu saldēt, un no valsts puses finansēt veselas mammas, kuras gribētu donora bērnu, kā tas ir Dānijā, arī ne. "Tas nav tas ideālais variants, kas mums būtu jāfinansē," piebilda Treija.