Latvija konvenciju parakstīja 2016. gadā, bet visi līdzšinējie mēģinājumi to ratificēt jeb pieņemt Saeimā beigušies nesekmīgi. Jaunā valdība paziņoja, ka vēlas panākt konvencijas ratifikāciju, bet strīdi par to nerimstas.
Kā radās Stambulas konvencija, un par ko tā runā?
Bijusī Stambulas konvencijas uzraugošās institūcijas "Grevio" vadītāja Johanna Nelles sacīja, ka ideja izstrādāt juridiski saistošu konvenciju par vardarbību pret sievietēm radās aptuveni pirms 15 gadiem.
Konvencijas izstrādes procesa līdzpriekšsēdētāja (2008–2010) dr. Dubravka Šimonoviča stāstīja, ka 2006. gadā Eiropas Padome izveidoja astoņu ekspertu darba grupu, lai novērtētu Eiropas Padomes līmeņa ietvaru cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē. Šī grupa pēc divu gadu darba rosināja izveidot jaunu cilvēktiesību konvenciju. Tad veidoja jaunu darba grupu, kurā piedalījās visu dalībvalstu pārstāvji.
"Bija novērotāji, bija nevalstiskās organizācijas, citas reģionālās institūcijas, Svētais Krēsls arī piedalījās kā novērotājs, tāpēc tā bija ļoti iekļaujoša pieeja, un telpā mums bija vairāk nekā 100 cilvēku, kas apsprieda konvencijas darbības jomu un to, ko tieši iekļaut ikkatrā rindkopā," atcerējās Šimanoviča.
Nelles stāstīja, ka diskusijas bijušas par to, vai konvencijai vajadzētu būt plašākai un aptvert ikvienu, kas var piedzīvot vardarbību ģimenē, tostarp vīriešus un zēnus, kā arī vardarbību pret partneriem vai starp brāļiem un māsām.
"Beigās tika panākts kompromiss, un tagad tas lielā mērā ir līgums par vardarbību pret sievietēm, taču tas mudina valdības to piemērot arī uz citiem vardarbības ģimenē upuriem. (..) Tātad klasisks kompromiss," secināja Nelles.
2011. gadā Turcijas pilsētā Stambulā konvencija tika nodota valstu parakstīšanai, tā arī tika pie Stambulas vārda.
Pavisam kodolīgi konvenciju var sadalīt četrās lielās daļās:
- tā skaidro vardarbības cēloņus un aicina tos novērst, piemēram, panākt, lai sieviešu un vīriešu līdztiesība pastāv ne tikai formāli, bet arī dzīvē;
- akcentē to, kā radīt sistēmu, lai vardarbība sabiedrībā tiktu ieraudzīta, fiksēta datos, analizēta, lai uz to pienācīgi reaģētu tiesībsargājošās iestādes, lai policisti zinātu, ko nozīmē, piemēram, vajāšana, psiholoģiskā vardarbība, seksuālā uzmākšanās;
- runā par vardarbības upuru aizsardzību, lai viņi ziņotu, lai viņi justos atbalstīti un nepamesti, lai viņiem pienāktos kompensācijas;
- nosaka, kā strādā konvenciju uzraugošā organizācija "Grevio" un valstu monitoringa sistēma.
Kas ir "sociālais dzimums" jeb "dzimte", kuras dēļ tik asas domstarpības
Konvencija raisīja domstarpības Latvijā, un karstākā daļa no tām ir par jēdzienu "gender" (angliski), ko latviski mēdz saukt par sociālo dzimumu vai dzimti. Konvencijas galvenā ideja, ka vardarbības cēlonis nav tas, ka sieviete ir piedzimusi kā sieviete, bet no konfliktiem starp lomām, ko radījusi pati sabiedrība.
Pašā konvencijā skaidrots, ka
ar jēdzienu "dzimte" tiek saprastas sociālās lomas, uzvedība, nodarbošanās un īpašības, ko konkrētā sabiedrība uzskata par atbilstošām sievietēm un vīriešiem.
Biedrības "Centrs Marta" vadītāja Iluta Lāce skaidroja, "jo izteiktāki ir dzimumu stereotipi par to, kādai ir jābūt sievietei, kas jādara sievietei, kas jādara sievietei ģimenē, jo ir lielāka iespējamība, ka radīsies kaut kādas vardarbības epizodes, konflikti".
Stambulas konvencijas 12. pants nosaka, ka "dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem".
Lai šīs lomas nepārceltu uz nākamām paaudzēm, konvencijas 14. punkts nosaka, ka valstis "veic vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu lomas, kas nav padarītas par stereotipiem, savstarpējā cieņa, nevardarbīga konfliktu atrisināšana savstarpējās attiecībās, ar dzimumu saistīta vardarbība pret sievietēm un tiesības uz personas integritāti, un lai šī mācību viela būtu pielāgota audzēkņu spēju attīstības līmenim".
Ko saka konvencijas pretinieki?
Galvenais, pret ko iebilst daudzi konvencijas oponenti, ir tieši sociālā dzimuma termina lietošana.
Partijas "Latvija pirmajā vietā" biedre Ilze Stobova raidījumam uzsvēra, ka redz "tikai divus dzimumus – sieviešu un vīriešu. [..] Kad mēs pasakām "dažādu raksturojumu sociālie dzimumi"… Lai tas paliek to autoru ziņā, jo es domāju, ka neviens no viņiem konkrēti nespēs nodefinēt, ko tad tas īsti ietver."
Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests Ilmārs Tolstovs savukārt apgalvoja, ka
"šobrīd jauniešu vidū izplatās transdženderisms, šī ideoloģija, kas uzskata, ka principā nākotnē tiek veidota bezdzimuma sabiedrība,
neskatoties uz mūsu katra bioloģisko dzimumu. Mums katram būtu šis sociālais dzimums, "gender", kuru mēs varam izvēlēties. [..] Neskatoties uz to, kāds ir viņa bioloģiskais dzimums, viņš pats katru dienu, nedēļu, mēnesi vai gadu var izvēlēties, kādam dzimumam viņš būs piederīgs".
Tolstovs gan piekrīt, ka jāstrādā, lai sievietes nebūtu diskriminētas. Bet Stobova uzskata, ka runāt par dzimumu nevienlīdzību ir stipri pārspīlēti, jo mūsdienās gan uzņēmējdarbībā, gan arī politikā visu izšķirot kvalifikācija.
"Uzņēmumiem, kuri ir vērsti uz rezultātu saņemšanu vai peļņas gūšanu, lielākoties ir pilnīgi vienalga, vai šo darbu dara sieviete vai vīrietis, viņiem interesē rezultāts," uzsvēra Stobova.
Viņa arī iebilst pret to, ka Latvijai līdz ar konvencijas ratificēšanu būtu obligāti jāpilda kādas normas un to uzraudzītu starptautiskā institūcija.
"Tas parāda to, ka mēs paši neuzticamies sev, savām spējām, zināšanām un prasmēm, ja mums vajag, lai visu laiku mūsu darbību novērtē kāds no ārpuses," sacīja Stobova.
Katoļu baznīcas pārstāvis gan uzskata, ka attiecībā uz vardarbības mazināšanu un monitorēšanu, "protams, ka Stambulas konvencija ir ļoti, ļoti svarīga un vajadzīga".
"Ja no Stambulas konvencijas izņemtu ārā vai, ja būtu atsevišķs dokuments, par kuru runā 12. un 14. punkts [par sociālajām lomām un izglītību], tad nebūtu nekādu diskusiju. Mēs ar visām rokām par," norādīja Tolstovs.
Tikmēr Satversmes tiesa jau pirms diviem gadiem arī atzina, ka šī konvencijas doma par sociālajām lomām nav pretrunā ar Latvijas Satversmi, kas aizsargā un atbalsta laulību starp sievieti un vīrieti.
Šimonoviča skaidroja, ka iepriekš daudzas valstis "kaut kā koncentrējās tikai uz bioloģisko saikni ar diskrimināciju un atteicās no šīs sociālās dimensijas", tāpēc bija svarīgi pateikt, ka šis ir tas jēdziens, bet tā dēļ "ir daudz maldīgu priekšstatu no tiem, kas iebilst pret Stambulas konvencijas ratifikāciju".
Viņa arī noraida oponentu bažas, ka konvencija paver ceļu uz viendzimuma laulību atļaušanu, skaidrojot – konvencija nosaka, ka, ja jums ir viendzimuma intīmie partneri, viņus nedrīkst diskriminēt, sniedzot aizsardzības pasākumus.
"Tas nenozīmē, ka jums vajadzētu būt šādiem likumiem, kas regulētu viendzimuma laulības un tā tālāk," uzsvēra Dubravka Šimonoviča.
Tiesnese, kura skata pagaidu aizsardzības lietas: Izlasot pieteikumus, gribas ieiet dušā
Valsts policijas apkopotie dati par 2022. gadu liecina, ka bija fiksēti izsaukumi uz 8829 ģimenes konfliktiem, 647 gadījumos policija pieņēmusi lēmumu par varmākas nošķiršanu. 95% no šo gadījumu cietušas sievietes, viņu vidējais vecums – 45 gadi, varmāka – vīrietis, visbiežāk vīrs.
567 gadījumos tiesa pieņēmusi lēmumu par pagaidu aizsardzību pret varmāku. 3957 gadījumos Valsts policija sagatavojusi ziņojumus sociālajiem dienestiem.
Ainas nereti briesmīgas, minēja Rīgas pilsētas tiesas tiesnese Lana Leja, kas skata lietas par pagaidu aizsardzību.
"Tad, kad izlasu tos pieteikumus, vienkārši tu gribi ieiet dušā. Jo tas, ko cilvēki ir spējīgi viens otram nodarīt... mati ceļas stāvus – iespundē skapī, čurā virsū, pakarina mīkstās mantiņas virs bērna gultas ar tekstu "vai tu gribi nokļūt turpat, kur tavs tēvs", un tad ir fotogrāfijas, kurā ir sniegā iemītas takas uz tēva kapu. [..]
Citreiz arī pēc šādām lietām pašai prasītos pēc psihologa palīdzības, lai visu to nomazgātu nost," stāstīja tiesnese.
Ko var palīdzēt konvencija? Piemēram, pastiprināti apmācīt profesionāļus, kas cīnās pret vardarbību. Tā paredz, ka valstis "nodrošina vai pastiprina apmācību, kas paredzēta attiecīgo profesiju pārstāvjiem, kuri strādā ar tādas vardarbības upuriem vai vardarbības izdarītājiem".
Tāpat tā paredz nodrošināt upuriem pietekamu skaitu atbilstošu un viegli pieejamu patvēruma vietu.
Konvencija soli pa solim uzskaita visu, kam ir jābūt, lai sistēma strādātu, lai vardarbības upuri tiktu saprasti, justos aizsargāti, atbalstīti, lai viņu lietas tiktu izskatītas. Tāpat tā uzmana, lai valsts likumdošanā par dažādiem vardarbības veidiem būtu paredzēta atbildība, piemēram, psiholoģiskajai vardarbībai jābūt krimināli sodāmai.
Kā uzrauga konvencijas ieviešanu dzīvē?
Kļūstot par konvencijas dalībvalsti, katra nonāk īpašas uzraugošās iestādes – "Grevio" – monitoringa sistēmā. "Grevio" seko līdzi tam, kas ieviests, kas strādā. Iestādē ir 15 neatkarīgi eksperti, ko izvēlējušās pašas dalībvalstis.
"Grevio" ievāc informāciju no valsts iestādēm un arī no nevalstiskajām organizācijām, apmeklē katru valsti, eksperti runā, skatās klātienē, izvērtē un tad sagatavo ziņojuma projektu, ko nosūta valsts iestādēm komentāru sniegšanai.
Tad top ziņojums, kas jāmaina, kas valstij jāuzlabo, un, iespējams, ja tas uzlabo sistēmu, policistiem vajag nopirkt planšetes, un valstis cenšas to ievērot.
Piemēram, Francija atvēra savu palīdzības tālruņa līniju 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, šādu līniju arī prasa ieviest konvencija. Latvijā šobrīd tādas nav, un "Centrs Marta" uzskata, ka ļoti vajadzētu.
"Bieži vien šīs vardarbības epizodes notiek nedēļas nogalēs, kad ir svētki. Un tādos brīžos būtu labi, ka varētu arī vērsties pēc palīdzības, saņemt atbalstu un saņemt padomu," norādīja centra pārstāve Lāce.
Labklājības ministrija gan norādīja, ka jau pavisam drīz gan tādu tālruņa līniju arī varētu ieviest, tas izmaksātu aptuveni 120 000 eiro, un rezervēts pat numurs – 116016.
