"10% mums vairāk vai mazāk ir, ja mēs saliekam iekšā visus rezervātus, rezervātu zonas, stingrā režīma zonas. Tad mums jau 8 vai 9% ir. 2% nav tas sāpīgākais," sacīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Dabas aizsardzības departamenta direktore Daiga Vilkaste.
Lielākā problēma ir iezīmēt teritorijas ar vieglāku aizsardzības režīmu. Ja saskaita visas "Natura 2000" zemes un biosfēras rezervātus, tad sanāk tikai 18%. "Tātad mums ir jādabū klāt vēl tie 12%. Tā pamatdoma šobrīd ir tāda, ka tur varētu likt kaut ko tādu, kur tā dabas aizsardzība viens no mērķiem un kur jau ir esošie aprobežojumi. Aizsargjoslas, upes, ezeri, krasta kāpu aizsargjosla, arī saimnieciskās darbības aizsargjosla. Tie pieci, vidēji gan 3 kilometri sanāk gar jūru, to varētu iekļaut. Palienas zināmā mērā sakrīt ar upju aizsargjoslām. Respektīvi, teritorijas, kur jau ir kaut kāds aizsardzības režīms, tad nebūtu jāveido klāt kaut kas ar papildu ierobežojumiem," skaidroja par vides aizsardzību atbildīgās ministrijas pārstāve.
VARAM apsver 30% grozā ielikt arī militāros poligonus.
Tomēr arī ar šīm platībām nepietiks, un kopā sanāk aptuveni 26%. Vēl arī nav skaidrs, vai visas uzskaitītās teritorijas atbildīs Eiropas prasībām.
Kaut arī šķiet tikai loģiski, ka par aizsargājām teritorijām būtu jānosaka dabas skaitīšanā atrastās dabas vērtības, ierēdņi to nesteidz darīt. Tam nav politiskā atbalsta.
"Kaut kādā ziņā tas tā ir, ka, no vienas puses, būs šie 30%, kas ir trešā daļa no valsts teritorijas, un tā pieeja ir zināmā mērā formāla. Jā, tas ir, kādu pieeju valsts izvēlas, vai ņemt tās teritorijas, kur ir, tās pašas aizsargjoslas, un to režīmu tur nevājināt, vai vājināt aizsargjoslas režīmu, bet tad mēs veidojam klāt kaut ko citu, kur šobrīd nav nekādu ierobežojumu," skaidroja Vilkaste.
Informācija par progresu Eiropas Komisijai bija jāiesniedz jau pagājušā gada beigās. Vilkaste tā arī nespēj ar pārliecību pateikt, vai informatīvais ziņojums ar dabas skaitīšanas rezultātiem pavasarī nonāks valdībā. Viņa skaidroja, ka vēl jāsaskaņo dabas aizstāvju, mežkopju, lauksaimnieku un citu zemju īpašnieku intereses.
Aizsargāt tikai valsts īpašumus?
Tas esot sprādzienbīstams temats arī valdības līmenī. Ministru kabinetā Latvijas Radio uzrunāja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Māri Sprindžuku ("Apvienotais saraksts"):
Latvijas Radio: Vai jūs sagaidāt, ka būs liels tracis?
Māris Sprindžuks: Tas jau ir! Tas ir lokalizēts. Tie, kuriem tas biotops ir, viņi to jau zina.
Latvijas Radio: Ministriju gaiteņos, iestāžu gaiteņos jau notiek cīņas?
Māris Sprindžuks: Nu, es to spiedienu izjūtu katru dienu! Cilvēki mēģina dabūt savā pusē, bet es esmu vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, un šajā nosaukumā arī ir patiesībā pretruna."
Tāpat kā viņa priekšgājējiem arī Sprindžukam neizdodas saskaņot iesaistīto pušu intereses: "Tā problēma nav jauna. Es to esmu mantojis. Manuprāt, iepriekš tā politiskā prakse ir bijusi noiet gar sienu, atstāt ierēdņiem, gan jau viņi izdomās. Bet tā ir politiska pēc savas būtības. Nav veida, kā izvairīties: jo ilgāk mēs atliekam, jo mazāk laika mums paliek dialogam un kaut kādām pētniecībām, kā to darīt. Tā ka es teiktu: kāpjam grāvī, atrotām rokas un ātrāk sāksim rakt, ātrāk kaut ko izraksim."
Politiķi baidās no privātīpašnieku dusmām, kad būs jāpaziņo par jauniem īpašumu ierobežojumiem, lai sargātu dabas vērtības. Valsts nav tik bagāta, lai aizliegumus kompensētu.
Sprindžuks cer, ka pietiks vien ar ierobežojumiem tajās teritorijās, kur tie jau pastāv, vai arī aizsardzības pasākumus ieviest tikai valstij piederošajās zemēs. "Ja mēs pieejam radoši un valsts to, kas jau ir apgrūtināts, ieliek skaitā, tad tas slogs uz privātajiem paliks mazāks,
mēs varētu to kvotu izpildīt gandrīz ar publisko īpašumu," sacīja ministrs.
Tomēr arī tas būšot sāpīgi, jo aizsargjoslu zemju īpašnieki un pašvaldības prasa vājināt režīmu, lai varētu mazliet brīvāk saimniekot, piemēram, piejūras ciemos.
Sprindžuks minēja, ka to varētu izlemt kaut kad līdz rudenim.
