Artjoms Belinskis Latvijā ieradās pirms kara – 2018.gadā, atrodot darbu būvniecībā Valmierā. Viņam bēgļa statusa nav. Jau tad viņš sāka domāt par ģimenes aicināšanu pie sevis, un Krievijas sāktais karš pārcelšanās procesu paātrināja.
"Iekārtojos. Tad attapos, ka esmu ilgi te, un tā viss kaut kā iegriezās, ka gribējās te palikt, ģimeni uz šejieni pārvest, dot bērnam Eiropas izglītību," stāstīja Artjoms.
Sieva ar meitu no Ukrainas Latvijā ieradās kara sākumā, iegūstot bēgļu statusu.
Ātri vien Marina atrada darbu skaistumkopšanas nozarē, un uzreiz kopā ar bērnu sāka mācīties latviešu valodu – attālināti un arī klātienē.
"Vispār uzreiz, kā es šeit atbraucu, tā man palika atmiņā frāze "domā ar galvu", nezinu kāpēc, bet uzreiz šis palika galvā," stāstīja Marina Belinska.
"Jā, šis ir arī tas, ko mēs savam bērnam vienmēr mēģinām atgādināt un sakām – "domā ar galvu", šis ir pāri visam," piebilda Artjoms.
Meita pēc īsām mācībām bērnudārzā šogad sākusi skolas gaitas.
"Mēs pārdzīvojām ļoti, protams, kā adaptēsies, kā ar citiem bērniņiem, bet ļoti labi gāja. Iedzīvojās, adaptējās un ir pieradusi. Viņa ir malacis!" sacīja Artjoms Belinskis.
Tagad Belinski nolēmuši Ukrainā vairs neatgriezties. Vismaz tuvākajā nākotnē ne.
"Šeit, Eiropas Savienībā, ir drošība. Ukrainā tā nav, un šeit ir droši, tieši ģimenēm, bērniem," uzsvēra Artjoms.
Līdzīgi ir arī daļai citu bēgļu – karš izpostījis viņu sapņus dzimtenē, un tagad viņi iekārtojas kur nu kurais, domājot par to, ka mītnes valstīs varētu palikt ilgāk.
Tā atzina Marija, kura Latvijā ieradās drīz pēc kara sākuma un tagad ir bēgļu mentore Valmierā.
"Protams, ir arī cilvēki, kuri atgriežas atpakaļ Ukrainā. Ir cilvēki, kuri aizbrauc uz citām valstīm, un ir arī tādi, kas no citām valstīm brauc uz šejieni, uz Latviju," stāstīja Valmieras novada pašvaldības sociālā mentore Marija Vasiļenko.
Pašvaldībās atzīst, ka ukraiņi saredz perspektīvu palikt Latvijā, – viņi atrod darbu, iekārto savas mājvietas, saskata izaugsmes iespēju.
Valmieras novadā lēš, ka šobrīd tajā dzīvo 300 Ukrainas bēgļu. Cēsu novadā – vairāk nekā 300 ukraiņi.
Cēsu novada ukraiņu atbalsta centra darbiniece Kristīna Mihailova stāstīja, ka "lielākā daļa, kas ir profesiju cilvēki – zobārsti, galdnieki –, ir atraduši šeit darbiņu, un bērni jau mācās mūsu Latvijas skolās, Cēsīs. Principā izskatās, ka viņi grib šeit palikt".
Cēsu novads pērn Ukrainas bēgļu vajadzībām iztērēja vairāk nekā 1,4 miljonus eiro, lielu daļu no šīs naudas atvēlot izmitināšanai. Arī Valmierā lielu daļu no valsts piešķirtajiem 223 000 atvēlēja telpu remontiem. Gan paši ukraiņi, gan viņu mentori, gan arī pašvaldību pārstāvji saka – lai paliktu un godam dzīvotu Latvijā, noteikti ir jāmācās latviešu valoda.
"Ja mazāk būtu tā, ka cilvēki šeit saprot un runā krievu valodā, tad tas noteikti paātrinātu latviešu valodas apguvi. Vienkārši automātiski pārslēdzās uz krievu valodu, un latviešu valoda paliek otrajā plānā," sprieda Artjoms Belinskis.
Precīzi to, cik daudz Latvijā dzīvo bēgļu no Ukrainas, pateikt nevar neviens, taču pēdējās aptuvenās aplēses liecina, ka tie varētu būt 21 000.
