Sociālā uzņēmējdarbība - valdības un filantropu uzdevums. Intervija ar Niru Tsuku

Vai, risinot kādu sociālu problēmu, var nopelnīt naudu? Vai tas var būt bizness? Jā, var! Taču ienākumi var nebūt tūlītēji, tāpēc investoriem par šādām idejām ir mazāka interese. Tomēr sociālajai uzņēmējdarbībai labvēlīga vide valstī ir svarīga. Latvijā atspērienu tai šobrīd dod viens akselerators ''New Door''. Tā apmācību programmas ietvaros Rīgā viesojās Nirs Tsuks (Nir Tsuk). Viņš ir profesors gan Osakas universitātē Japānā, gan Londonas Karaliskajā koledžā Lielbritānijā. Iesaistījies dažādos globālos projektos, lai veicinātu izpratni par sociālo uzņēmējdarbību.  

Ieva Treija: Kas Tevi ir atvedis uz Latviju?

Nirs Tsuks: Pirms četriem gadiem mani uzaicināja piedalīties sociālās uzņēmējdarbības forumā. Tā es pirmo reizi nokļuvu šeit un iemīlējos - gan vietā, gan cilvēkos.

Te ir daudz līdzību ar Izraēlu - maza valsts ar lieliem izaicinājumiem, problēmām un jautriem kaimiņiem.

Tāpat ir līdzības tam, kā strādā valdība, sociālās un biznesa struktūras un kā funkcionē sabiedrība. Izraēlas vēstniece Latvijā mani iepazīstināja ar ''New Door'' akseleratoru. Nolēmu pie viņiem atgriezties. Un tagad tas ir noticis. Varu dalīties pieredzē par sociālo uzņēmējdarbību un uzņēmumiem, kā arī par korporatīvo sociālo atbildību. Visi domā, ka zina, kas tas ir, taču patiesībā katram cilvēkam ir savs viedoklis.  

Kāds ir Tavs novērojums - kas šajās jomās notiek Latvijā?

Dažos jautājumos Latvija ir ļoti attīstīta. No otras puses - es dzirdu par platformu un finansējuma trūkumu. Un tad ir skaidrs, ka sociālās uzņēmējdarbības kontekstā ir daudz izaicinājumu un vēl daudz kas ir jāizdara.

Valdība saprot vajadzības, jo, piemēram, izveido Radošo industriju inkubatoru. Tas nenotiek ļoti daudzās valstīs pasaulē.

No otras puses - daudzi biznesi, akadēmiskās struktūrvienības un arī tā pati valdība neizprot inovāciju svarīgumu un to, ka uzņēmējus ir nepieciešams atbalstīt. Īpaši  - jaunuzņēmumus un sociālos uzņēmējus.

Un daudzi labprātāk vēlas investēt, piemēram, tehnoloģiju jaunuzņēmumos. Viņiem neko nevar pārmest - investīcijas var atpelnīt daudz ātrāk un lielākā apjomā. Kā sociālajā uzņēmējdarbībā strādājošajiem tikt galā ar šo izaicinājumu un pierādīt, ka viņu idejas arī var būt lietderīgas?

Tas patiešām ir izaicinājums. Tas ir sarežģīti. Iemesls, kāpēc es šeit esmu - vēlos pastāstīt par veiksmes stāstiem. Ja jums pašiem pietrūkst savu veiksmes stāstu, paņemiet tos no citām valstīm: “Mēs šobrīd esam tajā pašā posmā, kur bija viņi, taču skatieties, ko viņi sasniedza pēc 10 gadiem!” Piemēram, viens sociālais uzņēmums ASV demonstrē pierādījumus, ka no viena investēta dolāra sabiedrība iegūst četrus - viņu gadījumā ir būtiski nepieļaut bērnu nonākšanu uz ielas, jo tādējādi tiek ietaupīta nodokļu maksātāju nauda, kas būtu jamaksā sociālajiem darbiniekiem, cietuma uzraugiem u.tml. Savukārt kāds uzņēmums Indijā ir mainījis veidu, kā bērni apgūst matemātiku. Protams, parasts uzņēmējs tādu jautājumu risināšanā neinvestēs, jo viņam ir vajadzīga peļņa jau nākamajā ceturksnī. Šajā gadījumā

mēs runājam par ieguldījumu nākamajās paaudzēs, kad bērni būs daudz spējīgāki risināt matemātiskus uzdevumus un darboties ar tehnoloģijām. Un investēt šādos projektos ir valdības un filantropu uzdevums. Un peļņa ilgtermiņā patiesībā būs milzīga.

Visas valstis ir sākušas ar lielu cīņu un nelieliem resursiem, taču ir izdevies izveidot veiksmīgu sociālās uzņēmējdarbības sektoru. Gan Lielbritānijā, gan Izraēlā. Jūs varat no mums mācīties, kā problēmas atrisināt. Tajā pašā laikā jūs mūs variet pamācīt, kā izveidot Sociālās uzņēmējdarbības likumu, kura mums joprojām nav.

Kas ir nepieciešams, lai sociālais uzņēmums būtu veiksmīgs? Vai tā ir nauda? Vai tās ir zināšanas? Kaut kas cits?

Naudas pietrūks vienmēr. Par to šaubu nav. Tāpēc ir svarīgi gan izglītot tirgu, gan izskaidrot inovāciju nozīmīgumu. Veiksmīgas un neveiksmīgas cilvēku grupas ir vienmēr, visur un dažādos līmeņos. Veiksmes pamatā ir to cilvēku daudzums, kuri vēlas pārmaiņas un ir spējīgi tās radīt. Cilvēki, kuri pieņem esošo situāciju, taču tic, ka var būt labāk. Dažādās jomās - dzīvē, biznesā, sabiedrībā.

Jo vecāks es kļūstu, jo vairāk saprotu, ka “interpreneurs” (atvasinājums no vārda angļu valodā “enterpreneur”, kas nozīmē “uzņēmējs”) kļūst aizvien aktuālāks termins. Tas ir pavisam jauns vārds. Uzņēmējs jeb “enterpreneur” rada risinājumu vecai problēmai un izveido jaunu institūciju. Savukārt “interpreneur” sapurina eksistējošu organizāciju un to maina no iekšpuses.

Jaunas institūcijas izveidošanai ir nepieciešams daudz laika. Labāk mainām esošo!

Investīcijas inovācijās un jaunās lietās ir riskantas, taču ārkārtīgi nepieciešamas. Un te svarīga ir tieši valsts loma. Biznesā iesaistītie bieži vien ir daudz konservatīvāki un nevar uzņemties tik daudz risku. Valdība var palīdzēt, piemēram, veidojot inkubatorus un arī piedaloties projektos kā riska kapitāla investors. Ja projekts ir veiksmīgs, tad ieguvums būs ne tikai finansiāls, bet uzreiz arī sabiedrība kļūs labāka.

Šo jautājumu laikam vajadzēja uzdot sākumā. Un tomēr - kas tad īsti ir sociālā uzņēmējdarbība?

Es teiktu, ka sociālā uzņēmējdarbība ir jauni risinājumi vecām sociālajām problēmām. Piemēram, kopbraukšanas pakalpojums ''Uber'' var patikt vai nepatikt, bet tas ir radījis jaunu risinājumu vecai problēmai. Kopumā var teikt, ka sociālo problēmu risināšana ir dalīta atbildība starp valdību, sabiedrību un biznesa vidi. Jā, arī uzņēmējiem ir atbildība attiecībā uz sabiedrību.

Dzirdēts, ka labā prakse ir uzņēmumiem klusēt par iesaistīšanos sociālajos projektos. Tikai tad tiem ir patiesa vērtība, kad tie nav vienkārši sabiedrisko attiecību jeb PR instruments. Kāds ir Jūsu viedoklis?

Politikas procesam ir jābūt par idejām, nevis cilvēkiem. Un medijiem ir jābūt par to, ka tiek radīti nozīmīgi stāsti par cilvēkiem, kas grib tos lasīt, nevis par reklāmu pārdošanu. Iepriekšminētais ir iespējams tikai ideālajā pasaulē. Realitātē tā nenotiek.

Agrāk uzņēmēji ļoti koncentrējās uz peļņas gūšanu kā vienīgo biznesa mērķi. Tagad gudrākajiem tomēr ir trīs mērķi - peļņa, cilvēki un planēta (3P’s - profit, people and planet). Biznesa mērķis ir pelnīt, taču ir arī kaut kāda atbildība pret sabiedrību. Un jautājums - vai uzņēmums prot atrast līdzsvaru. PR nav slikta lieta. Faktiski tas nozīmē, ka uzņēmums grib darīt to, kas citiem patīk, lai tas patiktu citiem. Tas ir labs sākums. Aizvien vairāk uzņēmumu saprot, ka korporatīvā sociālā atbildība nav tikai PR. Tam ir jābūt arī daļai no uzņēmuma DNS.

Tātad atbildīgi par sociālās uzņēmējdarbības attīstīšanu esam mēs visi. Tomēr kam būtu jāuzņemas vadība par procesu virzīšanu?

Tas būtu tāpat kā jautāt par to, kam būtu jāuzņemas vadība ģimenē. Katram ir sava loma. Valdībai ir jāveido spēles noteikumi, platforma un jāiezīmē spēles laukums, jāieinteresē. Biznesam ir jāpiedāvā resursi. Organizācijas ir tuvāk cilvēkiem - tās ir mobilākas un vairāk var koncentrēties uz domām par idejām. Tāpēc, iespējams, organizācijas rada idejas, bizness tajās investē un valdība paceļ citā līmenī. Var notikt arī pilnīgi citādāk. Nav vienas formulas.


 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt