“Ja koks, piemēram, priede ir sasniegusi 80 centimetrus diametrā, tad to kvalificē kā dižkoku, un tas kļūst par valsts nozīmes dabas pieminekli, un es to vairāk savām vajadzībām nevaru izmantot,” raidījumam pauda meža īpašnieks Uldis Tabūns.
“Es viņu nedrīkstu nocirst, un kompensācija man arī nepienākas,” piebilda meža īpašnieks.
Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājs Viesturs Ķerus atzina, ka kompensāciju par dižkoku nenozāģēšanu nav, bet, viņaprāt, tas ir pašsaprotami, jo dižkoks ir likumā noteikts kā dabas piemineklis, kas būtu jāsaglabā, turklāt, cērtot mežu, zināms skaits ekoloģisko koku ir jāsaglabā šā vai tā, un izvēlēties atstāt starp tiem ekoloģiskajiem kokiem arī dižkokus nebūtu problēmas.
Meža īpašnieks savukārt skaidroja, ka viņa mērķis ir izaudzēt kokus “tādā dimensijā, lai varētu izmantot savām specifiskām vajadzībām, piemēram, es gribu laivu uztaisīt”.
“Protams, es saprotu, ka tas ir dabas piemineklis un tas ir sabiedrības interesēs, un tam tā vajadzētu būt, bet, ka to izdara vienkārši tādā veidā - vienkārši atņemot, nu tas ir netaisnīgi,” uzskata Tabūns.
Dabas aizsardzības pārvaldes vadītājs Andrejs Svilāns atzina, ka ir grūti pateikt, cik šajā gadījumā būtu zaudējumi.
“Protams, var teorētiski rēķināt, cik malkas mēs varam iegūt no viena dižkoka un cik nav iegūts, un ko mēs tur varētu iestādīt - burkānus vietā, kartupeļus vai ko tādu. Tas, ka tavā īpašumā ir dižkoks, ir tavs lepnums, ar ko tev ir jālepojas, nevis jāskaita teorētiski kaut kādi neieņemtie ieņēmumi,” uzskata Svilāns.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Dabas departamenta direktore Daiga Vilkaste norādīja, ka kompensācijas pienākas par dažādiem mežsaimnieciskās darbības ierobežojumiem, bet pamatā tikai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos.
“No mežsaimniecības normatīvajiem aktiem izriet virkne ierobežojumu, kāpēc nevar nocirst dižkokus vai kokus, kas ir tuvu dižkoku lielumam, un pat tad ja tā nebūtu aizsargājama teritorija, tik un tā šos kokus nocirst nevarētu un mežsaimniecības normatīvo aktu ierobežojumi netiktu kompensēti,” norādīja Vilkaste.
Šobrīd kompensācijas tiek aprēķinātas un iespēju robežās izmaksātas par migrējošo sugu nodarītajiem postījumiem sējumiem, arī zivsaimniecībām. Taču arī par šīm kompensācijām esot strīdi - meža vai lauksaimniecības zemju īpašnieki nereti uzskata, ka tās ir pārāk mazas.
Vilkaste atzina, ka ministrijā ir darba grupa, kas pārskata kompensāciju mehānismu, bet vēl nav nonākts līdz gala lēmumiem, “lai saprastu, par cik lielām teritorijām vai dabas pieminekļiem kā dižkoks varētu maksāt un cik daudz maksāt”.
Ministrijā norāda, ka par dažādiem kompensāciju mehānismiem tiek lemts, taču par dižkoku ciršanas aizliegumiem tuvākajā laikā kompensācijas gan nav plānots maksāt.
