Eiro valūtu oficiāli ieviesa 1999. gada 1. janvārī. Sākumā bezskaidras naudas norēķinos – jauno valūtu varēja izmantot, piemēram, banku pārskaitījumos. Taustāmā veidā banknotēs un monētās eiro cilvēku maciņos nonāca trīs gadus vēlāk - 2002. gada 1. janvārī tas apgrozībā nāca pirmajās 12 eirozonas valstīs, nomainot tādas nacionālās valūtas kā Vācijas markas, Francijas frankus, Itālijas liras. Kā gadu mijā atzīmēja Eiropas Centrālās bankas vadītājs Mario Dragi – šajās valstīs ir izaugusi jau vesela paaudze, kas nezina citu nacionālo valūtu kā eiro.
20 gados eiro kopumā bijis veiksmes stāsts, taču arī pilns izaicinājumiem, kas lika runāt par monetārās savienības sabrukuma riskiem, Latvijas Radio vērtē Briseles domnīcas “Bruegel” ekonomists Žolts Darvašs.
„Eiro vairākos veidos ir bijis sekmīgs. Diezgan svarīgi ir, ka tas deva cenu stabilitāti eirozonā kopumā. Eiropas Centrālā banka spēja nodrošināt inflāciju tuvu divu procentu līmenim līdz aptuveni globālās krīzes laikam 2008. gadā. Tas arī likvidēja transakciju izmaksas starp eirozonas valstīm, padarot dzīvi cilvēkiem un uzņēmumiem vienkāršāku. Eiro arī pārdzīvoja ļoti lielu globālo un Eiropas finanšu krīzi.
No otras puses, par pēdējiem 20 gadiem ir arī mazāk pozitīvas ziņas.
Laika periodā pirms globālās krīzes eiro sekmēja nekustamo īpašumu un kredītu burbuļus vairākās dalībvalstīs, īpaši Spānijā un Īrijā. Tas noveda pie ievērojamas krīzes. Eirozona arī nespēja dalībvalstīs nodrošināt pietiekamu fiskālo disciplīnu, īpaši Grieķijā un Itālijā,” skaidro Darvašs.
Eirozonas glābšanas mehānismi vairumā gadījumu bija paredzēti mazākām valstīm, un Darvaša ieskatā, tādu, kas spētu palīdzēt lielākam ekonomikas smagsvaram kā Itālija, nebūtu bijis iespējams radīt.
2008. gada globālais kritums un sekojošā eirozonas parādu krīze iezīmēja robežšķirtni, kas spieda spert būtiskus reformu soļus, lai nostiprinātu monetāro savienību, mazinātu nākotnes riskus un labāk tiktu galā ar turpmākām iespējamām krīzēm. Tā izveidota, kaut vēl nav līdz galam pabeigta, Banku savienība – bloka līmeņa banku uzraudzības sistēma. Arī Eiropas stabilitātes mehānisms - palīdzības fonds eirozonas valstīm.
Eiropas Komisijas (EK) viceprezidents Valdis Dombrovskis norāda uz darāmajiem darbiem: „Daudz kas jau ir izdarīts, lai nostiprinātu eirozonas noturību pret iespējamām nākamajām krīzēm. Bet ir vairāki pasākumi, kas vēl būtu jāpabeidz.
Pirmais saistās ar Banku savienību – būtu jāpabeidz tās izveide, kur būtiskākais elements, kur vēl notiek diskusijas, ir Eiropas noguldījumu garantiju shēma. Un ir jāveido eirozonas fiskāli instrumenti.
Šajā kontekstā EK ir sagatavojusi divus priekšlikumus par reformu atbalsta programmu – lai veicinātu strukturālās reformas un noturību eirozonā kopumā un eirozonas valstīs, un Eiropas investīciju stabilizācijas funkciju, kas ir makroekonomiskās stabilizācijas instruments, kas ekonomisku satricinājumu gadījumā palīdzētu valstīm noturēt publisko investīciju līmeni.”
Diskusijas par nopietnām tālākām reformām turpinās, īpaši kopš Emanuela Makrona nākšanas pie varas Francijā. Viņš izvirzīja ambiciozu reformu plānu par apjomīga eirozonas budžeta izveidi, ar kura naudu varētu palīdzēt krīzē nonākušām ekonomikām, arī kopēju finanšu ministru. Galu galā pēc garām sarunām eirogrupa decembrī vienojās par krietni „šķidrākām” reformām – eirozonas finanšu ministra nebūs. Būs nevis budžets, bet „finanšu instruments”, apjomā krietni mazāks, nekā vēlējās Makrons, un tas būs paredzēts līdzīgiem mērķiem kā Eiropas Savienības (ES) budžets, piemēram, konkurētspējas attīstībai.
Cik tālu un cik strauji jāiet tālākās eirozonas reformās? Par to valstīm nav vienprātības. Domnīcas “Bruegel” ekonomists Darvašs neprognozē neko izšķirošu tuvākajā laikā
„Pieredze liecina, ka lielas reformas ievieš tikai ārkārtas situācijas periodos, piemēram, kā dziļās eirozonas krīzes laikā 2010. - 2013. gadā. Tad bija eksistenciāli draudi eirozonas izdzīvošanai. Tas laiks nesa ļoti lielas reformas, kā Banku savienība – tā ir nozīmīgākā institucionālā reforma kopš eiro radīšanas 1999. gadā. Taču patlaban mēs nesaskaramies ar tādu krīzi. Eiro pastāvēšanai nav eksistenciālu draudu. Arī iekšpolitikai ir liela nozīme, kad runa ir par valstu valdību spēju vienoties.
Līdz ar to mums priekšā ir periods, ka būs iespējams vienoties tikai par salīdzinoši mazām reformām.
Arī tas, par ko nesen vienojās eirogrupa, ir nelielas reformas – dažas no tām var būt noderīgas, taču tās pavisam noteikti nemaina spēles noteikumus.”
Darvašs norāda, ka reformas ir iespējamas, bet uzskata - ja arī tuvākajos gados nekādi nozīmīgi soļi netiks sperti, tam nebūs negatīvas ietekmes uz eirozonu un tā spētu tikt galā ar nākamo krīzi arī ar jau panākto.
Citādi domā ekonomists Jānis Ošlejs. Viņš brīdina, ka bez nopietnām reformām un pieejas maiņas eirozonas nākotne var izrādīties visai drūma. Viņaprāt, vienīgais veids, kā eirozona var vispār pastāvēt un neizjukt, ir atbalstīt Makrona idejas, ka nauda tiek paņemta no bagātajām valstīm un tiešā veidā pārdalīta krīzē esošajām.
„Ja tas netiks izdarīts, agrāk vai vēlāk eirozona izjuks. Tādēļ, ka nevar pastāvēt valūtas savienība, kurā tik ilgstoši nesekmīgas ir pietiekami lielas un nozīmīgas valstis. Itālija nekad nav bijusi tik nesekmīga kā šobrīd. Ne Itālijai, ne Grieķijai, ne daudzām citām dienvidu valstīm, pat zināmā mērā Francijai nav tāda skaidra risinājuma, kā izkļūt no ekonomiskajām problēmām, kā nodrošināt izaugsmi. Un nevar teikt, ka šīs valstis bijušās tādas. Bijuši laiki, kad tās bija ļoti sekmīgas un strauji auga. Tātad kaut kas ir slikti tajā politikā. Domāju, ka Makronam ir taisnība,” klāsta Ošlejs.
Latvija par Makrona vīzijām ir piesardzīga. Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktors Nils Sakss norāda, ka Latvijas līdz ar vairākām citām ziemeļu reģiona valstīm nostāja ir – ja ir noteikumi, tie ir jāievēro. Viņš vērtē, ka Makrona idejas ir ne tik daudz par eirozonu, bet kādu vēlamies redzēt Eiropas Savienības kopumā nākotni un konkurētspēju uz globālās skatuves.
„Mēs nevaram palikt tajā situācija, kur esam, zinot, ka pasaule mainās. No tāda aspekta domāju, ka Makrons ļoti labi saprot, ka Eiropai jau nav daudz variantu – tai ir jākļūst integrētākai. Tomēr ir jāmeklē kaut kāds balanss starp to, ko dara nacionālie parlamenti, un kas ir nodots Briseles kompetencē. Eiro monetārā politika visur viena, bet valstis atrodas dažādos ekonomiskās attīstības ciklos – ir pilnīgi loģiski, ka fiskālajai politikai ir jābūt ar lielāku koordināciju starp dalībvalstīm nekā tad, ja šī monetārā politika katrai būtu atsevišķi. Tā kā es negribu teikt, ka Latvija būtu pret Makrona reformām. Bet gribam, lai nebūtu tā, ka kāds cits pieņem lēmumu un rēķins ir jāatmaksā kādam citam,” skaidro ministrijas speciālists.
Sakss pauž, ka Makrona galvenais jautājums ir eirozonas budžets, par ko tiek lauzti šķēpi, bet viņa ideja ir daudz ambiciozāka:
„Viņš runā par to, ka pats Eiropas Savienības budžets kā 1% no IKP, salīdzinot ar ASV, kur federālais budžets ir vairāki procenti - viņš būtībā saka, ka ES nākotnē vajadzētu būt ar pietiekami nozīmīgu kopēju budžetu, no kura arī varētu finansēt konkrētus pakalpojumus iedzīvotājiem.
Lai nebūtu tā, ka iedzīvotāji no Briseles redz tikai direktīvas, bet arī, lai pakalpojumi būtu universāli.
Un ja mēs skatāmies uz to, kas pašlaik ir nolemts, tikai kā pirmo soli mājai, kas ir paredzēta projektā daudz lielāka, tad mēs uz to varam skatīties no savādāka skatu punkta. Bet tas fundamentālais jautājums par eirozonas budžetu, ka visi saliek kopā naudu, ir par to, kā tad šī nauda tiek izmantota. Te nedrīkstam pieļaut, ka katra valsts brīvi un neatkarīgi lemj un dara, un tad tik samaksā no kopējā.”
Runājot par turpmāku paplašināšanos, pie eirozonas durvīm jau klauvē Bulgārija. Bet pēc vētrainas pēdējās desmitgades, mēģinot tikt galā ar nopietnām problēmām vairākas dalībvalstīs, monetārajā savienībā pieņemtas reformas, lai mazinātu riskus un vieglāk pārdzīvotu nākamo krīzi. Bet vai ar to būs gana un pietiekami, vai tomēr bez izšķirošākiem soļiem eirozonas liktenis var izrādīties bēdīgs – viedokļi dalās. Risinājumi dzimst sarunās un dažkārt, kad priekšā jau jauni eksistenciāli izaicinājumi, un pēc divām desmitgadēm monetārā savienība jau var izskatīties krietni citāda. Katrā ziņā, 20 gadus pēc dibināšanas, pārfrāzējot teicienu par Rīgu, eirozona vēl nav gatava.
