Iespaidīgās ēkas būvniecību gan pavadījušas ne mazums domstarpību starp uzraugu un būvnieku gan par nepamatoti dārgām izmaksām, gan iekļaušanos termiņos. Būvdarbus uzrauga starptautiska kompānija „Hill International”. Apmēram 30 cilvēku lielo projekta darba grupu vada Karloss Reparazs - būvuzraugs ar vairāku desmitu gadu pieredzi projektos daudzās pasaules valstīs. Latvijas Nacionālās bibliotēkas projektā viņš strādā no 2008.gada, bet publiskajā telpā līdz šim runājis maz. Gaidot bibliotēkas nodošanu ekspluatācijā, Latvijas Radio korespondente māra Rozenberga aicināja Karlosu Reparazu uz sarunu par pieredzēto ēkas tapšanā, sadarbību ar būvniekiem un lielākajiem izaicinājumiem šajā projektā.
Sākumā gribu jums pajautāt par šā brīža situāciju un sarežģījumiem. Kādēļ šobrīd kavējas ēkas nodošana ekspluatācijā?
Iemesls ir tāds, ka atbildīgo dienestu pārbaudēm tika pagarināti termiņi un atklājās jaunas lietas. Piemēram, ugunsdrošības eksperti pēc pārbaudēm prasīja papildus uzlabojumus un izmaiņas - virs dažām kāpnēm vajadzēja papildus ūdens smidzinātājus, bija vēlreiz jāpārbauda pakāpienu ugunsnoturība. Tas prasa vairāk laika nekā plānojām - saņemt visus saskaņojumus, iesniegt būvvaldē, lai ēku pieņemtu ekspluatācijā.
Bet vai tās visas ir jaunas prasības, par ko jūs iepriekš nezinājāt?
Jā, tās parādījās pārbaužu laikā. Projekts tika prezentēts un pieņemts jau pirms daudziem gadiem. Bet tad, pēdējās pārbaudēs, nāca klāt jaunas lietas. Arī pašā ēkā vajadzēja šo to mainīt, jo nākamgad tā daļēji pildīs citas funkcijas - bibliotēkas ēka kalpos Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā. Tas viss aizkavēja ēkas pilnīgu pabeigšanu. Bet plāns atklāt bibliotēku šā gada augustā joprojām ir spēkā un lietas virzās uz pareizo pusi.
Vai pārbaudes un prasības kļuva stingrākas pēc Zolitūdes traģēdijas?
Jā, visas iestādes tagad pievērš vairāk uzmanības ne tikai papīriem, bet arī reālajai situācijai. Pārbaudes ir kļuvušas daudz detalizētākas un līdz ar to paņem vairāk laika. Bet es varu garantēt, ka ēka ir uzcelta pilnīgi droša un atbilst visām Latvijas un Eiropas normām. Visas sistēmas strādā, tikai vajadzīgs laiks, lai visas vajadzīgās iekārtas būtu uzstādītas saskaņā ar noteikumiem, tas prasa divus līdz trīs mēnešus.
Vai ir cerība to visu izdarīt līdz aprīļa vidum, lai ēku beidzot varētu nodot?
Tieši tā. Visus nelielos defektus, ko atklājām decembrī un janvārī, Nacionālā būvkompāniju apvienība novērsīs līdz marta beigām. Paralēli mēs strādājam pie dokumentiem, ko iesniegt būvvaldē, un domājam, ka līdz aprīļa vidum ēkai vajadzētu būt pieņemtai ekspluatācijā. Pašlaik bibliotēka tiek mēbelēta, strādājam ar vājstrāvu un drošības sistēmām.
Atskatoties uz ēkas celtniecības gaitu, kā jūs raksturotu būvnieku attieksmi pret darbu? Cik tā bijusi rūpīga?
Darbs noteikti ir bijis rūpīgs, to es varu apstiprināt. Iespējams, viņi negaidīja tik lielu kontroli un uzraudzību no mūsu puses, mēs ļoti uzstājām uz grafika un termiņu ievērošanu. Bet visas kompānijas, kas strādājušas un turpina strādāt pie bibliotēkas, to tomēr novērtē un ir spējīgas pabeigt darbus laikā.
Vai jums nācās daudz piepūlēties, lai panāktu, ka būvnieki ievēro termiņus?
Jā, protams. Iesaistīti bija ne tikai būvuzraugu komandas pastāvīgie darbinieki šeit, uz vietas, palīdzēja arī „Hill International” pārstāvji no citām valstīm, tika veidotas īpašas komandas, sanāksmes, pārbaudes. Bet būvnieki to uztvēra ar sapratni.
Vai bija kādas problēmas arī ar darbu kvalitāti?
Nē, kvalitāte ir ļoti laba. Īpaši to var redzēt ēkas iekšpusē, aplūkojot visas detaļas - visi atzīst, ka darbs paveikts kvalitatīvi.
Kā jūs vērtējat būvstrādnieku profesionālo līmeni? Vai redzat arī kādas problēmas?
Nē, jo būvkompānijas brīvi piesaistīja darbiniekus ne tikai no Latvijas, bet arī citām Eiropas valstīm, lai sasniegtu uzstādīto latiņu. Te brīžam strādāja pat 15 dažādu tautību strādnieki. Ne tāpēc, ka latviešiem nebūtu vajadzīgā līmeņa, bet reizēm bija situācijas, kad Latvijā bija ierobežots skaits strādnieku, kas spētu veikt konkrēto darbu, bet ar to nepietika, lai iekļautos termiņā, tāpēc nācās piesaistīt arī strādniekus no ārvalstīm.
Bibliotēkas celtniecības gaitā netrūka stāstu par nepamatotiem sadārdzinājumiem un pārspīlētām tāmēm - vai saskārāties ar tādām situācijām?
Ar to saskārāmies visu celtniecības laiku. Mēs pašlaik gatavojam pēdējos aprēķinus, un tā ir lielākā uzraudzība, ko veicām. Ar gandarījumu varu teikt, ka spējām iekļauties budžetā un reālie izdevumi ir pat mazāki nekā sākotnēji plānotā līguma summa. Tas ir liels sasniegums. Līdz šodienai esam ietaupījuši valstij gandrīz astoņus ar pusi miljonus latu. Protams, biznesā visi cenšas nopelnīt, un mūsu atbildība ir pieprasīt izmaksu pamatojumu, lai tas būtu saprātīgs un atbilstu Eiropas cenām.
Atgriežoties pie bibliotēkas celtniecības sākuma - kādi bija jūsu pirmie iespaidi par to?
Pirms šī projekta daudz strādāju ārpus Eiropas - Turcijā, Gruzijā, Apvienotajos Arābu emirātos, un kad „Hill” mani uzrunāja projektam Rīgā, es ar prieku piekritu, jo man kā itālim tomēr ļoti patīk būt Eiropā. Un ar dzīvi un darbu Latvijā esmu ļoti apmierināts. Man patīk, ka Rīga ir ļoti zaļa, te ir labs līdzsvars starp apbūvi un zaļajām zonām, kā daudzās pilsētās trūkst. To nevajag novērtēt par zemu. Runājot par pašu bibliotēkas projektu, man tas nelikās nekas neiespējams, jo iepriekš esmu strādājis pat pie lielākām un sarežģītākām būvēm. Ar šādā projektā sagaidāmiem sarežģījumiem var tikt galā.
Kādi ir bijuši jūsu paša lielākie projekti citās valstīs?
Esmu uzraudzījis viesnīcu būvniecību Itālijā, piemēram, „Sheraton” un „Savoy” Florencē. Kā projektu vadītājam lielākais projekts bija viesnīca Abu Dabi, kas izmaksāja vienu miljardu dolāru. Tāpat esmu strādājis Maskavā pie četrām ēkām Romāna Abramoviča biznesa centram. Man ir pieredze arī dzīvojamo ēku celtniecībā Āfrikas valstīs un Itālijā, īpaši pēc zemestrīces Neapolē, kad bija jāatjauno ēkas, inženiertīkli, infrastruktūra.
Kā šo pieredzi profesionālā ziņā varat salīdzināt ar darbu Latvijā, kādas ir atšķirības?
Atšķirība noteikti ir kvalitātē. Būvdarbu kvalitāte šeit ir ļoti augsta. Dažās citās valstīs nācies pielikt daudz lielākas pūles, lai panāktu labu rezultātu. Piemēram, strādājot pie projektiem Turcijas austrumos, valsts nabadzīgākajā daļā, bija ļoti grūti ar darba kvalitāti. Skolas tika celtas par Eiropas naudu, bet bija noteikums strādāt pēc iespējas ar vietējām kompānijām un attīstīt tās, nevis atdot naudu citu valstu kompānijām. Tas bija liels izaicinājums, ar ko mums šeit nav jāsaskaras. Šeit ir Eiropas līmenis.
Un kā ar iekļaušanos termiņos? Vai tā ir problēma arī citur?
Tā ir pilnīgi visur pasaulē. To nosaka gan finansējuma pieejamība, gan kompāniju attieksme pret termiņiem, ko bieži vien neņem galvā. Bet plānotais atklāšanas datums ir jārespektē.
Ņemot vērā pieredzi ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecību, kādas ir galvenās mācības un lietas, ko jūs ieteiktu uzlabot gan valdībai, gan privātajam sektoram, ja kādreiz ķersimies vēl pie kāda liela projekta, piemēram, koncertzāles?
Es teiktu, ka noteikti jāpilnveido Būvniecības likums. Ir ļoti daudz birokrātijas, bez kā varētu iztikt, daudz kas varētu būt skaidrāk un precīzāk. Pašlaik atšķiras ātrums, kurā būvnieki reāli var strādāt un kurā var saņemt visas atļaujas, lai darbs ietu uz priekšu. Pie tā vajadzētu piestrādāt.
Noslēdzot sarunu, ar ko jums paliks atmiņā Latvijas Nacionālā bibliotēka un tās tapšana?
Tā ir iespēja būt daļai no simbola. Līdztekus šīs ēkas funkcijām kā bibliotēkai tā, manuprāt, kļūs par vienu no galvenajiem simboliem, kas raksturos Rīgu - līdzīgi kā Kolizejs Romā vai Eifeļa tornis Parīzē. Tas būs pilsētas simbols.
