Lai demonstrētu savu atbildību vietējā biznesa priekšā, valdība nesen nāca klajā ar iniciatīvu izveidot speciālas lielveikalu ķēdes, kuras piedāvātu tikai vietējās preces. Taču bulgāru fermeru un lauksaimniecības produktu ražotāju organizācijas ar rezultātiem pagaidām nav apmierinātas, un cer uz atbildīgu eirodeputātu reakciju.
Pēc lauksaimniecības ministra Dimitra Grekova domām, galvenais ir aizstāvēt vietējo lauksaimniecības ražotāju intereses, lai nodrošinātu taisnīgu konkurenci.
„Nedrīkst pieļaut situāciju, ka ievestā lauksaimniecības produkcija tiek nostādīta izdevīgākā situācijā. Tādā veidā valsts cieš zaudējumus arī no zemā pievienotās vērtības nodokļa,” norāda Grekovs.
Pēdējos gados Bulgārija ir pārvērtusies par ērtu tirgu apšaubāmas kvalitātes produktiem. Aizvien nopietnāk tiek diskutēts jautājums, vai mēs zinām, ko ēdam. Divdomīgā etiķete – “Ražots Eiropas Savienībā,” izrādījās, nav pietiekama kvalitātes garantija. Lielveikali kontrolē vairumtirdzniecības cenas un nomāc vietējo ražotāju ar netaisnīgiem nodokļiem un visdažādākajiem maksājumiem – par ieeju, par iekļaušanu preču sarakstā, par netiešu reklāmu, mārketinga bonusu ( tirgoņa labā), apgrozījuma bonusu ( arī tirgoņa labā) utt. Lai novērstu tādu diskrimināciju, eksperti gatavo labojumus likumā par lojālu konkurenci, kas nodrošinātu līdzvērtīgus noteikumus, vietējām un ārzemju firmām noslēdzot līgumus ar tirdzniecības objektiem.
Pēc Nacionālās statistikas institūta datiem, Bulgārijā pēdējo 10 gadu laikā pārtikas imports ir pieaudzis sešas reizes, tai skaitā gaļas un gaļas izstrādājumu – 12 reizes, piena un olu – 10 reizes.
70% no tirgotās pārtikas ir ievesta, un te nav runa par tādām eksotiskām kultūrām kā banāni vai avokado, kas Bulgārijā neaug. Veikali piedāvā franču un beļģu kartupeļus, turku burkānus un tomātus, poļu ābolus un serbu ķiplokus.
Tanī pašā laikā līdz pat 90% no vietējiem ekoproduktiem tiek importēti uz ārzemēm. Bet arī “parastie” lauksaimniecības izstrādājumi tradicionāli ir ar augstu kvalitāti, un sauklis “Izvēlies bulgāru preci” bieži vien ir ne vien patriotisks, bet arī pareizs lēmums. Salīdzinājumā, piemēram, ar ievestajām “plastmasas” zemenēm, kuras gan ir pieejamas cauru gadu, bet nav ne smaržas, ne garšas.
Ar augstajām cenām krīzes apstākļos katrs cīnās, kā prot – un tā veikalos parādās cāļi ar 30% ūdens saturu, jogurti no palmu eļļas, apelsīni, kurus mizojot tek grūti nomazgājama, indīgi sarkana krāsa ar nepatīkamu smaku. Izveicīgi starpnieki piedāvā arī viltotus bioproduktus, kas patiesībā ir nopirkti par lētu naudu vietējā biržā, un tā nodrošina sev 200 – 300% lielu peļņu. Sertificētie ražotāji izvairās no tādiem pārkāpumiem, jo sankcijas ir bargas - līdz pat licences atņemšanai, bet tirgoņiem sliktākajā gadījumā var uzlikt vien soda naudu par pircēju maldināšanu.
Ekonomisti jau sen ir atzinuši, ka kapitālisma dzinējspēks ir alkatība, un valsts uzdevums ir noturēt to saprātīgos rāmjos.
