Latvijas Radio: Decembrī, atstājot satiksmes ministra amatu, Jūs no satiksmes lauciņa neesat aizgājis projām, bet esat sācis aktīvi izmantot transporta pakalpojumus. Savos sociālo platformu kontos – "Twitter" un "Facebook" – Jūs pēdējā laikā publicējat ierakstus ar fotogrāfijām par piedzīvotajiem braucieniem pa Eiropu ar vilcienu. Februārī "Facebook" ierakstījāt, ka jau pāris gadus jūsu kluss sapnis bija ar vilcienu no Rīgas aizceļot līdz Eiropas "galam". Vai tas ir izdevies? Un kur pabijāt?
Tālis Linkaits: Jā, pēdējā desmitgadē Eiropā vilcienu braucieni atgūst tādu kā renesansi. Arvien vairāk cilvēku gan saviem ikdienas braucieniem, gan tūrisma ceļojumiem izvēlas vilcienus. Protams, atšķirībā no lidmašīnām, šāda ceļošana prasa vairāk laika. Tāpēc to tā brīvdienās vienkārši ieplānot nevar. Tāpēc ļoti labi sakrita, ka bija vairāk brīva laika, tāpēc es izlēmu doties ceļojumā ar vilcienu līdz, kā lai saka, Eiropas malai. Trijās nedēļās mēs ar ģimeni aizbraucām no Berlīnes līdz Barselonai un pēc tam atpakaļ no Spānijas otra krasta, Atlantijas okeāna krasta – Bilbao –, caur Bordo atpakaļ uz Berlīni. Un papildus man ir bijuši vairāki darba un izklaides apvienojuma braucieni, kuros es esmu izmēģinājis jauno dzelzceļa maršrutu no Viļņas līdz Varšavai un nedaudz esmu pabraucis pa Čehiju, Austriju un Poliju.
Kāpēc vispār nolēmāt ceļot ar vilcienu pa Eiropu? Es neteiktu, ka tas ir izplatīts pārvietošanās veids. It īpaši, ņemot vērā, ka mums nav tiešas pasažieru satiksmes ar Lietuvu vai Baltkrieviju.
Iespējams, ka latviešiem tas ir nepierasts ceļojuma veids, jo tiešām mums starptautisko pārvadājumu pēdējā laikā nav, bet Eiropā tas ir izplatīts, un, kā es teicu, arvien vairāk cilvēku pārsēžas no lidmašīnām uz vilcieniem. Tie iemesli ir dažādi.
Es kā liels dzelzceļa entuziasts gribēju izmēģināt visas šīs priekšrocības, ko ikdienā ministru konferencēs kolēģi stāsta, kas katrā valstī ir ieviestas.
Jāatzīst, ka ērtība, savienojamība ar pilsētu transporta tīkliem, arī kopīgas biļetes vilcieniem un pilsētu transportam, iespēja iekāpt pašā pilsētas centrā un izkāpt pilsētas centrā, un ceļot tālāk – es domāju, ka tas, jo īpaši ģimenēm, ir liela vērtība, tāpēc es domāju, ja ir iespēja un ja ir laiks, tad noteikti Eiropā ar vilcienu var paceļot.
Jūs pieminējāt, ka nesen bijāt Viļņā un devāties braucienā uz Varšavu. Ko par to Jūs varētu pastāstīt? It īpaši, ņemot vērā, to, ka Lietuvai un Polijai ir dažāda platuma sliedes.
Jā, tas vairāk ir tāds politiska rakstura projekts – Lietuvas un Polijas ministriju vienošanās par to, ka ir jāizveido kopīgs vilcienu maršruts, lai nosacīti iesildītu "Rail Baltica" virzienu pārvadājumus. No Viļņas uz Varšavu un tālāk uz Krakovu patiesībā brauc divi atšķirīgi vilcieni. No Viļņas līdz Lietuvas robežai [ar Poliju] brauc tāds dīzelītis mūsu izpratnē. Pēc tam cilvēki uz robežas pārsēžas Eiropas platuma sliežu vilcienā un tad dodas tālāk uz Belostoku un Varšavu, uz Krakovu. Jāsaka, ka pārsēšanās dēļ un tāpēc, ka infrastruktūra vēl nav pietiekami labā kvalitātē, brauciens ir ilgs. No Varšavas līdz Viļņai jābrauc ir deviņas stundas. Tas pat ir vairāk nekā ar autobusu. Autobuss šo nogriezni brauc septiņas stundas un 30 minūtes, tātad vilciens – pusotru stundu ilgāk. Tāpēc, es domāju, ka tas ir domāts vairāk entuziastiem, bet tajā pašā laikā es redzēju, ka cilvēki to izmanto. Brīvdienās šie vilcieni ir izpārdoti. Tā kā interese ir. To var izmēģināt arī tāpēc, lai mēs saprastu, kāpēc mums ir vajadzīga "Rail Baltic" līnija ar pilnīgi citiem ātrumiem un citos komforta apstākļos.
Kādi ir Jūsu secinājumi? Jūs noteikti uz šo ceļojumu raudzījāties ar satiksmes eksperta acīm – ne tikai ar gandarītā tūrista skatu.
Viens apstāklis – Eiropas likumdošana ir ļāvusi atvērt tirgu jauniem pārvadātājiem. Viņiem ir radusies konkurence. Konkurences apstākļos esošie pārvadātāji ir radījuši jaunus produktus. Tas viss devis iespēju šiem pārvadājumiem kļūt pievilcīgākiem gan cenas, gan biežuma ziņā. Ir daudz jaunu maršrutu. Arī pārrobežu maršruti. Ir dažādas biļešu akcijas, kas ir domātas, piemēram, jauniešiem braucienam ar vilcienu pa visām Eiropas valstīm. Ir "Interrail" biļetes, kuras arī var izmantot. Tā kā, es teiktu, ka pēdējā desmitgadē vilcienu pārvadājumi uzlabojas. Situācija no valsts uz valsti, protams, atšķiras. Ja Francija, Spānija, Čehija varētu būt tādas pirmrindnieces, kur šie vilcienu pārvadājumi konkurences apstākļu dēļ ir pieauguši ļoti strauji, tad mūsu kaimiņi – Polija – vēl joprojām ir nosacīti slēgts tirgus. Tur pamatā strādā tikai Polijas pārvadātājs. Tur ir vēl iespēja izaugsmei, ja mēs skatāmies pārvadāto pasažieru skaitu pret iedzīvotāju skaitu un arī pret līniju kopgarumu.
Ja mēs salīdzinām mūsu dzelzceļa satiksmi ar citām Eiropas valstīm, kāda tā ir? Kur mēs atpaliekam? Vai varbūt esam arī kaut kur priekšā?
Ja mēs skatāmies ritošā sastāva ziņā un arī infrastruktūras piemērotības ziņā, tad, protams, mēs atpaliekam. Mēs pat atpaliekam no mūsu kaimiņiem – no lietuviešiem un igauņiem – par apmēram desmit gadiem. Tas diemžēl ir laiks, kad mūsu politiķi dzelzceļa pārvadājumiem nav pievērsuši pietiekamu uzmanību. Ja mēs atceramies peripetijas ap elektrovilcienu iepirkumu konkursiem, pat tiesvedības un vainīgo amatpersonu tiesāšanas un tamlīdzīgi, tas viss mūs ritošā sastāva un produkta kvalitātes ziņā diemžēl ir atstājis pašus pēdējos šeit, Austrumeiropā.
Es ļoti ceru, ka jaunie elektrovilcieni, kas šogad parādīsies uz mūsu sliežu ceļiem, ienesīs būtiskas izmaiņas un arī cilvēki savos ikdienas braucienos vairāk izmantos vilcienus.
Bet mums vēl ir tāls ceļš ejams arī pārdošanas sistēmu integrēšanā. Autotransporta direkcijas plāns par vienotās biļetes portāla veidošanu diemžēl vēl ļoti kavējas.
Atgriežoties no šiem braucieniem, kādas pārdomas jums radās par satiksmi Latvijā. Varbūt jūs gribat aktīvāk mudināt? Piemēram: "Es redzēju, ka Vācijā vai Francijā ir kāda ļoti vērtīga lieta un labprāt to ieviestu arī šeit Latvijā". Vai ir tādas pārdomas?
Ir kaut kādas detaļas, ko, protams, es labprāt pārrunātu ar mūsu pārvadātājiem un kas būtu jāīsteno biļešu sistēmās un kaut kādos pakalpojumos, informāciju sistēmās uz peroniem, bet tāda viena liela lieta, ko manā laikā Satiksmes ministrija sāka, bet kas tagad būtu arī jāturpina, ir Rīgas un Pierīgas kopējās transporta sistēmas veidošana. Bez tā mēs neiztiksim. Vilcienu pārvadājumi ir jāintegrē kopā ar Rīgas pilsētas pārvadājumu tīklu. Rīgai un Pierīgas pašvaldībām ir jāveido tā sauktie multimodālie pārsēšanās punkti, lai pie katras stacijas būtu gan velonovietne, gan automašīnu novietne, gan iespēja pārsēsties no viena transporta veidu uz otru. Tas Eiropā faktiski ir pats par sevi saprotams darba veids. Faktiski visas stacijas lielākajās pilsētās ir šādā veidā pārbūvētas un izbūvētas. Arī te mums tuvākajos gados ar Eiropas finansējumu ir iespējas panākt Eiropas kolēģus.
Latvijā līdz gada beigām paredzēts modernizēt vairāk nekā 40 dzelzceļa stacijas un peronus, parādīsies arī jauni elektrovilcieni, pēc dažiem gadiem būšot arī bateriju elektrovilcieni. Bet vēl nedaudz vēlāk arī "Rail Baltica". Vēl ne tik sen – pirms nepilniem 15 gadiem – demontēja dzelzceļa līniju Rīga–Ērgļi. Bet tagad visi ir tik aktīvi palikuši. Pat grasās elektrificēt līniju uz Bolderāju. Kāpēc tā notiek?
No vienas puses, tā ir Eiropas Savienības kopīgā politika – virziens uz zaļo kursu –, un vilcienu pārvadājumi ir vieni no efektīvākajiem. Ja mēs skatāmies, kā lielas cilvēku masas pārvietot no viena punkta uz otru, tad no emisiju viedokļa braucieni ar vilcienu un tieši ar elektrovilcienu ir vispareizākais risinājums. No otras puses – elektrovilcieni Latvijā bija tāda aizmirsta lieta tikai tāpēc, ka tas pakalpojums bija pietiekami zemā kvalitātē. Cilvēki vairāk izvēlas uz darbu braukt ar mašīnu. Es domāju, ja tā pārvadājumu intensitāte pieaugs, tad arī šie paaugstinātie peroni, kas ļaus māmiņām ar bērniem un vecākiem cilvēkiem daudz ērtāk iekāpt vilcienā, arī šīs jaunās iespējas Pierīgas zonā izmantot bateriju vilcienus Bolderājas–Rīgas–Siguldas maršrutā – tas viss dos tādu otro elpu. Ja mēs tā no šodienas perspektīvas skatītos – nedz Rīga–Limbaži līniju vajadzēja slēgt, nedz Ērgļu līniju un arī Liepājas pusē Vaiņodes–Priekules virziens varēja būt saglabājams un mūsdienās izmantojams, bet diemžēl tādi lēmumi bija pieņemti.
Vai mums vajadzētu atjaunot tās likvidētās dzelzceļa līnijas? Varbūt jābūvē no jauna?
Viss, kā saka, atduras pret finansēm. Dzelzceļa sistēmas uzturēšana un arī modernizēšana jau pati par sevi prasa ļoti lielus līdzekļus. Tāpēc, es nedomāju, ka pārskatāmā nākotnē mēs varēsim vēl kādu dzelzceļa līniju bez "Rail Baltic" uzbūvēt. Mums ir jātiecas uz to, lai pēc bateriju vilcienu iegādes sekotu nākamie iepirkumi, lai mēs varētu nomainīt visus dīzeļvilcienus un arī iepirkt jaunus sastāvus tā, lai mēs atjaunotu normālu satiksmi gan uz Liepāju, gan uz Ventspili, ko pagaidām ar esošo ritošo sastāvu nevaram izdarīt.
Cik ilgi iedzīvotajiem būtu jāgaida, lai būtu atjaunota satiksme uz Ventspili?
Ja es teiktu 2030. gads, tas būtu tāds optimistisks skatījums.
Jūs jau pieminējāt par satiksmi Viļņa–Varšava. Vai arī mums vajadzētu raudzīties tajā virzienā, teiksim, savienojot Rīgu ar Viļņu un Tallinu vēl pirms "Rail Baltic" pabeigšana?
Starpvaldību sarunās mēs no savas puses esam piedāvājuši, ka Latvijas pārvadātājs "Pasažieru vilciens" varētu braukt uz Tartu. Tāpat mūsu interese ir atjaunot pārvadājumus Mažeiķi–Rīga līnijā. Tur mēs labprāt redzētu, ka lietuvieši brauktu ar savu ritošo sastāvu. Vismaz no Mažeiķiem līdz Jelgavai [caur] Šauļiem, veidojot tādu kā trijstūri. Ir lietuviešu piedāvājums, kas gan ir stipri finansiāli dārgs, ka lietuvieši varētu braukt no Viļņas uz Rīgu. Tā ka tādi piedāvājumi ik pa laikam parādās. Lietuvieši mēģinājuši braukt līnijā Viļņa–Daugavpils ar mainīgām sekmēm. Ļoti ceru, ka Covid-19 ir beidzies un ka šie pārvadājumi tiks atjaunoti. Domāju, ka tuvākajos gados kāds no šiem projektiem varētu tikt īstenots.
Mums daudzus gadus bija satiksmes ar Krieviju un Baltkrieviju. Pēdējos gados kursēja vilciens, kas savienoja četras galvaspilsētas – Rīgu, Viļņu, Minsku un Kijivu. Neviens no šiem vilcieniem vairs neeksistē. Vai, jūsuprāt, kādu no šiem vajadzētu atjaunot?
Diemžēl šobrīd notiek karš Ukrainā, kurā ir iesaistītas mūsu kaimiņvalstis – Krievija un Baltkrievija. Kamēr šis karš nebeigsies, tikmēr mēs nevaram runāt par nopietnu satiksmi. Kādi atsevišķi autobusi kursē gan uz Minsku, gan Maskavu, bet es neredzu iespēju, ka pirms kara darbības beigām [šajā jautājumā] būtu kādas būtiskas izmaiņas. Ja mums kaimiņos ir valstis, ar kurām mēs varam labi sadarboties, tad, protams, tur ir liels pārvadājumu potenciāls dažādiem transporta veidiem, tajā skaitā arī vilcienu pārvadājumiem.
Ja kāds klausītājs pēc šīs intervijas arī vēlēsies doties ceļojumā ar vilcienu pa Eiropu, ko Jūs ieteiktu? Kas būtu jāņem vērā?
Jo agrāk jūs pērkat biļeti, jo lētāk. Attiecīgi – jo vēlāk, jo dārgāk. Tālsatiksmes vilcienos Eiropā ir nepieciešama vietas rezervēšana. Vajadzīga arī ceļojuma apdrošināšana, jo mēs redzam, ka notiek streiki, dažādi negadījumi. Ir privātie pārvadātāji, kuri negarantē, ka vilciens noteiktajā laikā pienāks. Ieteiktu analizēt dažādus braukšanas maršrutus. Pirms iegādāties, ieteicams salīdzināt cenas, jo Eiropā vilcienu pārvadājumos tāpat kā aviopārvadājumos ir konkurence. Bieži vien vienā un tajā pašā maršrutā brauc vairāki pārvadātāji. Un arī pat dažādas biļešu tirdzniecības platformas piedāvā uz vienu un to pašu vilcienu dažādas cenas. Man, piemēram, izdevās vienu Vācijas brauciena maršrutu Francijas biļešu vietnē nopirkt lētāk nekā pašā Vācijā.