„Putins ir izārstējis sava veida traumu. (..) 1990. gadi Krievijā bija ļoti sarežģīts laiks,” norāda Zigars. Nepretendējot, pēc paša vārdiem, uz kultūrpsihologa lomu, viņš saka, ka toreiz daudziem bija zaudējuma sajūta – bija sagruvusi Padomju Savienība un valsti pārņēmušas ekonomiskas grūtības.
Putins ir spējis Krievijas tautai atdot to, ko tā pati sauc par apkārtējās pasaules cieņu. Tiesa, bieži vien vārds „cieņa” bieži tiek saprasts kā vārds „bailes”. „Daudzi saka, ka mūs pasaulē ciena, un ar to viņi saprot, ka arī baidās,” norāda Zigars, sakot, ka pašam nav skaidrs, kāpēc tā noticis. „Man tas ir jautājums, kāpēc cieņa un mīlestība ir viens un tas pats. (..) Varbūt tāpēc, ka mīlestību ir grūtāk panākt nekā bailes!” pieļauj žurnālists.
Viņš gan arī norāda, ka nevajadzētu pārspīlēt Putina lomu. Iespējams, ka viņš ir vairāk atkarīgs no saviem padomniekiem un citiem apkārt esošajiem cilvēkiem, nekā citi un pats to domā. Piemēram, pirms vairākiem gadiem Putins uz trim mēnešiem saslima un tad pārējie izturējās un rīkojās atbilstoši Putina visticamākajai rīcībai, cenšoties viņu kopēt. Līdz ar to Putina trūkumu sabiedrība nejuta, taču viņa autoritāte kādu brīdi bija ļoti atkarīga no sabiedrotajiem.
Zigars ir žurnālists un grāmatas „Visi Kremļa vīri” autors, kurā apkopojis septiņu gadu laikā notikušās intervijās gūtus secinājumus par Krievijas politisko virtuvi, vadību, tradīcijām un eliti.
