Tam gatavojas arī Ziemeļīrijā, teritorijā, kas atrodas uz vienas salas ar Īrijas republiku, bet pieder Lielbritānijai. Šeit ir arī vienīgā zemes robeža, kas Lielbritānijai ir ar ES.
Lai gan pēdējos gados Ziemeļīrijā iestājies miers, vietējie bažījas, ka referendums no jauna uzplēsīs vecās konflikta rētas starp tiem, kuri vēlas Īrijas apvienošanos, un tiem, kuri sevi redz Lielbritānijai piederošus.
Belfāstā dzīvo arī Džouna. Pie viņas ciemos uz pāris dienām atbraukusi meita, kura studē Londonā, un Džouna iet cieši ieķērusies viņai elkonī. Viņa ir pārliecināta, ka Lielbritānijai ir jāstājas ārā no ES. Viņa saka, ka Lielbritānijā ir pārāk daudz iebraucēju.
„Es domāju, ka mums būs labāk visādās nozīmēs, veselības aprūpē, turklāt ļoti daudz imigrantu nāk iekšā. Labāk būs laukā no ES. Diezgan daudzi no maniem draugiem arī grib, lai stājamies ārā,” viņa piebilst.
Džouna ir tādos gados, kad vēl labi atceras Belfāstas nemierīgāko laiku, pagājušā gadsimta 70. gadus, kad pilsēta sašķēlās Īrijas neatkarību alkstošu katoļu un britus atbalstošo protestantu rajonos, tad ierasties pretējā pusē gan vieniem, gan otriem bija bīstami. „Pirms daudziem gadiem te netālu bija briesmīgs sprādziens. Daudzi cilvēki gāja bojā,” viņa atminas.
Vēl tagad par aizvadītajiem laikiem atgādina vēsturiskās piemiņas vietas, slavenā „Miera siena”, kas joprojām atdala katoļu un protestantu kvartālus, taču tagad - ar krāsainiem attēliem apgleznota - ir viens no lielākajiem tūristu pievilkšanas punktiem.
Ejot gar „Miera sienu” var nonākt katoļu jeb tajā pusē, kur dzīvo vairums Īrijas neatkarību atbalstošo. Pie namu durvīm un logiem uzkrītoši vairāk Īrijas nacionālo karogu. Te dzirdu dažādus viedokļus par to, vai Lielbritānijai vajadzētu stāties laukā no Eiropas Savienības bloka vai palikt.
Šenona, kura steidzas ciemos pie draugiem, bet apstājas, lai paustu viedokli, uzskata, ka Lielbritānijai būtu labāk palikt ES, citādi šeit dzīvojošie pavisam atšķelsies no Īrijas, kas savukārt paliks ES pusē. „Domāju, ka mums vajadzētu palikt ES, jo ir labāk būt ar citām valstīm kopā nekā vieniem pašiem,” skaidro Šenona.
Savukārt Džons Pols, kas strādā veikaliņā, kur tirgo dažādus ar Īrijas neatkarības cīņām saistītus suvenīrus, skaidri un gaiši pasaka, ka briti viņam nepatīk un viņš vēlas Īrijas vienotību. „Politika? Mēs neko te par to nezinām. Es negribu tajā iesaistīties. Tas, ko gribu, ir nākt uz darbu, vakarā iet mājās, redzēt savus bērnus. Man viņi interesē par visu visvairāk,” saka Pols.
Vēlāk viņš izceļ no plaukta ieplīsušu krāsainu fotogrāfiju, kurā redzams viņa tēvs un vēl trīs viņa draugi, no kuriem 70.gados vienu Belfāstas nemieros nošāva.
Vēlāk Belfāstas ielās var redzēt, ka daudzviet pie laternu stabiem un ziņojumu dēļiem izvietotas reklāmas, kas aicina balsot par izstāšanos no ES. Viena no tām vēsta – „Mēs katru dienu sūtām uz Eiropas Savienību 50 miljonu mārciņu, labāk iztērēsim tās mūsu veselības sistēmai!”
Prognozēt rezultātu arvien ir grūti, tā ceturtdienas rītā vēsta arī BBC Ziemeļīrijas biroja ziņās.
Taču blakus politiskajām kaislībām Ziemeļīrija šajās dienās uz Eiropu skatās arī ar gluži citu attieksmi, jo pēc ilgiem gadiem Ziemeļīrijas komanda atkal piedalās Eiropas futbola čempionātā. Ceturtdien tai paredzēta spēle ar Ukrainu, ar valsti, kas pretēji lielai daļai Ziemeļīrijā dzīvojošo tiecas ES virzienā.
Lielbritānijā referendums par palikšanu vai izstāšanos no ES notiks 23.jūnijā.
