Valstī ir četras atomelektrostacijas, kurām kopumā ir pieci reaktori, kas nodrošina teju 40% no visas Šveicē nepieciešamās enerģijas.
Referenduma rosinātāji, valdības opozīcijas partijas – zaļie un sociāldemokrāti aicina atteikties no šāda veida enerģijas valstī, norādot uz drošības riskiem, savukārt idejas pretinieki – valdība un industrija norāda, ka tas nebūs tik vienkārši un Šveici padarīs atkarīgu no enerģijas importa, jo to nāksies pirkt no Vācijas vai Francijas.
Ja Šveices balsstiesīgie iedzīvotāji referendumā pateiks „jā”, tas nozīmē, ka trīs no Šveices atomreaktoriem slēgs jau nākamgad, bet pārējos divus 2029. gadā.
Vēl līdz referenduma sākuma dienai dati liecināja, ka abas pozīcijas iet soli solī. Vienlīdz stipra ir gan atomelektrostaciju pretinieku, gan atbalstītāju fronte.
Lielākās diskusijas valstī līdzīgi, kā, starp citu, arī citās Eiropas zemēs, sākās 2011. gadā, pēc Fukušimas atomelektrostacijas katastrofas Japānā, ko izraisīja zemestrīce un cunami, un kuru postījumu ziņā pielīdzināja Černobiļas kodolavārijai.
Kā daudzviet citur Eiropā, arī Šveicē tieši pēc Fukušimas pretinieki sāka mudināt valdību slēgt reaktorus, jo šāds enerģijas iegūšanas veids, viņuprāt, nav drošs.
Šveices valdība ieklausījās, un izstrādāja plānu, kas paredz atomstacijas visā valstī slēgt pamazām, taču nenorādīja skaidrus datumus, kad tas varētu notikt. Valdība un industrija ir sacījusi, ka pagaidām atomreaktori ir droši un stabili un nav nekādu pazīmju, ka tos steidzamības kārtā vajadzētu apturēt, tāpēc staciju darbu varētu pārtraukt tad, kad tās būtu savu mūžu nokalpojušas un dabiski novecojušās.
Šāda pieeja nepatīk nedz Šveices zaļajiem, nedz valdības opozīcijā esošajiem sociāldemokrātiem, kas aicina valdību palūkoties uz kaimiņieni Vāciju, kura pēc Fukušimas avārijas ir pieņēmusi politisku lēmumu visas atomelektrostacijas valstī slēgt līdz 2022. gadam.
Taču gan Šveices valdība, gan industrija joprojām turas pretī straujai notikumu attīstībai, sakot, ka Šveice pagaidām nevar atļauties uzreiz slēgt visas stacijas un kļūt atkarīga no Vācijas enerģijas, kas turklāt, kā saka kampaņotāji, būs „netīrā”, no oglēm iegūtā enerģija.
Atomenerģija valstī ir būtisks avots, un saražo teju 40% visas nepieciešamās enerģijas. Būtisku enerģijas daļu Šveice iegūst arī hidroelektrostacijās, ko iegūst no Alpu kalnu ūdeņiem.
Gleznainajā Šveicē, kas ir salīdzinoši neliela valsts un salīdzinoši arī blīvi apdzīvota, atomelektrostacijas atrodas tuvu cilvēkiem, katra tikai 70 kilometru attālumā no pilsētām.
Jau tagad Šveices valdība regulāri izdala joda tabletes tiem, kur dzīvo vistuvāk reaktoriem un noteiktā rādiusā ap to.
Lai gan tieši pēdējos gados Šveicē samilzis protests pret atomelektrostacijām, tās jau iepriekš cilvēkiem nav patikušas, jo pēdējo staciju šeit uzcēla 1984. gadā, un kopš tās reizes, sabiedrības iebildumu dēļ, jaunas vairs nav būvētas.
Pēc 2011. gada notikumiem Japānā pēdējā laikā visā Eiropā ir pieņēmies spēkā pret atomelektrostacijām vērsts vilnis, kad dažādas aktīvistu grupas un arī iedzīvotāji pieprasa tās slēgt, un daudzu valstu valdības ir apņēmušās tās pakāpeniski aizvērt un izvēlēties citus enerģijas iegūšanas veidus.
Visstriktāk patlaban šo ideju īsteno jau pieminētā Vācija, tai seko arī Francija, līdzīgus solījumus devusi arī Beļģija un citas valstis.
