Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Federāciju ieradumi un bailes pazaudēt naudu Vrubļevskim sagādā drošas izredzes LOK vadībā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Vērienīgā kultūras būve kaimiņos - Igaunijas Tautas muzejs

Reportāža: Reformu gaita Ukrainā kopš protestiem Maidanā 2013. gada rudenī

SPECIĀLI no Kijevas: Maidanā protestus nomainījušas jauniešu dejas, bet reformu solis valstī vēl nav raits

Pirms gandrīz trīs gadiem Ukrainas galvaspilsētas Neatkarības laukumā pulcējās tūkstošiem cilvēku ar Ukrainas un Eiropas Savienības (ES) karogiem, prasot reformas, korupcijas izbeigšanu un eirointegrācijas ceļu. Arī tagad Ukrainai jācīnās ne tikai karā valsts austrumos. Milzīgs izaicinājums ir arī cīņa pret korupciju, ko uzskata par vienu no Ukrainas galvenajām problēmām, un dažādu reformu īstenošana.

Apritējuši gandrīz trīs gadi, kopš 2013.gada novembrī sākās pirmie protesti Kijevas Neatkarības laukumā jeb Maidanā. Sākumā simtiem, bet drīz jau tūkstošiem cilvēku pulcējās, lai protestētu pret tā laikā Ukrainas prezidenta Viktora Janukoviča valdības lēmumu neparakstīt Asociācijas līgumu ar Eiropas Savienību Austrumu partnerības samitā Viļņā, kaut iepriekš Kijeva bija deklarējusi apņēmību to izdarīt par spīti Krievijas spiedienam.

Dejas un skepse Maidanā

Kādā septembra piektdienas vakarā vairāki desmiti cilvēku sapulcējās Maidanā aplī ap vairākiem puišiem, kas no magnetofona spēlē mūziku un aicina publikā esošos uz dance battle jeb deju cīņām. Tas, kurš pēc īsas improvizētas dejas saņem skaļākus klātesošo aplausus, uzvar. Pārsvarā sapulcējušies jaunieši, bet ir arī vecāki ar bērniem.

Pasākumu vada 25 gadus vecs puisis, kurš piesaka sevi kā Saša. Viņš ar domubiedriem Maidanā to dara katru piektdienu. Jaunietis saka, ka grib, lai cilvēki izklaidētos, atvērtos un dejotu, pat tie, kas to varbūt nekad nav darījuši. Saša, kurš pats 12 gadus nodarbojies ar breiku, nosmejot saka, ka šeit īsteno „deju revolūciju”. Atzīst, ka ne visiem tas patīk, jo šeit mira cilvēki. Bet viņš argumentē, šī nav kapu vieta, turklāt Maidanā vēl nesen notikuši koncerti.

Par šobrīd notiekošo Ukrainā un to, ko izdevies sasniegt Maidanā, Saša gan ir skeptisks: „Es gribu, lai šeit būtu laba nākotne. Es domāju, ka Ukraina ir spēcīga nācija iespēju ziņā, arī meitenes mums ir skaistas un cilvēki radoši.

Bet kaut kāda iemesla dēļ pie mums cilvēkiem patīk kādam ticēt un pašiem neko nedarīt. Viņi ir pieraduši, ka kāds izlemj viņu vietā. Tad viņi iet žēloties, un atkal kāds izlemj viņu vietā.”

Skeptiski par valdības cīņu pret korupciju un reformām ir daudzi iedzīvotāji. 

Reformas iesāktas, bet darbu vēl daudz

Proeiropeiski noskaņotais prezidents Petro Porošenko amatā stājās pirms vairāk nekā diviem gadiem, bet pašreizējā parlamenta sasaukums ar proeiropeisko valdību tika ievēlēts pirms gandrīz diviem gadiem.

Reformas ir tikušas īstenotas par spīti sarežģītajai situācijai valsts austrumos un transatlantiskās integrācijas vārdā.

Par veiksmīgu atzīta policijas reforma, sperti soļi enerģētikas tirgus liberalizācijā un citi. Tomēr korupcija un neuzticība tiesām joprojām ir smagas problēmas – tās par nozīmīgākajām uzskata arī potenciālie investori.

Lai cīnītos pret korupciju, septembrī sāka darboties elektroniskās deklarācijas sistēma, kurā desmitiem tūkstošu ierēdņu būs jādeklarē savi ienākumi un izdevumi. Tiesa, palaižot sistēmu, atklājās, ka ir problēmas ar tās drošību. Par labu nav nākušas arī nesaskaņas starp Ģenerālprokuratūru un Pretkorupcijas biroju.

Bet, runājot par tiesām, – piektdien, 30.septembrī, spēkā stāsies izmaiņas Ukrainas konstitūcijā, kas ļaus reorganizēt visu līmeņu tiesu darbu, mainīt tiesnešu nozīmēšanas kārtību un ierobežot viņu imunitāti pret kriminālvajāšanu. Taču rezultāti gan vēl būs jāpagaida.

Solis uz priekšu, divi atpakaļ?

Kijevā Latvijas Radio tikās ar Latvijas vēstnieku Ukrainā Juri Poikānu, kurš vērtē Ukrainas reformu centienus: „Protams, gribētos [sagaidīt] vairāk no Ukrainas. Bet ir jāņem vērā vēsturiskais mantojums, ko Ukraina ir saņēmusi. Tas ir mantojums ne tikai no Janukoviča perioda, bet [jāskata] gan 25 neatkarības gadi, gan tas, kas ir bijis iepriekš. Tas padara reformu procesu ļoti sarežģītu.

Ir skaidrs, ka šajos 25 gados ir izveidojusies kaut kāda sistēma ar oligarhiem, ar cilvēkiem, kuri ne vienmēr vēlas pārmaiņas.

Ir labās lietas, kas ir paveiktas – ir izveidota patruļpolicija, ir izdevies sabalansēt budžetu, ir izdevies kāpināt valūtas rezerves.

Bet vienlaikus, protams, priekšā ir milzīgs ceļš, un ir ļoti svarīgi, lai šīs reformas kļūtu pastāvīgas un turpinātos. Jo tas, ko mēs šobrīd redzam ir, kā jau gadās – solis uz priekšu, divi soļi atpakaļ. It kā tiek iedarbināta elektroniskā deklarēšanas sistēma ierēdņiem, bet tajā pašā laikā nav drošības sertifikātu.

Tas pierāda to, ka tās cīņas starp veco un jauno notiek. Ir izveidots korupcijas apkarošanas birojs, bet ir strīdi ar Ģenerālprokuratūru.

Ir skaidrs, ka viss pārmaiņu process šajā valstī būs daudz lēnāks un mokošāks nekā bija, piemēram, Latvijā un Baltijas valstīs.”

Jaltas Eiropas stratēģijas ikgadējās sanāksmes laikā Kijevā Latvijas Radio tiekas ar jauno Ukrainas ģenerālprokuroru Juriju Lucenko, kurš ieradies uz konferenci runāt par esošajiem izaicinājumiem. Viņš pārmetumus noraida: "Un fakts ir tāds, ka aptuveni divi desmiti dažādu valsts iestāžu vadītāju no iepriekšējā prezidenta - kā arī pašreizējā -  laikiem atrodas izolatorā.

Vēl nekad nav bijis ierosināts tik daudz krimināllietu pret nozīmīgiem ierēdņiem.

Esmu strādājis Ukrainas ģenerālprokuratora amatā trīs ar pusi mēnešus. Es domāju, ka rezultāti nav slikti. Vienlaikus man problēma ir tajā ziņā, ka es vadu iestādi, kas bija ļaunuma simbols, kas iesāka un izbeidza krimināllietas tikai tāpēc, lai tās pārdotu. Jā, es to zinu. Jā, es saprotu, ka liela daļa prokuratūras darbinieku neatbilst mūsdienu prasībām. Tādēļ šobrīd notiek konkurss, lai aizvietotu 30% vadības vietējās prokuratūrās.”

Vajadzīgs spēcīgāks izrāviens

Ukrainas finanšu ministrs Olasandrs Daņiļuks sarunā ar Latvijas Radio saka, ka kritiķu vienmēr ir daudz, bet jāskatās uz rezultātiem.

Valdība norāda, ka ekonomika šovasar jau piedzīvojusi procenta izaugsmi, budžets ticis stabilizēts.

Daņiļuks piemin e-deklarācijas sistēmu un nesen saņemto zaļo gaismu aizdevumam no Starptautiskā Valūtas fonda: „Mēs tagad iesniedzām budžeta projektu, un mēs to aizstāvēsim parlamentā. Tā tas nav bijis jau daudzus gadus! Mēs esam atvērti. Jā, mēs ne vienmēr speram populārus soļus. Bet galvenais, ka mēs saprotam, ka katrs mūsu solis ir vērsts uz to, lai valsts mainītos, reformētos, lai mēs tuvinātos Eiropai un integrētos pasaules ekonomikā. Jo tajā balstās nākotne.”

Bijušais Ukrainas ekonomikas ministrs Aivars Abromavičs, lietuvietis, no amata atkāpās februārī, kā iemeslu minot nespēju panākt ekonomikas izaugsmes veicināšanai nepieciešamās reformas un nevēlēšanos būt par piesegu korupcijai. Dažas nedēļas vēlāk krita premjera Arsēnija Jaceņuka valdība, viņa vietā valdības vadītaja amatā stājās Volodimirs Groismans, daļēji nominot arī ministrus.

Abromavičs uzskata, ka ar savu atkāpšanās paziņojumu palīdzēja citiem uz reformām noskaņotiem cilvēkiem, lai tik agresīvi neiejauktos viņu kadru politikā. Jaunās valdības pirmos soļus viņš vērē atzinīgi, bet atzīst:

„Tas, ko tauta gaida, ir cīņa pret korupciju, un šeit nopietnu izmaiņu nav.”

„Es uzskatu, ka šobrīd parlaments ir labākais, kāds jebkad bijis, un, visticamāk, labāks, nekā tas būs nākotnē. Tomēr ar to nepietiek. Deputāt tik un tā ļoti smagnēji balso par tiem likumiem, kas nāk no mūsu vai esošās valdības. Piemēram, deregulācija – mēs izstrādājām 39 reformu likumprojektus, bet tie jau deviņus mēnešus vienkārši guļ plauktā Augstākajā Radā. Ir grūti, kad valdība strādā, bet parlaments nav spējīgs atbalstīt," stāsta Abromavičs.

Viņaprāt, nav pilnīgas politiskās vienprātības, disciplīnas:

"Parlamentā tomēr ir daudz dažādu grupu, kuru mērķis ne obligāti ir reformas, bet savu biznesa interešu pieskatīšana. Diemžēl tādas ir Ukrainas reālijas.

Un tas brīdis, kas visi varēja strādāt tikai valstij, ir nedaudz palaists garām. Parasti šādās pēcrevolūcijas situācijās ir ļoti ātri jāskrien no paša sākuma un pēc tam jau var nedaudz atpūsties. Bet diemžēl šis brīdis radikālām reformām ir palaists garām un šobrīd Ukraina atkal izvēlējusies vidusceļu. Protams, ekonomika atgūsies, bet valstij vajadzēja spēcīgāku izrāvienu.”

Pamats reformām un pilsoniskā sabiedrība

Augstākās Radas deputāts no Porošenko bloka, 35 gadus vecais Mustafs Naījems bija pazīstams kā izmeklējošais žurnālists, un viņu uzskata par vienu no Maidana aizsācējiem. Naījema sociālajos tīklos ievietotajam aicinājumam pulcēties Maidanā 2013.gada novembrī atsaucās simtiem cilvēku. Vēlāk viņš nolēma iesaistīties politikā. Naījems saka – „būtu jocīgi izraisīt [Maidanu], bet pēc tam neiesaistīties, lai kaut ko mainītu.” 

Un kaut viņš parlamentā ietilpst Porošenko blokā, Naījems prezidentam velta kritiskus vārdus: „Porošenko ir savas paaudzes sistēmas produkts. Porošenko bija daudz iespēju ieiet vēsturē kā cilvēkam, kas kalpojis Ukrainas tautai. Bet es domāju, ka diemžēl viņš savus partneru izvēlējās nepareizi. Cilvēku vietā viņš izvēlējās oligarhus un sev pietuvināto aprindas. Un tas nenoved pie radikālām izmaiņām.”

Tomēr, viņaprāt, valsts ir uz pareizā ceļa: "Pirmo reizi vēsturē jau divus gadus mums ir proeiropeisks parlaments, valdība un prezidents. Bet tas prasa daudz vairāk resursu un neatlaidības, nekā sākotnēji domājām. Tomēr mēs to spēsim, mums nav citu variantu.”

Šobrīd pamati reformām ir stingrāki, nekā tas bija pēc 2004.gada Oranžās revolūcijas, uzskata fonda „Atvērtā Ukraina” [Open Ukraine] direktors Tarass Mihaļņuks. Viņa ieskatā, galvenā atšķirība ir pilsoniskās sabiedrības, nevalstisko organizāciju aktivitāte un noturība. Mihaļņuks saka, ka toreiz tā drīz vien noplaka un nopietnas izmaiņas Ukrainā izpalika.

Bet tagad, pēc Maidana, tieši pilsoniskā sabiedrība spēlējusi svarīgu lomu spiediena izdarīšanā uz valdību īstenot reformas.

„Ļoti svarīgi ir, lai šie cilvēki arī turpmāk būtu aktīvi. Tagad viņi tādi bija kara dēļ. Man personīgi ir bažas, ka pēc kāda laika šie cilvēki varbūt atkal vairāk pievērsīsies savai ikdienas dzīvei un būs mazāk aktīvi. Un tas nepaātrinās reformu procesu," saka  Mihaļņuks.

Par pilsoniskās sabiedrības lomu pārliecināta ir arī Marija Doņetsa, kas darbojas sociālo iniciatīvu atbalsta centrā „Impact Hub Odessa”: „Lielākās reformas atbalsta vai aizsāk nevalstiskās organizācijas, cilvēki, kas tagad ir sapratuši, ka viņi ir ukraiņi un par to ir lepni. Domāju, ka tas nav tik daudz jautājums par to, cik daudz dara valdība, bet cik daudz darām mēs katrs. Jo mēs vienmēr varam vainot Porošenko, tas ir vieglākais ceļš. Mēs varam teikt, ka mums ir šī jaunā, eirooptimistkskā grupa parlamentā kā Mustafa Naījems, un vienmēr varam teikt, ka viņi nav pietiekami efektīvi. Tomēr - ko jūs esat izdarījuši, lai viņiem palīdzētu?”

Divus gadus pēc tam, kad Ukraina piedzīvoja nopietnus satricinājumus gan politiskajā, gan drošības ziņā, cīņa par pārmaiņām valstī turpinās.

Kaut arī ir īstenotas smagas reformas, priekšā vēl ir grūti izaicinājumi, īpaši ja runa ir par korupciju un tiesu reformām. Bet tas, kādas būs sekmes, būs lielā mērā atkarīgs arī no sabiedrības iesaistīšanās un gribas pēc pārmaiņām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt