Pēdējos mēnešos ziņas no Baltkrievijas kļūst arvien skopākas. Tas saistīts ar to, ka valstī liegtas iespējas darboties neatkarīgiem medijiem, bet iedzīvotājus ik dienu biedē ar jaunām represijām. Pēc nevalstisko organizāciju aplēsēm Baltkrievijā aiz restēm tagad atrodas ap astoņiem simtiem politieslodzīto. Bet iespējas protestēt vēl pastāv un sabiedrības vēlme pēc pārmaiņām nekur nav zudusi, apgalvo opozīcijas līderes Svjatlanas Cihanouskas padomnieks Franaks Vjačorka.
Viņš sacīja: "Šobrīd esam trešajā posmā – konfrontācijā. Tā ir partizānu kustība, kad cilvēki izmanto visas iespējas, lai parādītu, ka nepiekrīt pastāvošajai varai. Kiberpartizāni uzlauž valsts vietnes, valsts uzņēmumu darbinieki sabotē savu pienākumu izpildi, darbinieki plāno streikus. Mēs nezinām, kad un kas būs tas moments, kas izraisīs jaunu protestu vilni. Bet mēs pavisam noteikti redzam, ka dusmas, aizvainojums – tas viss nekur nav zudis. Cilvēki nevēlas Lukašenko kā prezidentu. Lai kā viņam gribētos, viņš nevar to ignorēt."
Vjačorka ir pārliecināts, ka cilvēki šobrīd ir piesardzīgāki plašo represiju dēļ. Ik nedēļu režīms paziņo par jauniem ierobežojumiem.
Piemēram, šomēnes par to, ka turpmāk izvirzīs apsūdzības cilvēkiem gadījumā, ja atklāsies, ka viņi sociālajos tīklos seko medijiem vai organizācijām, kas uzskatāmas par ekstrēmistiskām.
Kaut arī nav minēts, kādi tieši varētu būt sodi, daļa cilvēku jau pārstājuši sekot vairākiem "Telegram" kanāliem, kur publicē Aleksandra Lukašenko režīmam veltītu kritiku.
Cihanouskas padomnieks gan apgalvoja, ka izkontrolēt, kas kam seko nav tik vienkārši un ka viens no opozīcijas uzdevumiem šobrīd ir palīdzēt cilvēkiem pārvarēt bailes no režīma un dot padomus, kā būt gudrākiem.
"Es domāju, cīņa ar bailēm un frustrāciju mums tagad ir prioritāte. Tie cilvēki, kas izbrauca un tagad atrodas Viļņā vai Varšavā, viņi nedrīkst padoties. Viņiem nepieciešams parādīt tiem cilvēkiem, kas ir Baltkrievijā, kā sevi var pasargāt. Kā būt anonīmiem, izmantot VPN, šifrēt datus, kā iztīrīt savu telefonu, neatstāt pēdas par protestiem. Tas nepieciešams, lai neatkārtotos tas, kas notika ar Romānu Protaseviču. Kopā ar viņu sagrāba arī datoru, telefonu. Viņi ieguva viņa sarakstes, fotogrāfijas. Un tas nedrīkst atkārtoties."
Kijeva, Varšava, Viļņa, arī Rīga – tie ir populārākie galamērķi, uz kuriem devušies Baltkrievijas režīma kritiķi. Tā kā Baltkrievijā praktiski iznīcināti neatkarīgie mediji, žurnālisti strādā no ārzemēm, dibina jaunus tiešsaistes portālus, kā arī dalās ar informāciju sociālajos tīklos. Bailes no režīma gan nekur nav zudušas, arī neatrodoties Baltkrievijā.
"Pastāv bailes par drošību, jo neviens negarantē, ka, piemēram, Viļņā, izkāpjot no vilciena, nepiebrauks automašīna ar baltkrievu diplomātiskajiem numuriem, neiemetīs tevi bagāžniekā un 20 minūšu laikā nenogādās Baltkrievijā, jo neviens nepārbauda diplomātus. Katrs no mums atrodas zem lupas. Mums sūta draudus, ka mūs nogalinās, sagraizīs, atradīs, sūta mums adreses un personiskās fotogrāfijas, kuras viņi kaut kādā sakarā atraduši," teica Vjačorka.
Cihanouskas padomnieks ir pārliecināts, ka atpakaļceļa nav un ka jāturpina iesāktais, lai visi, kas cietuši no represijām, tiktu atbrīvoti.
"Jo labāk mēs strādāsim, jo lielāka iespēja, ka šos cilvēkus atbrīvos. Viņi sēž cietumā, un mums nav tiesību tagad padoties un teikt, ka esam zaudējuši. Mēs esam atbildīgi par visiem tiem, kam pašlaik nav vairs iespēju cīnīties," viņš teica.
Vjačorka arī norādīja: "Tā noticis, ka cilvēki ir neapmierināti visās sabiedrības grupās. Arī tie, kas atbalstīja režīmu un ir bijuši iesaistīti koruptīvās shēmās. Piemēram, tie, kuri cigaretes pārveda uz Lietuvu un Latviju vagonos. Kuri tirgoja kādu Eiropas Savienības sankcijām pakļautu produkciju Krievijā. Pēc tam, kad ieviesa sankcijas, kad Lukašenko režīms izolējās no pasaules, zaudētāji bija arī šie cilvēki. Un šī neapmierinātība tikai pieaug, Lukašenko atbalstītāju loks sarūk. Tur palikuši tikai cilvēki uzplečos – "kgbešņiki", prezidenta drošības dienesta darbinieki un pāris padomju nomenklatūras pārstāvji. Agrāk vai vēlāk tas naids, neuzticība pret Lukašenko līs pāri malām."
Viņaprāt, Lukašenko pats to jūt, tāpēc viņš tik daudz runā par iespējamu nodevību.
"Viņš savāc ap sevi cilvēkus un lūdz, lai viņu nenodod. Tas nozīmē, ka viņš jūt, ka viņam apkārt esošie cilvēki agrāk vai vēlāk viņu pametīs. Mūsu uzdevums ir to procesu paātrināt un parādīt tiem cilvēkiem, kas ir ap Lukašenko, ka ir pozitīva alternatīva, parādīt izeju no sistēmas un to, ka bez Lukašenko viņiem būs labāk, kur vairs nebūs terora, spīdzināšanas un cilvēku nogalināšanas. Ka šie cilvēki varēs turpināt strādāt. Šobrīd cenšamies uzrunāt tā saucamo eliti, parādot viņiem alternatīvu – dzīvi bez Lukašenko," skaidroja Cihanouskas padomnieks.
Vjačorka arī pauda, ka brīdī, kad represijas apstāsies, jo resursi nav neizsmeļami, cilvēki masveidā izies ielās. Kad cilvēkus pārstās aizturēt, ielās izies miljoni un, viņaprāt, Lukašenko to jūt un saprot. Viņš arī pieļāva, ka nākamais protestu vilnis vairs nebūs politisks, bet gan ekonomisks, jo pret Baltkrieviju noteiktās sankcijas vēl nav stājušās spēkā, bet cenas pieaug, algas krītas, inflācija jau ir redzama.
"Ar žurnālistiem notikusi katastrofa. Burtiski viena mēneša laikā no mediju vides patriekti vairāki masu mediji, kuri darbojās vairāk nekā desmit gadu. Iedomājaties, ka pēkšņi aizvērtu Latvijas Televīziju, latvisko "Delfi" versiju, "Tvnet" un visus citus neatkarīgos portālus, un ka paliktu tikai, nezinu, piemēram, "Russia Today". Kaut kas tamlīdzīgs notiek Baltkrievijā. Viņi cenšas propagandu padarīt par vienīgo informācijas avotu," teica Vjačorka.
Viņš skaidroja – visi apzinās, ka tur stāsta nepatiesību, bet alternatīvu avotu nav, tāpēc sāk zust izpratne par to, kas notiek valstī.
Arī no Baltkrievijas "uz āru" informācija neizkļūst tik daudz, vienīgais instruments ir "Telegram" kanāls, viņš skaidroja, pastāstot: "Piemēram, nesen notika tā, ka slimnīcas darbinieki no Baltkrievijas aizsūtīja neatkarīgam medijam uz Varšavu patiesos skaitļus ar Covid-19 sasirgušajiem. Izrādījās, ka slimnīcā vairāk cilvēku miruši no šīs slimības tajā dienā, nekā oficiālā statistika parāda pa visu valsti kopumā. Tādējādi iespējams noskaidrot patieso situāciju – ka vakcinēto nav, nav iespējams piekļūt vakcīnām, cilvēki mirst, bet valsts slēpj šo patiesību. Redzams, ka tādās dramatiskās situācijās žurnālistu loma kļūst kritiski nozīmīga."
"Pirms pusotra gada neviens no mums negatavojās nekam tādam. Marija Koļesņikova vadīja mākslas galeriju Minskā, Svjatlana Cihanouska bija mājsaimniece un rūpējās par bērniem, es nodarbojos ar žurnālistiku. Bet tad pienāca 2020. gads, vēlēšanas, protesti. Tas visus mobilizēja. Nebija iespējams palikt malā. Neviens mūs tam negatavoja, tam nevar sagatavoties. Neviens nevar būt gatavs revolūcijai. Bet pats galvenais ir ātri organizēties, sanākt kopā, sākt rīkoties un nezaudēt ne dienu. Tagad ir atbildības sajūta arī par tiem, kas atrodas cietumā. 814 cilvēki, kas oficiāli atzīti par politieslodzītajiem," viņš pauda.
