“Mēs gribam mājās. Mēs negribam uz citu valsti. Varbūt kādam tā ir iespēja atrast sev labāku dzīvi kaut kur Eiropā. Varbūt kāds to vēlējās. Mēs nevēlamies. Mēs gribam atpakaļ uz savu pilsētu, gribam atpakaļ savu darbu,” sacīja 31 gadu vecā Ļuda no Mikolajivas apgabala. Ar viņu Latvijas Radio sarunājās kādā bēgļu centrā Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā.

Šī nelielā valsts šobrīd ir pārpildīta – robežu kopumā šķērsojuši teju 400 tūkstoši cilvēku. Uz vietas šobrīd uzturas vairāk nekā simts tūkstoši ukraiņu. No tiem puse ir bērni. Lai spētu lielo cilvēku daudzumu uzņemt, iesaistās gan valsts institūcijas, gan brīvprātīgo organizācijas, gan paši iedzīvotāji.

Bet vai ar to ir gana un kā ukraiņi jūtas Moldovā? Latvijas Radio devās noskaidrot uz Moldovas pierobežu un galvaspilsētu Kišiņevu.

Bēgļu plūsma pāri robežai

Galvenais robežpunkts, caur kuru ienāk lielākā kara bēgļu plūsma, ir pie Moldovas pilsētas Palankas. Tas atrodas vien 50 kilometrus no Ukrainas pilsētas Odesas, no kurienes tur nonāk lielākā daļa bēgļu. Daudzi brauc arī no Mikolajivas apgabala. Uz robežas cilvēkus sagaida autobusi, kuri ved tālāk uz speciāli organizētu telšu nometni atpūsties vai uz Palankas staciju. Arī tur ir vairākas teltis atpūtai, medicīniskā palīdzība, silts ēdiens un transports uz citām Eiropas valstīm vai Kišiņevu.

Tur Latvijas Radio satika Jeļenu: “Pieņēmu lēmumu aizbraukt, kad redzēju video no Mariupoles. Un izlēmu, ka man ir jāglābj sava bērna dzīvība. Jo nav zināms, kas notiks tālāk. Pagaidām Mikolajivā sagrautas 70-80 mājas, bet kas notiks rīt, to neviens nezina.”

Jeļena ar dēlu iekāpa vienā no autobusiem, kurš ved uz Bulgāriju. “Tālāk cerēsim, ka pēc kādām trim nedēļām varēsim atgriezties mājās. Ļoti gribas dzīvot savās mājās,” piebilda sieviete.

Laikā, kad Latvijas Radio bija Palankā, lielākais robežšķērsošanas vilnis bija jau pagājis. Tomēr joprojām caur šo punktu Moldovā ik dienas iekļūst vairāk nekā tūkstotis cilvēku. Ilgi gan tur cilvēki nekavējas, un pie pirmās iespējas dodas prom. Lielākoties ukraiņi tālāk dodas uz Eiropas Savienību, piemēram, turpat uz Moldovai draudzīgo Rumāniju.

Tomēr arī ievērojams daudzums cilvēku izvēlas palikt Moldovā. Viņi visbiežāk dodas uz Kišiņevu. Tur devās arī Latvijas Radio.

Bēgļu pārpildīta valsts

Moldovā uzturas vairāk nekā 100 tūkstoši ukraiņu. Salīdzinājumā ar citām Ukrainas kaimiņvalstīm, kas uzņem kara bēgļu, šis skaits var nešķist tik liels. Taču realitātē Moldova ir pārpildīta ar Ukrainas kara bēgļiem. Tās teritorija ir uz pusi mazāka nekā Latvijas. Kopumā aptuveni 2,6 miljoni iedzīvotāju.

Tātad pirmajā Ukrainas kara mēnesī cilvēku skaits Moldovā ir palielinājies par četriem procentiem.

ANO Bēgļu aģentūras pārstāve Liene Veide, kura ar saviem kolēģiem šajā laikā uzturas Kišiņevā, uzsvēra vietējo iedzīvotāju atbalstu ukraiņiem: “Moldovas iedzīvotāji ir bijuši apbrīnojami šajā ziņā. Ir ļoti daudz bēgļu, kas ir šeit uz vietas, viņi arī dzīvo pie Moldovas iedzīvotājiem viņu mājās, nesagaidot vai neprasot momentāli kaut kādu finansiālo atbalstu. Bet vienkārši cilvēki atver durvis un uzņem pie sevis mājās.

Šī solidaritāte un spējas, ko cilvēku līdzjūtība un sapratne spēj sniegt, ir bijusi vienkārši apbrīnojama.”

Ir arī viesnīcas, kurās uzņem cilvēkus bez maksas. Protams, ir arī valsts izveidotas bēgļu mītnes.

Viena no valsts izveidotām mītnēm bēgļiem atrodas netālu no galvaspilsētas centra – tā ir izstāžu zāle “MoldExpo”. Lielā zāle, kur agrāk notika starptautiskas izstādes, šobrīd ir pārvērsta par tādu kā nelielu pilsētiņu. Zāle ir pilna ar cilvēkiem.

Pie ieejas Latvijas Radio satika bēgļu centra menedžeri Karolīnu Kiperi: “Mums ir vieta 470 cilvēkiem. Šobrīd šeit ir 300. Bet cilvēku daudzums mainās ik stundu. Mums ir cilvēki, kuri aizbrauc no šejienes uz citām valstīm. Mūsu migrācijas asociācija organizē dažādus autobusus un lidojumus uz citām valstīm. Bet ir arī cilvēki, kuri šeit paliek ilgi, jo viņi negrib šo vietu pamest un vēlas atgriezties Ukrainā.”

Gaida iespēju atgriezties mājās

Arī Latvijas Radio satika cilvēkus, kuri Moldovā plāno uzturēties vairākas nedēļas, jo cer, ka tad beigsies karš un būs iespējams atgriezties mājās.

To sacīja arī iepriekš pieminētā Ļuda, kuras ģimenē ir dēls un kura gaida vēl vienu bērnu. Viņi bēga, lai nosargātu bērnus no kara.

“Ja mums kaut kad piezvanīs un teiks, ka kādu laiku nav notikušas apšaudes, mēs atgriezīsimies. Vienkārši mūsu bērni dienu pirms aviouzlidojuma nosēdēja pagrabā, un mans dēls raudot teica – mammu, aizved mani no šejienes. Pēc tam bija šis avio trieciens. Mēs satraucāmies tikai par saviem bērniem. Lai tik tas ātrāk beidzas un lai nebūtu jādzemdē pagrabā,” pastāstīja Ļuda.

Ļuda ar bērnu dzīvo pāris kvadrātmetrus lielā istabiņā. Tā gan īsti nav istaba, bet ir ar paneļiem nodalīta neliela teritorija, tajā ir gulta, krēsls, galds. Durvju vietā ir aizkari.

Šādu nelielu dzīvojamo šūniņu zālē ir daudz. Starp tām izvietoti nelieli koridori, tajos ir veļas žāvētāji. Redzamas arī dažas bļodiņas ar dzīvnieku pārtiku – šeit ir ļaudis arī ar suņiem un kaķiem.

Latvijas Radio uzrunāja centra darbinieci Olgu. Viņa šeit ir pirmo dienu un strādā ar bērniem. “Reakcija ir atkarīga no bērna vecuma. Jaunākie vēl īsti nesaprot visu, kas notiek. Ja viņiem līdzās ir vecāks, tad ir vieglāk. Bet vecāki bērni saprot vairāk. Kad runāju ar viņiem, viņi stāsta par karu. Stāsta, kāpēc atbraukuši, ka viņiem pietrūkst tētis un viņi gribētu parunāt ar savu tēti,” pastāstīja Olga.

Centrā ir spēļu istabas bērniem, medpunkts, psihologi, juristi, arī darba sludinājumu dēlis. Principā viss, kas ukraiņiem nepieciešams.

Taču gaisā virmo emocijas. Cilvēki pārdzīvo dažādi. Citi raud, citi dusmojas, kāds joko. Citi nespēj apstāties un nepārtraukti stāsta par piedzīvoto Ukrainā.

To stāsta arī Ļuda: “Es cenšos ar cilvēkiem mazāk runāt, jo visi vēlas izstāstīt, kā klājās viņiem. Es pati vēl to neesmu pārdzīvojusi, lai varētu to adekvāti apspriest ar citiem. Vakar biju arī mazgāt drēbes, un sievietes apsprieda kurai kā iet, es gāju prom. Man nevajag, es negribu klausīties. Man pietiek ar to, ko es jau tā nevaru pārdzīvot.”

Izaicinājumi bēgļu uzņemšanā

Lai arī esot Moldovā nešķiet, ka viņiem ar Ukrainas kara bēgļu uzņemšanu iet ļoti grūti, taču valsts ir ļoti nabadzīga un bēgļu krīze uzliek pārāk lielu finansiālo slogu. Moldova lūgusi starptautisku palīdzību gan bēgļu uzņemšanā, gan finansiālu un humānu palīdzību.

Sarunas notikušas arī ar Latviju par daļas bēgļu uzņemšanu šeit. “Ideja uzņemt Latvijā centralizēti bēgļus no Moldovas tiek attīstīta. Bet būtu jāskatās uz institūcijām Latvijā – Iekšlietu ministriju un VUGD. Noteikti, lai bēgļus uzņemtu, būtu jābūt gatavam attiecīgam plānam, jo nepietiek viņus aizvest uz Latviju, bet ir jābūt gataviem nākamajiem soļiem, ko darīt, kā viņus izmitināt, ko viņiem piedāvāt,” skaidroja Latvijas vēstnieks Moldovā Uldis Mikuts.

Runājot par finansiālu atbalstu, tādu Moldovai reiz jau sniedza ANO Bēgļu aģentūra. Taču šobrīd tiek plānots plašāka mēroga atbalsts.

“Strādājam pie tā, lai izvērstu nedaudz plašāku šo finansiālā atbalsta sistēmu, kas atbalstītu bēgļus, īpaši vecus cilvēkus, kuri ir vieni paši, arī vienas pašas mammas ar vairākiem bērniem, arī ar veselības problēmām, invaliditāti. Un šo finansiālo atbalstu sniegsim arī Moldovas ģimenēm, kuras bēgļus ir uzņēmušas pie sevis mājās,” pastāstīja pārstāve Liene Veide no ANO Bēgļu aģentūras.

Izaicinājumu šai nelielajai valstij arī turpmāk būs ļoti daudz. Piemēram, kur skolot aptuveni 50 tūkstošus bēgļu bērnu un kā rūpēties par viņu drošību? Kā iekļaut ukraiņu ģimenes sabiedrībā un rast viņiem iespēju strādāt? Un vienlaikus kā rūpēties par visas valsts drošību? Kā moldāvi ar šo tiks galā, to rādīs laiks.