Neliels ciemats Vinnicki Stavi atrodas 80 kilometrus no Kijevas. Tajā dzīvo 350t iedzīvotāju. Sētās redz rosāmies galvenokārt vecākus ļaudis. Jaunākie devušies darba meklējumos uz lielajām pilsētām. Apkaimē esot tikai pāris vietas, kur strādāt.
Uz jautājumu, kā klājas, parasti seko nopūta. „Galus kaut kā savelkam kopā. Pensijas niecīgas. Man ir tikai 1200 grivnu,” stāsta Taisija Halabuda. 1200 grivnas ir apmēram 80-90 eiro. Šogad Ukrainas grivna strauji zaudējusi vērtību. „Ar katru mēnesi viss paliek dārgāks. Pat maize - pa 20 - 30 kapeikām katru mēnesi sadārdzinās,” novērojis ciema iedzīvotājs Oļegs Rjabakoņs.
„Miers - tas tagad pats svarīgākais Ukrainā. Satrauc arī bezdarbs, bet tas tomēr ir otršķirīgs jautājums. Ja būs miers, tad kaut kā tās kapeikas maizei nopelnīsim. Jā, karš satrauc. Ciema puiši, kuri bija atbraukuši atvaļinājumā no pretterorisma zonas, saka - tur iet traki un karš diez vai tik ātri beigsies,” saka ciema iedzīvotājs Oļegs.
Ļaudis stāsta - dzīvojam kā naturālā saimniecībā. Iztiek galvenokārt no tā, kas izaug tīrumā un kūtī. Pārdot pienu, graudus. Katrā sētā zosu un pīļu pulks.
Lai kādus politiķus neievēlētu, Ukrainā nekas nemainās - saka Valentīna. Viņa nelolo cerības arī par jauno valdību. Gribētu lielāku pensiju un sirds sāp par notiekošo valsts austrumos: „Par karu un karavīriem es vienmēr šausminos. Man tur neviens nekaro, bet ir ļoti žēl to cilvēku, kuru dēli cīnās.”
„Dzīvosim, redzēsim. Sola jau labi. Bet kā būs, to neviens jau nezina. Kas tā par pensiju! 1000 grivnas. Neko nevar nopirkt. Viss kļuvis ļoti dārgs,” pauž iedzīvotājs Vasilijs Samoilenko.
Kāda māja ciemā izceļas uz pārējo fona. Tā apjozta ar niedrēm, lai sargātu namu no ziemas mitruma. Saimnieki pensionāri par iztikšanu nesūkstās. Ciemā dzīvo no agra pavasara līdz vēlam rudenim, bet ziemu pārlaiž dzīvoklī Kijevā. Kā viņi saka, ja nebūtu kara, būtu pavisam labi. „Ukraina atpaliek. Citas valstis spēja panākt neatkarību un iet uz augšu, bet mums kaut kādas bremzes uzliktas! Jau 23 gadus gaidām un gaidām, kad būsim Eiropā,” spriež Gaļina Buzova. Arī vņas vīrs Jurijs nav optimistisks: „Man ir 74 gadi, un es laikam nesagaidīšu, kad mūsu valdība ievedīs Ukrainu Eiropas Savienībā. Viss notiek pārāk lēni. Ko var gribēt, ja valsts izlaupīta.”
Gaļina ir ukrainiete, bet Jurijs - krievs. Abi laulībā aizvadījuši jau 50 gadus. Jurija māte un māsa dzīvo Krievijā, un karš Donbasā radījis domstarpības radinieku starpā: „Mana māsa ir izglītots cilvēks, matemātikas skolotāja. Viņa zvana - kā jums iet? Es saku - ja jūs, Krievijā, tā nerīkotos, mums būtu labi. Mēs jums palīdzēsim, dolārus aizsūtīsim. Es saku - Vaļa, man tie nav vajadzīgi! Ne tāpēc, ka es būtu bagāts. Man neko nevajag no viņiem Krievijā.”
Gaļina piebilst, ka radi Krievijā nav pārliecināmi un viņus nesaprot: „Viņi tic tam, ko rāda un stāsta Krievija - ka te ir benderovieši un nezin kas.”
Krimu paņēma, tagad austrumus grib sagrābt. Kamdēļ Putins tā izrīkojas ar Ukrainu?- retoriski jautā Gaļina un Jurijs. Viņi februārī uz maiņām dežūrējuši Maidana barikādēs Kijevā, lai aizstāvētu ukraiņu vēlmi un tiesības dzīvot eiropeiskā Ukrainā.
