Ina Strazdiņa: Kuras jomas Eiropas Savienība atbalsta visvairāk?
Peters Vāgners: Mēs aktīvi palīdzam visās jomās, kas patlaban notiek Ukrainā, taču Eiropas Savienība jo īpaši pievērš uzmanību reformām, kas ir saistītas ar likuma varu, tiesām, cīņu ar korupciju, biznesa vides uzlabošanu un jaunu, spējīgu institūciju izveidošanu.
Kā jūs redzat, kā Ukraina mainās? Cik sekmīgi tas notiek, īpaši korupcijas apkarošanas jomā?
Tas ir liels izaicinājums, jo vēl ir ļoti daudz darāmā, lai izveidotu spējīgas institūcijas, īpaši, ja tas notiek valstī, kur tradicionāli tās nav bijušas stipras. Taču Ukrainas progress ir nozīmīgs. Piemēram, pirmo reizi vēsturē ir tapusi pilnīga pretkorupcijas institūciju arhitektūra, sākot ar prokuroriem, izmeklētājiem, tiesu, kas specializējusies īpaši šajā jomā. Šiem visiem elementiem ir kārtīgi jāsadarbojas, un tad īstenosies viena no lielākajām Ukrainas iedzīvotāju prasībām, kas ir tiesiskums un korumpantu saukšana pie atbildības.
Aizvadītajā gadā es pati biju Ukrainā un dzirdēju, ka ir ļoti grūti atrast darbiniekus šīm iestādēm, jo ukraiņi nav gatavi darīt šo darbu vai arī nevēlas iesaistīties tik neērtos pienākumos.
Es tam nepiekristu, jo biežāk mums ir grūtības atrast ekspertus Ukrainas pusē tā iemesla dēļ, ka valsts institūcijās maksā ļoti zemas algas. Daudzi ierēdņi pelna ap 300 eiro mēnesī, un tā ir nauda, par kuru nevar pieklājīgi dzīvot Kijevā. Tāpēc daudzās reformās, kuras mēs atbalstām, ir ļoti svarīgi, lai tiktu audzētas gan prasmes, gan algas. Viena no Ukrainas unikālajām lietām ir tā, ka te dzīvo ļoti daudz jaunu cilvēku, kuri deg par pārmaiņām. Taču ir jārada vide un apstākļi, kas viņus to mudinātu darīt. Un mēs kā Eiropas Savienība patlaban atbalstām vairākus simtus šādu jauniešu, kuri varētu strādāt reformētajās ministrijās kopā ar jau esošo administrāciju, un tādējādi vēl paātrinātu pārmaiņas.
Cik ļoti Eiropas Savienības dalībvalstis ir ieinteresētas Ukrainai palīdzēt? Nav noslēpums, ka virkne valstu ir ļoti skeptiskas par to, kas notiek Ukrainā.
Es domāju, ka jūsu jautājumam ir trīs dimensijas. Pirmkārt, nudien, Eiropas Savienībā ir valstis, kurām ir ciešākas saiknes ar Ukrainu un sapratne par situāciju tur, un ir tādas, kurām ir mazāk. Tas ir fakts. Bet, otrkārt – visas Eiropas Savienības valstis ir aktīvas Ukrainā ar humāno palīdzību. Nav nevienas, kas būtu palikusi malā. Humanitārais aspekts gan austrumos, gan valstī kopumā ir tāds, ko nekādā ziņā nevar ignorēt. Viens piemērs - Austrumukraina ir visvairāk ar mīnām saindētais reģions pasaulē. To dēļ mirst daudzi civiliedzīvotāji. Turklāt mīnas ir divos līmeņos – no nesenā konflikta un vēl Otrā pasaules kara laikiem.
Un, treškārt, ir atbalsts reformām, kurās lielākā daļa Eiropas valstu ir kaut kādā veidā aktīvas. Taču būtiski ir tas, ka, ja vien mums ir vajadzīga ekspertīze, kas Ukrainai noderētu, mēs absolūti vienmēr atrodam brīvprātīgos, kas ir gatavi palīdzēt.
