Burbulis atcerējās, ka 1991.gada janvāra dienās svarīgākais bija Borisa Jeļcina pozīcija par atbalstu Baltijas neatkarībai, kas ir fundamentālā vērtība. Krievija šajos centienos atbalstīja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas suverenitāti.
Toreiz bija dziļi izprasts, ka PSRS varas centrs un Krievija ir dažādi politiski un cilvēciskie veidojumi, bet diemžēl “tas šoreiz nedaudz zaudēts un mūs atkal asociē ar visu smago, cietsirdīgo pagātni”, atzina Burbulis.
Viņš atcerējas, ka toreiz “Maskavas pieraksta” spēku lietošana Baltijas valstīs Jeļcinam bija kategoriski nepieņemama. Savukārt, jautāts par PSRS līdera Mihaila Gorbačova saistību ar spēka pielietošanu Viļņā un Rīgā 1991.gada janvārī, Burbulis diplomātiski norādīja, ka šādos notikumos bez vienas vai citādas saskaņošanas ar Gorbačovu rīcība nebija iespējama.
Viņaprāt, toreiz PSRS vadība nesaprata, kas tieši notiek Baltijas republikās, nesaprata šo procesu nozīmi, “un atlika pēdējais arguments – “mēs ar viņiem tiksim galā, un pārējie nobīsies”".
Burbulis atzina, ka toreiz notiekošo daudzi uztvēra kā cīņu par varu, bet, atskatoties atpakaļ, šodien ir skaidrs, ka tā bija dažādu ticību un pasaules uzskatu cīņa, “jauns reliģiju karš”.
Burbulis, kurš bija Krievijas reformu valdības pārstāvis un daudzu smago lēmumu līdzautors, atzina, ka jūt “personīgu atbildību par mūsdienu situāciju manā dzimtenē Krievijā”.
Viņš atzina, ka pārbaudījumi pārejas periodā no padomju sistēmas uz demokrātisko, tirgus ekonomikas sistēmu cilvēkiem bija neiedomājami grūti, neizturami, un deviņdesmitajos gados “mēs apbrīnojām cilvēku pacietību”.
“Bet domāt, ka šodien var atjaunot šo entuziasmu.. [..] Mītiņi beidzas, sākas ikdiena, un katrs cilvēks tajā atgriežas,” sacīja Burbulis.
Viņš gan uzsvēra, ka deviņdesmitajos gados izveidots konstitucionālais pamats – brīvības, cilvēku tiesību, konkurences un tirgus ekonomikas principiem ir konstitucionāls statuss, bet nevar iedomāties, ka 146 miljoni cilvēku varētu vienoti mainīt dzīves veidu, varētu dažos gados kvalitatīvi pārmainīties.
Savukārt, runājot par pašreizējā Krievijas līdera Vladimira Putina izraudzīšanu par Jeļcina pēcteci, Burbulis norādīja, ka toreiz vairs nebija tik ciešā kontaktā ar Jeļcinu un nezina, kas toreiz deva rekomendācijas un padomus. Taču Burbulis pieļāva, ka “kļūda bija nevis personālā”, jo uz visu kandidātu fona Jeļcins varēja uzskatīt Putinu par piemērotāko kandidātu, bet vienīgais, ko Jeļcins nav ņēmis vēra, bija “Putina izcelsme pēc profesijas”- viņš bija Valsts drošības komitejas virsnieks.
Intervija ar Genādiju Burbuli (krievu valodā):
