Eiropas Padome ir vecākā politiskā organizācija Eiropā, kas aizstāv cilvēktiesības, demokrātiju un tiesiskumu. Latvija tajā iestājās 1995. gadā, bet Krievija – gadu vēlāk. Taču pēc Krimas aneksijas Krievijas attiecības ar Eiropas Padomi, tāpat kā ar daudzām citām tiesiskumu atbalstošām institūcijām, kļuva sarežģītas.
Krievija ir viena no sešām lielajām Eiropas Padomes donorvalstīm – katru gadu tā iemaksā šeit budžetā 33 miljonus eiro, kas veido apmēram 10% no visām dalībvalstu iemaksām. Pagājušajā gada vasarā Krievija savus maksājumus pēkšņi apturēja, reaģējot uz vēl 2014.gadā noteiktajām sankcijām saistībā ar Krimas aneksiju – proti, Krievijai tika apturētas balsstiesības Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā.
“Mūsu iemaksas budžetā atjaunošana ir tieša mērā saistīta ar Krievijas parlamentārās delegācijas likumīgo tiesību atjaunošanu. Viņiem šīs tiesības atņēma, jo galvenās tiesības lēmumu pieņemšanā ir dalība tieši balsojumā. Mēs to uztveram kā atklātu diskrimināciju. Diskriminējot Krievijas parlamenta delegāciju, tiek diskriminēta visa Krievija, jo mūsu parlamentāriešus ievēlējuši 140 miljoni iedzīvotāju,” paziņoja Krievijas vēstnieks Eiropas Padomē Ivans Soltanovskis.
“Tāpēc, tikko kā būs atjaunotas balsstiesības un citas tiesības, momentāni tiks atsākti maksājumi budžetā,” sacīja Soltanovskis.
Vairāki Parlamentārā asamblejas locekļi gan to sauc par šantāžu, jo Krievijai dalība Eiropas Padomē nav liegta.
“Ministru līmenī, vēstnieku līmenī viņi piedalās pilnībā ar balsstiesībām. Vienīgais, kas ir ierobežots – balsstiesības Parlamentārajā asamblejā. Pēc būtības viņi var piedalīties, viņi tikai nevar balsot. Viņi to nedara, viņi ļoti demonstratīvi vispār neierodas un, baudot visas pārējās priekšrocības, ko sniedz dalība Eiropas Padomē, nemaksā budžetā,” norādīja Latvijas delegācijas vadītāja EP Parlamentārajā asamblejā Inese Lībiņa-Egnere (“Vienotība”).
“Kaut kādā ziņā tā ir šantāža, nospiežot Eiropas Padomi uz ceļiem, jo šeit ir darbinieki, un darbiniekiem jāmaksā alga,” sacīja Lībiņa-Egnere.
Tomēr Krievijas šantāža, šķiet, ir nostrādājusi. Šonedēļ darbu uzsāka jauna īpaša komiteja, kurā daži Krievijas parlamentārieši uzaicināti kā viesi.
Daudzi uzskata – tas ir pirmais solis, lai Krievijai nobruģētu ceļu atpakaļ uz Parlamentāro asambleju, bet asamblejai – atpakaļ pie naudas.
Spriedzi attiecībām piešķir arī izskanējušie mājieni, ka Krievija – aizvainota – varētu no Eiropas Padomes izstāties pavisam, kas nozīmētu – Krievijas 140 miljoniem iedzīvotāju un nevalstiskajām organizācijām būtu liegta pieeja Eiropas Cilvēktiesību tiesai.
“Man personīgi šķiet, ka tomēr Krievija šeit nepaliks. Un tas nav mūsu lēmums – tas ir viņu lēmums,” pauda pastāvīgā pārstāvja aizstājējs EP Parlamentārajā asamblejā (“Saskaņa”) Boriss Cilevičs.
Eiropas Padomes ģenerālsekretārs Torbjorns Jaglands gan noliedzis, ka privātās tikšanās reizēs Maskava būtu draudējusi viņam ar izstāšanos no Eiropas Padomes. Un arī Krievijas vēstnieks tās sauc par baumām.
“Runas par mūsu aiziešanu pamatā rada mūsu nedraugi ar aprēķinu, lai mūs izprovocētu uz neadekvātu reakciju,” paziņoja Soltanovskis.
Taču, pat ja tās ir tikai baumas par Krievijas izstāšanos, tās maksājumu neveikšana nostādījusi Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju grūtas izvēles priekšā – kā nekļūt par pirmo Eiropas institūciju, kas atceļ sankcijas pret Krieviju.
