Kinorežisors Lozņica: Krievijā valdošajos paradoksos nekas daudz simt gadu laikā nav mainījies

Konflikts Ukrainā turpinājis “gruzdēt” visu šo gadu. Un novembrī tas vainagojās ar jaunu attiecību saspīlējumu starp Krieviju un Ukrainu, pēc tam kad Krievijas robežsargi Kerčas šaurumā arestēja trīs Ukrainas militāros kuģus un to jūrniekus. Reaģējot uz to, daļā no Ukrainas tika ieviests karastāvoklis. Visiem šiem notikumiem rūpīgi seko pazīstams ukraiņu kinorežisors Sergejs Lozņica. Šogad ir nākusi klajā arī viņa jaunākā mākslas filma “Donbass”.

Kinorežisors Lozņica: Krievijā valdošajos paradoksos nekas daudz simt gadu laikā nav mainījiesArtjoms Konohovs

    Karš Ukrainas austrumos turpinās jau kopš 2014. gada. Un šķiet, ka ātra risinājuma tam pašlaik nav. Eiropa un ASV ik pa laikam secina, ka progress Minskas vienošanās izpildē neesot vērojams. Bet nekas būtiski nemainās. Ukraiņu kinorežisors Sergejs Lozņica esošo situāciju dēvē par “strupceļu”:

    “Ja to visu uztver kā drāmu, es gribētu teikt, ka ir tikai viens aktīvs spēlētājs – tā ir Krievija vai tās vara. Krievijas vara sper kādu soli. Un tad pārējie uz to vairāk vai mazāk aktīvi reaģē. Un reakcija pārsvarā ir tāda: mierīgāk, mierīgāk, tā nevajag darīt. Nu labi, ir ieviestas sankcijas. Bet man nav pārliecības, ka tās būtu tik iedarbīgas, lai atsistu vēlmi iebāzt Ukrainā jau otru kāju. Un pats svarīgākais, ka neviens negrib nodarboties ar šo problēmu pēc būtības, jo tas ir jautājums par atšķirīgu pasaules uztveri.”

    Lozņicas jaunākā mākslas filma, kas uz ekrāniem parādījās 2018. gadā, ir veltīta šim karam. Tās nosaukums ir “Donbass”. Daudzi kadri ir diezgan precīzi inscenēti pēc internetā sastopamajiem aculiecinieku video kadriem. Šī filma, tāpat kā arī vairākas iepriekšējās, savu pirmizrādi piedzīvoja Kannu kinofestivālā.

    Tur, kā stāsta kinorežisors, tā tika silti uzņemta. Arī Ukrainā tā ir kļuvusi par notikumu.


    Zīmīgi, ka Lozņicas filmēšanas komandā parasti strādā arī vairāki latvieši. Un divas iepriekšējās filmas viņš daļēji uzņēmis Daugavpilī vai tās tuvumā.

    “Latvijā visur ir lieliski ceļi. Par Latgalē visur ir ļoti labi ceļi. Un tas ir būtiski filmu ražošanā, jo mēs mēram laiku, kas vajadzīgs, lai nokļūtu no viena punkta līdz otram. Ukrainā bija pilnīgi cits stāsts. Tur, kur mēs filmējām, bija briesmīgi ceļi, tiešām briesmīgi. Tā kā ir daudz priekšrocību. Es jau otro filmu veidoju Latvijā, tā kā esmu jau zināmā mērā saaudzis ar šo valsti,” stāsta Lozņica.

    Ceļi ir tikai viens no iemesliem, kādēļ šis Berlīnē dzīvojošais režisors uzņem savas filmas Latvijā. Tam palīdzot arī mūsu valsts dalība Eiropas Savienībā, kā arī kino industriju atbalstošā nodokļu politika.

    "Cilvēks ziņu virsrakstos"

    Jau sesto gadu Latvijas Radio Ziņu dienests decembrī atskatās uz aizvadīto gadu ar īpašu ierakstu sēriju - "Cilvēks ziņu virsrakstos". Tie ir stāsti par cilvēkiem, kas nu jau aizejošā gada laikā paši iekļuvuši ziņu virsrakstos vai stāvējuši aiz notikumiem, kas piesaistīja uzmanību. 

    Viena no filmām, kas tika daļēji uzņemta Daugavpilī, ir “Lēnprātīgā”. Tās darbība risinās mūsdienu Krievijā, un galvenā varone mēģina cīnīties ar absurdo sistēmu. Vai tas bija režisora mēģinājums parādīt jau sākumā pieminēto Krievijas sabiedrības atšķirīgo pasaules uztveri?

    “Vēl Dostojevskis, piemēram, savā darbā “Lēnprātīgā” aprakstīja šīs sadomazohistiskās attiecības, kur nav skaidrs, kurš uzsāk un kurš gūst baudu situācijā, kas pilnībā izslēdz normālu dzīvi. Un es te runāju par normalitāti Eiropas izpratnē. Šajā ziņā pilnīgi nekas nav mainījies. Tādēļ es būtībā paņēmu un saprotami izstāstīju Dostojevska domu, izmantojot mūsdienu personāžus, kas ir mums apkārt, lai visiem būtu skaidrs. Un sanāca visnotaļ ticami,” klāsta Lozņica.

    Filmā “Lēnprātīgā” vairākkārt ir nojaušama varoņu nostaļģija pēc Padomju Savienības. Kinorežisors saka, ka tas nav nekas jauns. Skumjas par aizgājušajiem laikiem daudziem bija arī pēc Krievijas Impērijas sabrukuma. Un šajā apziņā, tāpat kā citos Krievijā valdošajos paradoksos nekas daudz simt gadu laikā nav mainījies:

    “Volodja Sorokins nesen teica, ka būtībā jau sen pastāv tāds nebeidzams orgasms starp upuri un varmāku. Tieši tā - orgasms. Tas ir tā kā tāds kentaurs. Un jau Brodskis teica, ka Krievijā katrs bende neizslēdz, ka viņš var kļūt par upuri. Un katrs upuris neizslēdz, ka var kļūt par bendi. Un tas nekur nav pazudis. Par to ir šī filma. Es nezinu, cik tas ir vērtīgi citiem pasaules iedzīvotājiem. Bet

    Čaadajevam bija frāze, ka krievu sūtība ir parādīt visai pasaulei, kā nevajag dzīvot. Un arī tas jau ir kaut kas vērtīgs. Tas var kalpot par atskaites punktu.”

    Saruna ar kinorežisoru Briselē notika novembra beigās, īsi pēc tam, kad Krievija arestēja trīs Ukrainas karaflotes kuģus un to jūrniekus. Atbildot uz to, Ukrainas prezidents Petro Porošenko izsludināja vairākos reģionos karastāvokli. Runājot par šiem notikumiem, Lozņica bija skeptisks. Viņaprāt viena no pašreizējo nedienu saknēm slēpjas tajā, ka Krievija īsti neatzīst Ukrainu par atsevišķu, patstāvīgu valsti.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Pasaulē
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti