„Mēs tuvojamies brīdim, kad būs jāpieņem grūti lēmumi,” viņš sacīja preses konferencē Telavivā.
Ir tikai „viens veids”, kā padarīt mieru par realitāti, „un tas ir - tiešu sarunu ceļā”, norādīja valsts sekretārs.
„Galu galā tās ir izraēliešu un palestīniešu tautas, kas lems par rezultātu un kas iegūs lielākos labumus” no sarunu atsākšanas.
„Es šo reģionu pazīstu pietiekami labi, lai zinātu, ka pastāv skepticisms, dažos sektoros - cinisms, un tam ir savi iemesli. Ir bijuši gadi, kad pieredzētas rūgtas vilšanās,” atzina Kerijs.
„Tā ir mūsu cerība, ka, rīkojoties metodiski, uzmanīgi, pacietīgi, bet, veltot uzmanību detaļām un saglabājot sīkstumu, mēs varam sev priekšā radīt ceļu, kas var iespējami pārsteigt cilvēkus un pavisam noteikti līdz galam izmantot iespējas mieram,” pauda Kerija Vienlaikus viņš norādīja, ka divu valstu atrisinājuma izredzes „nevar tikt uzturētas dzīvas mūžīgi”. „Ir skaidrs, ka ilgtermiņā „status quo” nav noturīgs,” sacīja Kerijs.
Viņš arī pievērsās jūtīgajam jautājumam par ebreju kolonistu apmetņu būvniecību okupētajās palestīniešu teritorijās, kas bija galvenais iemesls, kāpēc palestīnieši atteicās no turpmākās dalības miera sarunās.
„ASV nostāja apmetņu jautājumā ir skaidra, un tā nav mainījusies. Mēs uzskatām, ka to būvniecība ir jāaptur,” sacīja Kerijs.
Palestīnieši tostarp solījuši atgriezties pie sarunu galda tikai pēc tam, kad kolonistu apmetņu būvniecību okupētajā Rietumkrastā un anektētajā Austrumjeruzalemē būs apturēta.
Tomēr Kerijs uzsvēra, ka galvenā prioritāte ir tā, lai sarunas atsākas „bez priekšnosacījumiem”.
Vēl līdz sarunu izjukšanai 2010.gada septembrī pusēm nebija izdevies panākt nekādu vērā ņemamu progresu nevienā no svarīgākajiem jautājumiem - nedz par Jeruzalemes statusu, nedz par palestīniešu valsts robežām, nedz par palestīniešu bēgļu likteni.
