Pilna intervija ar ES misijas vadītāju Krievijā Ušacku (angļu val.)
Varbūt jūs varat izskaidrot šādu dīvainību – arī prokrieviskie kaujinieki no neatzītajām Doņeckas un Luhanskas republikām uzstāj, ka viss, ko vien viņi vēlas, ir miers, Ukrainas teritoriālā vienotība. Vai esam šizofrēnijas pasaulē?
Nē, mēs dzīvojam ļoti komplicēta hibrīdkara pasaulē, kur karš tiek īstenots ar apmānu, meliem, kur informatīvā telpa tiek izmantota valsts virzītam naratīvam, un ar cilvēkiem manipulē. Tas padara šī konflikta risināšanu daudz komplicētāku un grūtāku.
Vai jums ir iemaņas strādāt šādā apmāna un visu to pārējo minēto lietu vidē?
Mēs visi mācāmies darot. Diemžēl.
Tātad neesat gatavs? Un Krievija ir mums priekšā?
Nē, es tikai saku, ka mēs mācāmies darot. Katram no mums jādara maksimālais. Diplomātiem, politiķiem, uzņēmējiem un medijiem, lai pirmām kārtām pastiprinātu mūsu cilvēku imūnsistēmu pret Krievijas propagandas manipulācijām. Tas no vienas puses. No otras puses – tas mudina uz lielāku vienotību Eiropas Savienībā un vienotību ar mūsu transatlantiskajiem partneriem — Amerikas Savienotajām Valstīm. Gan, lai atbalstītu Ukrainu, gan, lai uzturētu nemainīgu mūsu politiku pret Krieviju tik ilgi, kamēr netiks pilnībā izpildīta Minskas vienošanās.
Vai jūs teiktu, ka mums labi sekmējies šajā hibrīdkarā?
Kas ir mēs?
Mēs. Eiropas Savienība.
Redzat, Eiropas Savienība nav kara mašīna. Tas ir miera projekts. Tādēļ mēs novirzām līdzekļus Ukrainas ekonomikas attīstībai, cilvēkresursu stiprināšanai. Kā arī ar mūsu misiju palīdzību, atbalstot uzraudzības misiju un Eiropas misiju drošības sektora reformām. Tas ir daudzpusīgs piegājiens. Taču, tajā pašā laikā, mums jābūt reālistiskiem attiecībā uz propagandas mašīnu. Vēl ir daudz darāmā, lai projicētu mūsu pasaules redzējumu un stātos pretim propagandai.
Kur ir šī robeža starp to, lai būtu par kara mašīnu, kas, kā jūs teicāt nav Eiropas Savienības gadījums, un vēršanos pret propagandu? Kolīdz vēršamies pret propogandu, mums jāveic kontrpropaganda vai kas līdzīgs. Un tas jau ir viens no kara instrumentiem.
No mana skatupunkta raugoties, propagandai ir savas robežas. Lai kā ar cilvēkiem tiktu manipulēts, viņi saskaras ar Rietumiem. Arī vizītes Rīgā, kāda ir šodien 25 žurnālistiem no Krievijas. Tas parāda, ka mēs neveicam Krievijas izolāciju.
Vai tā būtu mūsu kontrpropaganda?
Tā nav mūsu kontrpropaganda. Tas ir mūsu dzīvesveids. Veids, kā mēs komunicējam.
Bet atvest žurnālistus no Krievijas uz Rīgu un parādīt Eiropu - vai tā būtu mūsu maigā vara?
Tas ir mūsu spēks. Eiropas Savienības ekonomiskais, politiskais un sociālais modelis ir mūsu spēks. Tas ir pats spēcīgākais instruments, kuru, kā man šķiet, daži Krievijā uzskata par lielāko biedu. Pat lielāku par NATO. Šie ļaudis satraucas, ka Eiropas ekonomiski, politiski, sociālais modelis nozīmētu milzīgas izmaiņas Krievijā. Mēs visi ticējām, ka mums ar Krieviju ir kopīgas darba kārtības. Līdz kamēr sākās karš Ukrainā un notika Krimas nelikumīga aneksija, ticējām, ka Krievija apņēmīgi īsteno modernizāciju un iet tuvināšanās ceļu ar Eiropas Savienību, uzņemot tās pašas vērtības un respektējot šos principus. Taču šķiet, ka kaut kādu iemeslu dēļ, esam dzīvojuši ilūziju pasaulē.
Rīgas Austrumu partnerības samita noslēguma deklarācijā ir minēta Krimas nelikumīgā anektēšana. Taču tas darīts, neminot, ka to veikusi Krieviju. Izstrādājot noslēguma deklarācijas tekstu, šis formulējums bija strīdus ābols ilgāku laiku. Kaut vai, ņemot vērā itāļa Botero valstu dalījumu Lielvarās, vidusvarās un mazajās. Vai mēs sagaidām, ka Krievija, kas, saskaņā ar šo dalījumu, vai to vēlamies, vai ne, ir lielvara, atdos Krimu, kas nu jau, kaut nelikumīgi, kļuvusi par federācijas sastāvdaļu. Vai mēs to tiešām sagaidām, vai arī tie ir tikai vārdi?
Eiropas Savienības nostāja ir skaidra – mēs neatzīstam Krievijas veikto Krimas nelikumīgo aneksiju. Un mēs to nekad nepieņemsim. Neredzu apstākļus, pie kuriem mūsu pozīcija varētu mainīties.
Jā, bet ko tas reāli nozīmē?
Tas nozīmē to pašu, ko Baltijas valstu nelikumīgās okupācijas gadījumā četrdesmitajos.
Tātad Krima var palikt nelikumīgi anektēta nākamos 50 gadus?
.. Ja vien kaut kas nenotiek.
Un mēs neesam tie, kas šo kaut ko organizēs?
Katrā ziņā mēs nesūtīsim karavīrus uz Krimu. Būsim godīgi par to. Ir nepieciešams politisks process, lai nonāktu zināmā stadijā.
