Piecu gadu darbs Eiropas Parlamentā atnes deputātiem labu algu un prestižu. Taču, kā lai vēlētājs izvērtē – vai visus šos gadus viņa izraudzītais deputāts ir čakli strādājis vai arī patīkami pavadījis laiku labā kompānijā? Paši deputāti nereti atsaucas uz statistiku – parakstīti dokumenti, teiktas runas, veikti grozījumi un papildinājumi. Tomēr ne visiem skaitļiem var uzticēties.
Biedrības „Eiropas kustība Latvijā” prezidents Andris Gobiņš saka: “Kvantitatīvie rādītāji ir ļoti mānīgi. Tie neizrāda kvalitāti, bet tā norāda – vai kāda ideja tiek pieņemta.”
Ar ekspertu palīdzību “De facto” mēģināja atsijāt graudus no pelavām. Nodalīt rādītājus, kurus ir iespējams viegli “uzaudzēt” un rādīt darba imitāciju, no tiem, kuri tik tiešām norāda uz deputāta reputāciju kolēģu vidū, zināšanām un kompetenci kādā Eiropas Parlamentam svarīgā jomā.
Svarīgākais kritērijs ir ziņojumu izstrādāšana. Tas nozīmē, ka deputāts ir rakstījis kādu Eiropas Savienības likumu vai rezolūciju, par kuru jau bijis vai vēl tikai būs balsojums. Tas nozīmē, ka deputātam jāiegūst kolēģu atbalsts un jāsaskaņo ziņojums ar citām Eiropas institūcijām. Pie šāda darba tikuši tikai puse no Latvijas deputātiem. Visvairāk ziņojumu ir Inesei Vaiderei, viņai seko Tatjana Ždanoka un Krišjānis Kariņš.
„Augstākais, ko deputāts var darīt ir atbildēt par kādu Eiropas Parlamenta likumu, būt par to ziņotāju. Virza cauri visiem Eiropas Savienības koridoriem. (..) Šis darbs paņem lielāko daļu darbu, tiek piesaistītas komandas un pētījumi. Prasa kompetenci un pieredzi, uztic tam, kuriem pieredze un iespēja uzklausīt un secināt par lēmumu un panākt kompromisu,” saka Eiropas Parlamenta Informācijas biroja Latvijā vadītāja Marta Rībele.
Politoloģe Iveta Kažoka norāda: “Vienkārši zinot ciparu, cik ziņojumi izstrādāti, mēs varam spriest par deputāta ambiciozitāti, jo ziņojumus arī visi grib izstrādāt. Otrs ir tas, vai šim deputātam uzticas viņa grupas un viņa komitejas biedri. Tomēr par viņa darba kvalitāti, par ieguldīto laiku, atstiprināt vai nē, tur jāskatās atsevišķi katrs ziņojums.”
Otrs svarīgs deputātu darba izvērtēšanas kritērijs ir atzinumu jeb viedokļu izstrādāšana. Par daudziem Eiropas Parlamenta lēmumiem ir jāizsakās ar šo jautājumu saistītām komitejām vai grupām. Tāpat kā ziņojumu rakstīšanu, arī šo darbu uztic tikai spējīgiem un kolēģu starpā cienītiem deputātiem.
Ir arī citi rādītāji, kur deputātam ir iespējams manipulēt ar statistisku, ja ir tāda vēlme. Aiz šiem cipariem var slēpties gan reālie darbi, gan darbības imitācija. Visvieglāk to ir darīt ar uzstāšanos plenārsēdēs. Izklausās jau labi, ja politiķis lielās – plenārsēdē aizstāvēju Latvijas intereses, stāstīju par tādu un tādu svarīgu jautājumu.
Starp Latvijas deputātiem absolūtais rekordists ir Aleksandrs Mirskis, kurš esot uzstājies vairāk nekā tūkstoš reižu. Tas nozīmētu - gandrīz 30 runu katrā sesijā! Izskatās, ka daudz runājis arī Krišjānis Kariņš.
Tomēr Eiroparlamenta dati nešķiro reālas uzstāšanās, kad deputāts tik tiešām runā no tribīnes pirms balsojuma, un kad rakstiski skaidrojis balsojumu. Kaut gan uzstāšanas ir deputātu politiskais pienākums, šo rādītāju ir ļoti viegli apmānīt – par katru balsojumu uzrakstīt īsu paskaidrojumu, un jau liekas, ka deputāts nenogurstoši aizstāvējis savus vēlētājus.
Aleksandrs Mirskis, piemēram, gana bieži komentē savus balsojumus neatkarīgi no tā, vai tie ir maznozīmīgi vai svarīgi, ir viņa kompetencē vai nav. Politiķis pat pamanās paskaidrot, ka ir nobalsojis par kārtējā darba kalendāra pieņemšanu. Līdzīgi dažreiz rīkojas arī, piemēram, Krišjānis Kariņš. Rakstiski vienkārši pasaka, ka nobalsoja par lēmumu un sniedz īsu skaidrojumu.
Daudziem Latvijas deputātiem ir panākumi jautājumu uzdošanā Eiropas Komisijai. Tie var būt ļoti noderīgi, jo parāda deputāta interesi par Eiropas Savienības darbu. Dažreiz jautājumus uzdod pēc nevalstisko organizāciju vai lobiju lūguma. Tomēr novērtēt, vai šiem darbiem vienmēr bijusi jēga un rezultāts, ir ļoti grūti.
Bijušais Eiroparlamenta deputāts Aldis Kušķis: “Uzdot jautājumu ir salīdzinoši viegli, daudz grūtāk uzdot jautājumu, kuram ir jēga - tas atkarīgs no viņa komandas. Jautājumu jāspēj pamatot, no atbildes jāspēj gūt nākošo soli.”
Piemēram, starp Alfrēda Rubika jautājumiem Eiropas Komisijai ir lūgums izvērtēt Latvijas nepilsoņu nespēju balsot pašvaldību vēlēšanās, kaut gan jautājums nemaz nav Komisijas kompetencē.
Grozījumu iesniegšana pie Eiropas Parlamenta lēmumiem pieder pie reālas likumdošanas, tomēr arī to var lietot, kā ienāk prātā. Jo vēlētājam nav iespējas uzzināt, vai deputātu ieteiktie grozījumi ir pieņemti un pamanīti.
“Svarīgs jautājums ir nevis iesniegto grozījumu skaits, bet vai tos ir pieņēmusi grupa, tad komiteja un tad sēdē. Un to statistika nerāda. Tas ir pierādījums, ka šīs bizness nav aritmētika, šis bizness ir trigonometrija,” saka Aldis Kušķis.
Ir viens strīdīgs kritērijs, par kuru gan deputāti, gan eksperti ir dažādās domās. Tā ir piedalīšanās plenārsēdēs. Vislabāk ar sēžu apmeklējumu ir veicies Tatjanai Ždanokai, vissliktāk - Ivaram Godmanim. Pats politiķis skaidro, ka atbalsts lēmumiem tiek panākts jau pirms paša balsojuma un, piedaloties tajā, neko vairs neesot iespējams ietekmēt.
Politoloģe Iveta Kažoka: “Tas liecina par attieksmi pret darbu. It kā lielākā daļa jautājumu netiek izšķirti ar viena deputāta balsu, tas nav bijis liktenīgi Eiropas Parlamentam. Vienlaikus piedalīšanās deputātu balsojumā ir deputātu pienākums, un viņi cenšas uz to balsošanu būt klāt.”
Lai ko no Latvijas ievēlētie deputāti stāstītu par saviem sasniegumiem, visa Eiropas Parlamenta kontekstā viņu veikums ir gana pieticīgs. Nevalstiskā organizācija “VoteWatch” salīdzināja no dažādam valstīm ievēlētu deputātu darbības rezultātus. Vissvarīgākajā jomā - likumu rakstīšanā - Latvija ir vienā no zemākajām vietām kopā ar Baltijas kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju. Tāpat Latvijas eiroparlamentārieši retāk par citu valstu kolēģiem raksta atzinumus par likumprojektiem. Kaut gan te esam pārspējuši lietuviešus un igauņus.
„VoteWatch” direktors Doru Frantescu: “Eiropas Parlamenta deputātiem no mazām valstīm ir ļoti grūti iegūt ietekmi un prestižus amatus, jo katram, kurš pretendē uz atbildīgu uzdevumu, jābūt atbalsta grupai. Un tas nozīmē, ka mazo valstu deputātiem ir jāsadarbojas savā starpā un vienam otru jāatbalsta. Un tas, šķiet, Latvijas, Lietuvas un Igaunijas gadījumā nenotiek. Baltijas valstis ir nepieredzējušas un vēl nezina, kā to darīt. Ja mēs, piemēram, paskatāmies uz mazo, bet pieredzējušo valsti Luksemburgu, tai ir ļoti daudz amatu un pienākumu.”
Vienīgais kritērijs, kur Latvijas deputāti ir sasnieguši vidējo līmeni – sēžu apmeklējums. Jāpiebilst, ka par sēžu kavēšanu no algas atvelk 200 eiro.
