Anatols Līvens: Kā Rietumi cieta uzvaru Aukstajā karā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Pēc ilgās konfrontācijas ar Padomju Savienību Rietumu uzvara Aukstajā karā pirms 30 gadiem šķita tikpat pilnīga un galīga, cik tā bija negaidīta. Tomēr kopš tā laika industriāli attīstīto rietumvalstu bloks ir sašķēlies un tagad zaudē prestižu un ietekmi. Vai tāds notikumu pavērsiens neliecina par uzvarētāju morālo zaudējumu?

Tā kā ASV gatavojas jaunam Aukstajam karam ar Ķīnu, kurā Amerikas izredzes uzvarēt nešķiet īpaši lielas, tagad ir vispiemērotākais laiks izpētīt, kāpēc un kādā ziņā Rietumi tik nopietni kļūdījās pēc uzvaras pagājušā gadsimta Aukstajā karā, uzskata Anatols Līvens – britu politologs, žurnālists, vēsturnieks, Džordžtaunas Universitātes profesors.

Anatols Līvens ir slavenās vācbaltiešu Līvenu dzimtas pēctecis. Dzimis 1960. gadā Londonā. Ieguvis vēstures bakalaura un politoloģijas doktora grādu Kembridžas Universitātē. No 1990. līdz 1996. gadam bijis laikraksta “The Times” korespondents bijušajā Padomju Savienībā, no 1990. līdz 1992. gadam dzīvojis Baltijas valstīs, pēc tam – Maskavā. Vēlāk strādājis Kārnegija fondā un citās domnīcās. Pašlaik ir ASV Džordžtaunas Universitātes Ārlietu dienesta skolas Katarā profesors. Sarakstījis vairākas grāmatas, tostarp “The Baltic Revolution: Estonia, Latvia, Lithuania and the Path to Independence” (“Baltijas revolūcija: Igaunija, Latvija, Lietuva un ceļš uz neatkarību”, 1993),  “Ukraine and Russia: Fraternal Rivalry” (“Ukraina un Krievija: brālīgā sāncensība”, 1999), “America Right or Wrong: An Anatomy of American Nationalism” (“Vai Amerikai ir vai nav taisnība: amerikāņu nacionālisma anatomija”, 2004).

Plašā rakstā, kas publicēts britu žurnāla “Prospect” portālā,  Līvens analizē, viņaprāt, rietumvalstu pieļautās kļūdas un izvērtē to sekas.

Palaists garām un zaudēts

2020. gadā, atskatoties uz 20 gadu seniem notikumiem, pat tie, kuri tajā laikā bija pieauguši, ar grūtībām atcerēsies, cik triumfāli izskatījās Rietumi pēc padomju komunistu režīma kraha un PSRS sabrukšanas. Šodien no bagātīgajiem šīs uzvaras solītajiem augļiem palikušas tikai nožēlojamas atliekas, konstatē autors un uzskaita to, kas, pēc viņa domām, nogājis greizi.

Izslavētās “miera dividendes” – ekonomija, ko dotu atbruņošanās –, izmestas vējā. Iespēja izmantot atbrīvojušos resursus, lai nostiprinātu labklājību un atrisinātu neatliekamās sociālās problēmas, tika izniekota, turklāt vēl sliktāk – ASV militārais budžets šodien ir lielāks nekā jebkad. Rezultāti pūlēm samazināt apokaliptiskos klimata pārmaiņu draudus vēl joprojām ir tālu no tā, kas, pēc zinātnieku domām, būtu steidzami jāpaveic.

Iespēja atrisināt Izraēlas un palestīniešu konfliktu un stabilizēt Tuvos Austrumus tika palaista garām vēl pirms 2001. gada 11. septembra un ASV katastrofālās atbildes uz šo teroraktu.

"Jaunā pasaules kārtība", kurā valda starptautiskā harmonija un sadarbība un kuru pasludināja Džordžs Bušs vecākais pēc pirmā Persijas līča kara, ir joks, kas nav smieklīgs. Lielbritānijas Eiropas sapnis ir sagrauts, bet ģeopolitiskā stabilitāte Eiropā zaudēta – galvenokārt jaunās un lielākoties nevajadzīgās spriedzes dēļ attiecībās ar Maskavu.

Austrumeiropas valstu demokratizācija ir vienīgais sasniegums, kas šķita nesatricināms. Taču arī tas jau izskatās apšaubāms, jo Polija un Ungārija iegrimst “pusautoritārā nacionālismā”.

Krievijā pēc Aukstā kara bija haoss, un šodien, pēc autora domām, tā joprojām ir valsts ar vāju ekonomiku un ierobežotu lomu pasaules arēnā, kā arī norūpējusies galvenokārt par to, kā saglabāt dažas no savām tradicionālajām ietekmes sfērām. Daudz draudīgāks konkurents ir Ķīna. Ja ASV pieejā attiecību veidošanā ar Ķīnu valdīs augstprātība, nekompetence, alkatība, neiecietība, fanātisms un liekulība, kā tas bija, Rietumu elitēm "menedžējot" periodu pēc Aukstā kara, pastāv risks zaudēt konkurences cīņā un radīt draudus visai pasaulei, brīdina Līvens.

Pēc viņa domām, 1989.-1991. gada Rietumu uzvarai ir arī tādas postošas sekas, ka tiek apklusināta vai marginalizēta kritika par Rietumu sociāli ekonomiskā modeļa reālajiem trūkumiem.

Sāncensībā ar PSRS tieši acīmredzamais Rietumu modeļa pārākums sagrāva padomju komunistu režīmu no iekšpuses. Šodien Rietumu modeļa pārākums pār Ķīnas modeli lielākajai daļai pasaules iedzīvotāju nav tik acīmredzams, un tieši no veiksmīgām Rietumu iekšējām reformām būs atkarīga Rietumu uzvara sacensībā ar Ķīnu.

Neoliberālismam nav alternatīvas

Rietumu triumfs un neveiksmes ir cieši savijušās. Uzvaras pilnīgums aizēnoja tās būtību un leģitimizēja visas tā laika Rietumu politiskās metodes, tostarp tās, kurām nebija nekādas saistības ar uzvaru pār PSRS, un tās galu galā pilnīgi izgāzās.

Angļu un amerikāņu elites "galvenā" izdevuma – žurnāla "The Economist" – 90. gadu numuru vāki  šodien izskatās traģikomiski, raksta Līvens. To izstarotā ticība neoliberālā kapitālisma pareizumam un taisnīgumam ir tik nesagraujama, ka drīzāk piestāvētu reliģiskam kultam.

Šie uzskati radīja vispārējo noskaņojumu, ka “alternatīvas nav”, kas padarīja neiespējamas, bet bieži vien arī faktiski liedza publiskas debates par rietumvalstu tā laika politikas plāniem un perspektīvām.

Līvens raksta: “Kā man teica kāds vācu ierēdnis, kad es paudu zināmas bažas par to, vai Eiropas Savienības ātra paplašināšanās ir lietderīga: “Manā ministrijā mums par to nav atļauts pat domāt.””

Pēc autora vārdiem, viņam kaut ko līdzīgu nācies dzirdēt diezgan bieži: ekonomikas žurnālu redakcijās – kā atbildi uz pieņēmumiem, ka ātra privatizācija bijušajā PSRS novedīs pie masu korupcijas, sociālās neapmierinātības pieauguma un politiskas reakcijas; specdienestu struktūrās – ja kāds uzdrošinājās apšaubīt NATO paplašināšanas loģiku; un tikpat kā visur - ja kāds norādīja, ka bijušo padomju republiku izlaupīšanu enerģiski atbalstīja Rietumu bankas, kuras no tā guva peļņu, savukārt rietumvalstu valdībām pret to bija labdabīgi vienaldzīga attieksme.

Tā laika atmosfēra summēta Frensisa Fukujamas grāmatā "The End of History" ("Vēstures gals"). Būtībā autors prognozēja, ka Rietumu liberāli kapitālistiskā demokrātija turpmāk būs vienīgais efektīvais un veiksmīgais ekonomiskais un politiskais modelis uz visiem laikiem. Īstenībā uzvara Aukstajā karā nevis pielika punktu vēsturei, bet pēc šīs uzvaras Rietumu elites pārtrauca mācīties vēsturi, raksta Līvens.

Atcerēties Marksu

90. gadu kapitālistiskās utopiskās domas interesanta iezīme ir tāda, ka tajā nepareizi tika izprasta kapitālisma būtība, kuru parāda tā īstā (nevis ticībā balstītā) vēsture, norāda autors. Pēc viņa domām, ir kārdinājums ieteikt Fukujamam pievērst vairāk uzmanības Kārlim Marksam un slavenajam fragmentam no viņa “Komunistiskās partijas manifesta”: “Buržuāzija (t.i., kapitālisms) nevar pastāvēt, pastāvīgi nerevolucionarizējot ražošanas rīkus un tādējādi arī ražošanas attiecības, un līdz ar to arī visas attiecības sabiedrībā…  Visas nemainīgās, iesīkstējušās attiecības, kurām nāk līdzi izsenis godāti aizspriedumi un viedokļi, tiek aizslaucītas, visas no jauna radušās noveco, pirms paspēj pārakmeņoties (…) Buržuāzija, ekspluatējot pasaules tirgu (…) izsitusi nacionālo pamatu, kas bija zem rūpniecības kājām. Visas vecās, tradicionālās ražošanas nozares ir iznīcinātas vai arī tās turpina iznīcināt katru dienu…”

“Tomēr Markss pats pieļāva tieši tādu pašu kļūdu, attēlojot pastāvīgu sociālistisko utopiju pēc kapitālisma gāšanas.

Tas tāpēc, ka utopijas, kuras ir nevainojamas, ir nemainīgas, kamēr kapitālisma un, pēc Marksa, visas cilvēces vēstures gaitas pamatā ir pastāvīgas un radikālas izmaiņas, kuras izraisa tehnoloģiju attīstība,” raksta Līvens.

Pēc viņa domām, lai gan tolaik daudzi smējās par Fukujamas koncepciju, tā sāka dominēt Rietumu domāšanā. Tas ir jūtams plaši lietotajās, taču absurdajās frāzēs “kā tikt līdz Dānijai” (it kā Krievija un Ķīna jebkad būtu gribējušas līdzināties Dānijai) vai “ceļš uz demokrātiju un brīvo tirgu”, kuras kļuva par jaunās un peļņu nesošās akadēmiski birokrātiskās jomas “tranzitoloģijas” mantrām.   (“Tranzitoloģija” ir politoloģijas nozare, kas nodarbojas ar valstu “pāreju” no autoritārām politiskām sistēmām uz tirgus demokrātiju.) Autors uzskata, ka tas ir absurds, jo pat visvienkāršākais skats uz mūsdienu vēsturi paver daudz dažādu “ceļu” uz demokrātiju un kapitālismu, kā arī pretējā virzienā, nemaz nerunājot par miriādēm maršrutu, kuri ved uz vienu, vienlaikus attālinoties no otra.

90. gados ticība neoliberālā kapitālisma patiesumam un taisnīgumam kļuva līdzīga reliģiskam kultam.

Dominējošo politisko un ekonomisko ideoloģiju nostiprināja ASV ģeopolitiskā koncepcija – tikpat grandioza savās ambīcijās, cik akla attiecībā uz vēstures mācībām, raksta Līvens.

ASV – pasaules hegemons

Šī koncepcija tika izklāstīta “Aizsardzības plānošanas vadlīnijās 1994.-1999. gadam” (.pdf). Dokumentu 1992. gada aprīlī prezidenta Buša administrācijai izstrādāja aizsardzības ministra vietnieks Pols Vulfovics un viņa palīgs Lūiss Libijs. Koncepcijas galvenais ideoloģiskais vēstījums bija šāds:

“ASV jādemonstrē vadība, kas nepieciešama, lai nodibinātu un aizsargātu jaunu kārtību, kas ļaus pārliecināt potenciālos konkurentus, ka viņiem nav jātiecas pēc lielākas lomas vai jācenšas ieņemt agresīvāku pozīciju, lai aizsargātu savas leģitīmās intereses (…) Mums jāuztur mehānisms, kas atturētu potenciālos konkurentus pat mēģināt iegūt lielāku reģionālo un globālo lomu…”

Paziņojot, ka ASV ir tiesības iejaukties jebkurā pasaules vietā, kā arī liedzot citām lielvalstīm nozīmīgāku lomu to reģionos, šī stratēģija būtiski paplašināja Monro doktrīnu, kas faktiski noteica Rietumu puslodi par ASV ietekmes sfēru, līdz visai zemeslodei. Dokumentā ir pieminētas citu valstu "leģitīmās intereses", tomēr norādīts, ka Vašingtona būs tā, kas noteiks, kādas intereses ir leģitīmas un kā tās var tikt īstenotas.

Un, lai gan šī "doktrīna" tā arī netika oficiāli pieņemta, tā faktiski kļuva par standarta darba procedūru nākamajām administrācijām, uzskata Līvens.

ASV prezidents Džordžs Bušs jaunākais savā runā Kongresā par stāvokli valstī 2002. gada janvārī, deviņus mēnešus pirms iebrukuma Irākā, teica: "Ar Dieva žēlastību Amerika uzvarēja Aukstajā karā… Pasaule, kas savulaik bija sadalīta divās bruņotās nometnēs, tagad atzīst vienīgo un pārāko lielvalsti – Amerikas Savienotās Valstis."

"Triumfālisms novedis pie tā, ka ASV politikas veidotāji un viņu transatlantiskie sekotāji aizmirsuši kādu pamatpatiesību par ģeopolitisko un militāro varu: ka galu galā tā nav globāla un absolūta, bet gan lokāla un relatīva. Runa ir par to, cik lielu militāro spēku vai politisko ietekmi, kuru kāda valsts grib izmantot konkrētā planētas vietā konkrēta iemesla dēļ, salīdzinājumā ar to ietekmi, kuru šī iemesla dēļ var vai grib izmantot konkurējošā valsts. Šī patiesība atkārtoti tikusi pierādīta pēdējās paaudzes laikā. Par spīti Amerikas nomācošajam pārākumam "uz papīra", izrādījies, ka daudzas valstis ir spēcīgākas par ASV konkrētās vietās – Krievija Gruzijā un Ukrainā, Krievija un Irāna Sīrijā, Ķīna Dienvidķīnas jūrā un pat Pakistāna Dienvidafganistānā,” norāda Līvens.

Pasaules “demokratizatora” loma kļūst aizvien mazāk pārliecinoša

Pēc politologa domām, amerikāņu pārmērīgā pašpārliecinātība, kuru pieņēmuši daudzi eiropieši, īpaši briti, novedusi pie likumsakarīga iznākuma – ASV izrādījušās pārāk novājinātas, lai sagatavotos tam, kas jau 90. gados bija jāuztver kā lielā nākotnes sāncensība, šoreiz – starp ASV un Ķīnu.

“No vienas puses, ASV rīcība, lai paplašinātu NATO, uzņemot Baltijas valstis un pēc tam (neveiksmīgi) Ukrainu un Gruziju, kā arī likvidētu Krievijas ietekmi un iznīcinātu Krievijas sabiedrotos Tuvajos Austrumos, neizbēgami radīja negantu un lielākoties sekmīgu Krievijas nacionālistisku reakciju. Krievijā ASV draudi tās nacionālajām interesēm palīdzēja konsolidēt un leģitimizēt [Vladimira] Putina kontroli. Starptautiski tas nodrošināja, ka Krievija apspieda savas dziļi iesakņojušās bailes no Ķīnas un kļuva par vērtīgu partneri Pekinai.

No otras puses, Vašingtonas labdabīgā un nolaidīgā attieksme pret Ķīnas ietekmes palielināšanos pēc Aukstā kara (piemēram, vieglprātīgais lēmums piekrist Ķīnas uzņemšanai Pasaules Tirdzniecības organizācijā) arī bija sakņota ideoloģiskajā augstprātībā. Rietumu triumfālisms nozīmēja, ka

lielākā daļa ASV elites bija pārliecināta, ka ekonomikas attīstības rezultātā Ķīnas komunistu valsts vai nu demokratizēsies, vai arī komunistu režīms tiks gāzts;

un ka Ķīnai galu galā būs jāpieņem ekonomikas Rietumu variants vai arī tās ekonomika cietīs krahu. To papildināja pārliecība, ka labas attiecības ar Ķīnu varētu tikt izveidotas, Ķīnai pieņemot tā dēvēto uz noteikumiem balstīto starptautisko kārtību, kurā ASV definētu noteikumus, taču vienlaikus varētu tos pārkāpt, kad vien vēlētos; kaut kam tādam nebūtu spējīgs noticēt neviens, kurš kaut mazliet zina Ķīnas vēsturi.

Savienoto Valstu valdošās elites (gan republikāņi, gan demokrāti) mēģinājušas leģitimizēt ASV globālo hegemoniju, to skaidrojot ar nepieciešamību vairot liberālās demokrātijas ietekmi. Tomēr realitātē kopš 90. gadiem demokrātijas pasaulē nav kļuvis īpaši daudz vairāk, bet ASV dalību šajā procesā diskreditēja protekcija, kuru Vašingtona izrādīja autoritārajiem un pusautoritārajiem režīmiem Saūda Arābijā, Ēģiptē, Indijā un citās valstīs, konstatē autors.

"No galvenokārt Tuvo Austrumu un Dienvidāzijas valstu studentiem, kurus mācu Džordžtaunas Universitātē Katarā, pat no liberāli noskaņotajiem neviens netic, ka ASV ir patiesas apņēmības pilnas izplatīt demokrātiju; un, ņemot vērā viņu reģionu neseno vēsturi, viņiem nav pilnīgi nekāda iemesla tam ticēt," raksta Līvens.

Skatos tevī kā spogulī

Vienīgais lielais demokratizācijas triumfs līdz ar brīvā tirgus reformām bija – vai arī vismaz tā šķita, ka bija – postkomunistiskajās Centrālās un Austrumeiropas valstīs, un šie panākumi bezgalīgi pieminēti kā piemērs politiskajām un ekonomiskajām paraugreformām visā pasaulē, norāda autors.

Tomēr, vēstot par Austrumeiropas reformu sekmēm, Rietumos "aizmirsa" pieminēt, ka centrālā loma tajās bija vietējam nacionālismam. Runāt par to tajos laikos nozīmēja izrādīties faktiski izslēgtam no pieklājīgās sabiedrības, jo tā tika apšaubīts liberālo reformu acīmredzamais pārākums un vispārējais pievilcīgums.

Rietumu elites absolūtajā vairākumā gadījumu uzskatīja, ka nacionālisms ir aizspriedums, kas strauji zaudē ietekmi uz cilvēkiem, kuri, ja viņiem tiktu dota izvēle, visur noteikti rīkotos kā racionāli patērētāji, nevis pilsoņi, kas iesakņojušies vienā konkrētā zemē.

Tehnokrāti, kas bija gatavi vēl lielākai sajūsmai, iedomājās, ka pati nacionālā valsts (protams, izņemot ASV) nolemta atmiršanai. Tādu pašu ainu Rietumu novērotājiem un analītiķiem zīmēja liberālie reformatori šajā reģionā – neatkarīgi no tā, cik par to paši bija pārliecināti. Taču viņi zināja, ko tieši gribēja dzirdēt viņu Rietumu sponsori.

“Rietumu ekonomiskā un politiskā hegemonija radīja sava veida spoguļu spēli, ilūziju kopumu, kurā vietējie informatori Rietumiem sniedza maldīgus attēlus, kas tika atspoguļoti atpakaļ uz Austrumiem, un tā tālāk,” raksta Līvens.

Tomēr viņš norāda, ka nevajadzēja pat izbraukt tālu ārpus Austrumeiropas pilsētu centriem, lai konstatētu,

ka būtiska daļa iedzīvotāju ir sašutusi par morālajām un kultūras pārmaiņām, kuras notiek ar Eiropas Savienības svētību,

sociālo pakalpojumu sabrukumu un to, ka, Rietumiem pieverot acis, bijušās komunistu elites sagrābj sabiedrisko īpašumu.

Kāpēc tad austrumeiropieši pilnībā "norija" tā laika Rietumu liberālo reformu paketi? Pēc Līvena domām, tā iemesls bija tieši viņu nacionālismā, "kas viņiem deva pārliecību, ka, ja viņi nemaksās kultūras un ekonomikas cenu par iestāšanos ES un NATO, viņi agrāk vai vēlāk nonāks atpakaļ šausmīgajā Maskavas hegemonijā. Viņiem negribētās reformas bija cena, kas nācijai bija jāmaksā par ASV aizsardzību. Nav pārsteidzoši, ka, tiklīdz dalība šajās institūcijās bija nodrošināta, sākās spēcīga populistiska un nacionālistiska reakcija."

Akluma pret nacionālismu sekas

Aklums pret nacionālisma spēku izraisīja virkni sliktu seku Rietumu politikai un Rietumu saliedētībai. Austrumeiropā tas ar laiku noveda pie politiski gandrīz neprātīgā ES lēmuma mēģināt likt vietējām tautām – lai gan tām ir dziļi iesakņojies etniskais nacionālisms un rūgtas atmiņas par diktātu no ārpuses – pieņemt lielu skaitu musulmaņu bēgļu. Populistiskā reakcija Rietumeiropā noveda pie breksita un centrisko partiju popularitātes straujā krituma ES, norāda Līvens.

Plašākā nozīmē šis aklums izraisīja to, ka ASV būtiski nepietiekami novērtēja nacionālistiskā noskaņojuma spēku Krievijā, Ķīnā un Irānā.

Šo valstu valdībām izdevās novirzīt šo noskaņojumu pret vietējiem liberāļiem, apsūdzot viņus, ka viņi ir ASV marionetes.

Krievijas liberāļi 90. gados nebija "ASV aģenti", taču komunistiskā režīma kraha ietekmē daži no viņiem sāka akli slavināt visu rietumniecisko, kā arī bez ierunām pieņemt ASV politiku. Tādēļ sabiedrības acīs viņi izskatījās kā Rietumu sulaiņi, savukārt politikā tika īstenota "šoka terapija", par kuru iestājās Rietumi. Kopā ar milzīgo korupciju un graujošo padomju vienotā tirgus sabrukumu tas atstāja katastrofālas sekas uz Krievijas rūpniecību un vienkāršo Krievijas iedzīvotāju dzīves līmeni.

"Daudzi liberāļi radīja iespaidu, ka viņiem ir pilnīgi vienaldzīga Krievijas iedzīvotāju ieslīgšana nabadzībā [liberālās politikas] rezultātā tajos gados.

Kārnegija fonda sanāksmē Vašingtonā, kuru vēlāk apmeklēju, bijušais premjerministrs Jegors Gaidars aplaudējošās ASV auditorijas priekšā dižojās, kā viņš iznīcinājis Krievijas militāri rūpniecisko kompleksu. Fakts, ka tā tika iznīcināti arī desmitiem miljonu Krievijas un Ukrainas iedzīvotāju iztikas līdzekļi, netika pieminēts.

Šo attieksmi veicināja Maskavas un Sanktpēterburgas izglītotāko slāņu nicinājums pret vienkāršajiem Krievijas iedzīvotājiem, kuri tika dēvēti par Homo Sovieticus. Pret kuriem izturējās kā pret zemāku sugu, kuras pretīgā kultūra neļauj liberālajām elitēm ieņemt tām pienākošos vietu starp Rietumu "civilizētajām" nācijām. Šis domāšanas veids atgādināja tradicionālo attieksmi, kāda baltajām elitēm Latīņamerikā ir pret indiāņu un metisu vairākumu savās valstīs.

Es labi atceros kādu liberālu Krievijas žurnālistu, kurš paziņoja, ka gribētu no ložmetēja šaut uz gados veco Krievijas iedzīvotāju pūļiem, kuri pievienojās komunistu demonstrācijām, lai protestētu pret to, ka viņu pensijas bija zaudējušas vērtību. Klātesošo Rietumu žurnālistu reakcija bija tāda, ka tas ir mazliet pārspīlēti, bet attaisnojami, jo pamatā šāds viedoklis ir pareizs.

90. gadu Krievijas liberāļi bija traki, atklājot šo nicinājumu cilvēkiem, kur balsis viņiem bija nepieciešams iegūt," raksta Līvens.

Bumeranga likums

Ja pasaules kārtība pēc Aukstā kara bija ASV imperiālisma forma, tad tagad tā izskatās kā impērija, kurā puvums no pārlieku lielās perifērijas ir sasniedzis kodolu. Krievijas un Ukrainas 90. gadu sociālie modeļi atgriezušies, lai plosītu Rietumus, lai gan pagaidām vieglākā formā.

Krievijas valsts īpašuma masveida izlaupīšana un Krievijas un Ukrainas oligarhu sistemātiska izvairīšanās no nodokļiem kļuva iespējama tikai ar Rietumu banku palīdzību,

kuras pārskaitīja viņu peļņu uz Rietumiem un Karību salām. Šis noziegums Rietumu diskursā (tostarp arī žurnālā “The Economist”) tika apzīmēts ar eifēmismu "kapitāla bēgšana", norāda politologs.

Kā teicis britu politiķis Pīters Mandelsons, Tonija Blēra valdībai "bija ļoti pieļāvīga attieksme pret to, ka cilvēki kļuva ārkārtīgi bagāti, ja vien viņi maksāja nodokļus".

Taču liela daļa netīrās Krievijas, Ukrainas, Nigērijas, Pakistānas un citas naudas, kas plūda uz Londonu, bija ne tikai nozagta, bet tā arī nebija aplikta ar nodokļiem, tādējādi radot divkāršu kaitējumu to valstu iedzīvotājiem, no kurām šī nauda tika izvesta. Vēl viens bēdīgi slavens eifēmisms – “vienkāršotais regulējums” – īstenībā nozīmēja, ka šis process tiek atļauts.

“Tomēr drīz sekoja pelnītā atmaksa – “vienkāršotais regulējums” bija sagatavojis augsni 2008. gada ekonomikas krīzei pašos Rietumos. Un Rietumu ekonomiskās elites (īpaši ASV) arī izmantoja šo iespēju, lai pārvietotu savu naudu uz “nodokļu paradīzēm”. Tas nopietni kaitēja gan valstu ieņēmumiem, gan vienkāršo cilvēku ticībai Rietumos, ka vieni un tie paši likumi patiešām attiecas gan uz viņiem, gan uz bagātajiem,” raksta Līvens.

“Iespējams, pati galvenā mācība no perioda pēc Aukstā kara bija tāda, ka stabilai un veselīgai politiskajai kārtībai jābalstās vismaz minimālās morālās vērtībās. Tomēr pateikt to Rietumu ekonomistiem, biznesmeņiem un finanšu žurnālistiem 90. gados nozīmētu par atbildi saņemt laipni paustu nicinājumu, it kā jūs būtu kādu dīvainu reliģisku uzskatu paudējs. Vienīgā atzītā bija akcionāriem piederošā vērtība – tās dēļ Krievijas oligarhu noziegumi varēja tikt attaisnoti, jo viņu nozagtajiem uzņēmumiem bija “pievienotā vērtība”. Jebkuras bažas saistībā ar pienākumu pret Krievijas tautu kopumā vai fakts, ka iecietība pret šiem noziegumiem padara groteskas prasības būt godīgiem policistiem vai ierēdņiem, tika noraidītas kā nevajadzīga sentimentalitāte.

Rietumos mēs redzam, kādas ir sekas tam, ka veselai paaudzei bijusi šāda attieksme, atzīst Līvens.

Viņš norāda, ka Rietumu finanšu elites lielākoties nav rīkojušās atklāti nelikumīgi. Tomēr tām arī nebija nepieciešamības to darīt, jo “valdības tām atviegloja likuma burta ievērošanu, saplēšot gabalos tā garu”.

Žurnāla “Atlantic” komentētājs Franklins Fors pagājušajā gadā rakstīja: “Ņujorka, Losandželosa un Maiami pievienojušās Londonai kā pasaulē vispieprasītākie atmazgātās naudas galamērķi. Šis bums padarījis  bagātas amerikāņu elites, kuras radīja šo iespēju, bet procesa gaitā arī sabojājis nācijas politiskos un sociālos tikumus. Laikā, kad visi pārējie vēstīja par to, ka rodas jauna globālistiska pasaule, kas pārņems Amerikas labākās vērtības, [bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes Maskavas rezidentūras vadītājs Ričards] Palmers pamanīja šausminošo risku, ka draud pretējais – kleptokrātu vērtības kļūs par Amerikas vērtībām. Šis drūmais redzējums tagad tuvojas piepildījumam.”

“Tie, kuri analizē saistību starp Krieviju un [ASV prezidenta Donalda] Trampa administrāciju, meklē nepareizajā vietā.

Trampa panākumi nav skaidrojami ar to, ka Putins 2016. gadā kaut kādā veidā nobūra amerikāņu vēlētājus. Problēma ir tajā, ka tautas, kuras pametušas to elites, ir disponētas uz ekstrēmu politisko reakciju, un ka sabiedrībām, kuru ekonomiskās elites pārvērtušas ētiku jokā, nebūtu jābūt pārsteigtām, ka arī to politiskie līderi kļūst par neliešiem,” rezumē Līvens.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti