Sagrauts tilts, cauršautas automašīnas uz tā dēvētā "Dzīvības ceļa" jeb ceļa posma, caur kuru zem krievu lodēm cilvēki mēģināja izkļūt no pilsētas – tie ir tikai daži no attēliem, kas šokēja cilvēkus visā pasaulē.
Tas bija pilna apmēra iebrukuma sākumposms, kad Krievijas karaspēks bija pietuvojies galvaspilsētai Kijivai un ieņēmis virkni apkārt esošo apgabalu, tostarp arī vienu daļu no Irpiņas, bet par pārējo pilsētiņas daļu notika asas cīņas turpat – šīs vietas ielās.
Ukrainas armija, vietējās teritoriālās aizsardzības vienības un arī daži latviešu brīvprātīgie, kas bija ieradušies pievienoties ukraiņu cīņai pret agresorsvalsti, bija klāt Irpiņā un kopā sīvi cīnījās, to nosargājot no pilnīgas ieņemšanas.
Tiek uzskatīts, ka sīvā ukraiņu pretestība iebrucējiem Irpiņā arī izskaidro, kāpēc šajā vietā bija mazāk nogalinātu civiliedzīvotāju nekā turpat blakus esošajā Bučā, kur okupācijas spēki tos masveidā noslepkavoja.
Spēja stāties pretī Krievijas karaspēkam Irpiņā ir ļoti novērtēta arī pašā Ukrainā, un prezidents Volodimirs Zelenskis tai ir piešķīris Varoņu pilsētas statusu. Taču cena, ko šī vieta samaksāja un turpināja maksāt, ir augsta.
"Šodien mēs varam paskatīties acīs mūsu varoņiem – plakātos. Pagājušā gadā viņu mums bija 60. Sešdesmit vīri, kas gāja bojā, aizstāvot Irpiņu un aizstāvot Ukrainu," Irpiņas centrālajā laukumā ceturtdien iedzīvotājus uzrunāja šīs pilsētiņas mērs Oleksandrs Markušins. "Šodien ir 126. Redzat, kāds skaitlis.. kliegt gribas! 126 mūsu varoņi no mūsu pašvaldības. Tā ir cena, kuru mēs maksājam par to, ka šobrīd varam atrasties šeit un atcerēties, un godināt mūsu varoņus, jo viņi atdeva dārgāko, kas viņiem bija. Viņi atdeva savas dzīvības par mums visiem."
Vietā, no kuras Markušins uzrunāja cilvēkus, šobrīd ir izveidota varoņu aleja ar lieliem piemiņas plakātiem bojāgājušajiem karavīriem.
Irpiņas centrālajā laukumā ceturtdien bija sapulcējušies pilsētas iedzīvotāji un arī bojāgājušo tuvinieki. Daļai sanākušo tika pasniegti ordeņi par drosmi, kuri piešķirti jau pēc nāves kritušajiem kareivjiem. Atmosfēra bija ļoti emocionāla – daudziem tas viss joprojām ir smags pārdzīvojams, kas uz mūžu izmainījis viņu dzīves.
Bojāgājušo karavīru piemiņai centrālajā laukumā izvietoti ne vien nogalināto plakāti, bet arī interaktīva piemiņas grāmata, kur ikviens var atrast sev interesējošo cilvēku un izlasīt plašāku aprakstu par viņu.
Un karavīri ceturtdien pieminēti ne vien pilsētas centrālajā laukumā, bet arī Irpiņas kapos, kur notika piemiņas aizlūgums par visiem kritušajiem. Tur arī ir prāva varoņu aleja, kur jau no paša rīta cilvēka nāca nolikt ziedus.
Sajūtas, ar kādām iedzīvotāji sagaidīja šo dienu, ir ļoti dažādas.
No vienas puses, ir prieks, ka pilsēta ir atbrīvota un šobrīd var dzīvot puslīdz normālu dzīvi – cik nu tā ir iespējama nemitīgos raķešu uzbrukumos.
No otras puses – fronte Irpiņas ielās ir atstājusi savus neizdzēšamos vaibstus.
Vēl joprojām vietām pilsētā ir redzami pilnībā vai daļēji karā sagrauti nami, nekur nav aizvesta arī lielā kaudze ar cauršautajām automašīnām.
Cilvēki ar tām mēģināja bēgt, bet automašīnas cauršāva lodes. Ja cilvēki izdzīvoja, tad viņi tās turpat pameta.
Ukraiņiem atgūstot kontroli pār pilsētu, šie auto tika savākti vienā kaudzē. Tagad šos metāla karkasus klāj rūsa un ukraiņu zīmējumi – uz kādas automašīnas uzzīmēti enģeļi, kas pārtver lādiņus. Citus sašautos auto rotā saulespuķes, tādējādi simbolizējot ukraiņu dzīvības spēku.
"Šodien es esmu priecīga, ka mums ir vairāk vai mazāk mierīgi, bet vienalga jau šauj. Mēs gribam izdzīvot līdz uzvarai, jo mums ir mazbērni, kuriem ir jāpalīdz izaugt. Vispār – vajag dzīvot," sacīja Latvijas Radio sastaptā Irpiņas iedzīvotāja Olha.
"Gribas jau mieru. Gribas, lai raķetes vairs nelidotu virs Irpiņas, jo, kad tās raida uz Kijivu, tās lido pāri mūsu mājai – tāpat kā toreiz. Toreiz mēs tādu pārdzīvojām... uz vienas ielas bija krievi, bet uz otras – mūsējie, un viss bija tā caur mums. Tieši virs mājas. Tās lidmašīnas, helikopteri, lādiņi.. mums visas durvis bija nosētas ar lādiņu atlūzām. Dievs apžēloja – mūs neskāra. Ļoti smagi. Kaut nu ātrāk būtu tas miers un uzvara. Nedod Dievs, lai krievi uzvarētu," tikmēr pauda Tetjana.
Irpiņā ļoti aktīvi tiek atjaunotas karā cietušās ēkas. Milzīgais daudzstāvu nams, par kura atjaunošanu Latvijas Radio stāstīja apmēram pirms pusgada, tagad bija jau tiktāl atjaunots, ka to vairs gandrīz nav iespējams pazīt.
Irpiņā ir pat vesels privāto dzīvojamo māju kvartāls, kas tiek būvēts no jauna. Daudzām ēkām jau būtiskākie darbi ir pabeigti. Tiesa, tāda aina nav visā Ukrainā. Irpiņa un Buča kā smagāk izpostītās pilsētas faktiski pirmās tikušas pie līdzekļiem atjaunošanas uzsākšanai, bet Ukrainai ļoti vajadzīga nauda, lai darbus turpinātu.
Eiropā un ASV iesaldētie Krievijas valsts aktīvi tam varētu būt labs atbalsts, tāpēc ir svarīgi, lai šie līdzekļi pēc iespējas drīzāk nonāktu līdz Ukrainai.
KONTEKSTS:
Krievijas nepamatotais un Kijivas neizprovocētais plaša mēroga iebrukums Ukrainā sākās 2022. gada 24. februārī. Kremļa propaganda bravūrīgi solīja ieņemt Kijivu trīs dienās, taču ukraiņu pašaizliedzīga un spēcīga pretestība neļāva Kremlim realizēt savus plānus.
Pēc neveiksmēm Kremlis izveda armiju no Kijivas apgabala, bet turpināja ofensīvu citos reģionos. 2022. gada rudenī ukraiņu armijai izdevās veiksmīgajās operācijās atbrīvot Harkivas apgabalu un daļu Hersonas apgabala, vairojot cerības uz iespēju sakaut pretinieku.
Taču 2023. gada vasarā sāktais Ukrainas pretuzbrukums nebija tik veiksmīgs, ko Ukrainas armija skaidro gan ar nepietiekamu ieroču nodrošinājumu no Rietumu sabiedrotajiem, gan ar Krievijas armijas izveidoto pamatīgo aizsardzības līniju un plašajiem mīnu laukiem. Tagad izskan atziņas, ka frontē sācies pozīciju karš ar nogurdinošajām kaujām un jāgatavojas ilgstošam atbalstam Ukrainai.
Tikmēr Krievija regulāri uzbrūk civilajiem objektiem, un paredzams, ka tāpat kā pērn tā mērķtiecīgi vērsīs triecienus pret enerģētikas infrastruktūru.
