Vara Ungārijas rokās
Ekspertes Kristīnes Bērziņas rubrika raidierakstā "Drošinātājs"
Drošības politikas eksperte, Māršala fonda pētniece Vašingtonā Kristīne Bērziņa Latvijas Radio raidierakstā "Drošinātājs" ik nedēļu saistībā ar karu Ukrainā izcels gan svarīgākos nedēļas notikumus pasaules un Latvijas kontekstā, gan to, kas varbūt informācijas gūzmā paslīdējis garām, kā arī sniegs komentāru, kāpēc tie ir svarīgi un kādu ietekmi varētu izraisīt.
Šonedēļ Turcijas parlaments beidzot apstiprināja Zviedrijas pieteikumu dalībai NATO. Līdz ar to līdz Zviedrijas dalībai NATO nu atliek pārvarēt tikai Ungārijas barjeru, taču tas nav vienīgais, kas šobrīd ir Budapeštas rokās.
"Zviedrijas iestāšanās NATO arvien pietuvojas, bet šobrīd vēl priekšā stāv ļoti svarīgais jautājums par Ungārijas piekrišanu. Vēl Ungārija būs, es pat teiktu, nozīmīgākā valsts nākamajās nedēļās Ukrainai Eiropā. No Ungārijas ir atkarīgi divi ļoti svarīgi lēmumi. Pirmais svarīgais lēmums ir par Zviedrijas iestāšanos NATO, par to ir jālemj Ungārijas parlamentam, bet Ungārijas parlaments [darbā] atgriezīsies tikai februārī," norādīja Bērziņa.
Līdz ar to, pretēji saviem solījumiem, ka Ungārija nebūs pēdējā valsts, kas kavēs Zviedrijas iestāšanos NATO, visticamāk, ka tā būs.
Otrs lielais jautājums, kas atkarīgs no Ungārijas, ir par Eiropas Savienības budžetu un atbalstu Ukrainai – gan finansiālo, gan militāro.
"Tagad NATO jautājums ir sanācis vienā laikā kopā ar budžeta jautājumu. Tā kā nākamajās nedēļās Ungārijai būs ārkārtīgi liela teikšana par Ukrainas nākotni un arī par Eiropas un NATO alianses nākotni," atzina Bērziņa.
Ja Ungārija sekos Turcijas piemēram un pēkšņo varu nolems izmantot, lai gūtu kādu labumu sev, tad Eiropas Savienības pārstāvjiem sagaidāmas ārkārtīgi sarežģītas sarunas ar Ungāriju tuvākajās nedēļās.
"Ungārijai ļoti nepatīk, ka Eiropas Savienības dalībvalstis vai pat Eiropas Parlaments iebilst pret Ungārijas antidemokrātisko politiku, un šobrīd Ungārijai nāk par labu arī tas, ka tai piebalso Slovākijas [premjerministrs Roberts] Fico. Ungāriju nevar vairāk ielenkt stūrī un teikt, ka pārējās 26 valstis rīkosies, kā vēlas, jo šobrīd to atbalsta arī Fico," skaidroja Bērziņa.
Protams, tas nenozīmē, ka atbalsts Ukrainai netiks piešķirts, taču šis process būs krietni sarežģītāks un laikietilpīgāks, jo tas sasaistīts ar pāris valstu individuālām interesēm.
"Ungārijas dēļ Ukrainai kavēsies gan budžeta, gan militārā atbalsta, gan NATO dalībvalsts jautājums. Tāpat kā ASV pusē iekšpolitikas dēļ kavējas atbalsts. Tā nabaga Ukrainai jāgaida uz to, ka caur to un ap to visi citi risina savas savstarpējās grūtības. Labums ir tāds, ka visi šie jautājumi vēl neliekas bezcerīgi dotajā momentā, ka notiek virzība," pauda Bērziņa.
Vienlaikus drošības eksperte vērtēja – šī ir sabiedroto atbalsta un drošības cena. Lēmumi tiek pieņemti lēni, ņemot vērā katras valsts politiskās intereses, taču beigu beigās katra valsts aliansi padara arī stiprāku. Lēnāku, bet stiprāku.
"Ukrainas gadījumā aši rīkojāmies sākumā, tagad atkal lēnāk. Jā, tā cena ir augsta, bet bez tās cenas, kur būtu Baltija? Un kur būtu Ukraina bez sabiedrotajiem? Pat ja tas nav vienmēr tā, kā gribētos. Ir jāatceras par sabiedroto ārkārtīgi milzīgo vērtību pat pie šīm sarežģītajām sarunām," norādīja Bērziņa.
Ķīvējamies arī paši savā starpā
Tikmēr arī Latvijā notiek asa viedokļu apmaiņa starp divām nometnēm. Aizsardzības ministrs Andris Sprūds uzdevis Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) veikt izvērtējumu par iespējamo Latvijas izstāšanos no Otavas konvencijas. Tā ir konvencija par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu. NBS neatbalsta šo ministra priekšlikumu, bet sabiedrībā viedokļi ir ļoti radikāli.
Bērziņa vērtēja, ka Latvijā šādas kaislīgas diskusijas par taktiskiem mikrolēmumiem aizēno lielos stratēģiskos jautājumus valsts aizsardzībā.
"Šobrīd runa ir par ļoti taktiskiem lēmumiem. Mēs īstenībā līdzīgi pārrunājam sabiedrībā par to, kādu raķeti dot Ukrainai, kādu nedot. Šie ir ārkārtīgi sīki taktiskie lēmumi, un problēma ar šādām sarunām ir tā, ka mēs liekam uzsvaru uz to, kurš ir pareizais mikrolēmums, un strīdamies savā starpā, un sašķeļamies savā starpā par šo, bet mazāk uzdodam lielos, stratēģiskos un svarīgos jautājumus par to, kādi ir mērķi," pauda Bērziņa.
Strīdoties par sīkiem lēmumiem, mēs kavējam laiku, tā vietā, lai lemtu par lielajiem drošības jautājumiem, par valsts aizsardzības stratēģijām un sabiedrības gatavību sevi aizsargāt.
"Mēs iedziļināmies visi tajās sīkajās detaļās un atvelkam enerģiju un spēku no tā, kādā veidā mēs visi varam tālāk pilnveidot sevi, sagatavot sevi un atbalstīt [valsts drošību]. Mēs izmantojam šo jautājumu kā iemeslu, kādēļ savā starpā sašķelties," norādīja Bērziņa.
Viņasprāt, savas iekšējās nesaskaņas būtu jāpārvar pēc iespējas ātrāk, lai nospraustu lielus mērķus un tos ātrāk sasniegtu.
"Šīs ļoti mazās taktiskās lietas atvelk no tā lielākā jautājuma, no sabiedrības gatavības, no saliedētības. Drīzāk ir jādomā, kā mēs visi kopā varam pārvarēt šos lielos sarežģījumus, un ir mazāk jāķīvējas par lietām, kuras ir jāatstāj tomēr to cilvēku rokās, kuri īstajā brīdī pasargās mūs visus," uzsvēra Bērziņa.
Republikāņi ASV laukos atbalsta Ukrainu
Kamēr daudzi pārmet Amerikai par nepietiekamu palīdzību Ukrainai, ietekmīgajās republikāņu lauku teritorijās ASV līdzīgus pārmetumus dzird par Eiropu. Bērziņa nupat atgriezusies no Rietumvirdžīnijas, kur eksperte tikās ar šīs ASV pavalsts republikāņu politiķiem, un dzirdētais viņu patīkami pārsteidza.
"Republikāņiem ir ārkārtīgi dažādi uzskati, īpaši Rietumvirdžīnijā, ietekmīgajos Amerikas laukos, par to, kas būtu nepieciešams. Nekādu iebildumu par atbalstu Ukrainai tur nav. Vietējo politiķu vidū pat ir uzskats, ka tas viss ir izdarāms, un Amerika atbalstīs Ukrainu. Jā, ir jātiek galā ar dienvidu robežu, bet tas nav tāds principiāls iebildums. Tur ir plašs atbalsts tam, ka vajag palīdzēt Ukrainai, ka sadarbība ar Eiropu ir kaut kas ārkārtīgi svarīgs un nozīmīgs," stāstīja Bērziņa.
Vienlaikus arī Rietumvirdžīnijas vietējie politiskie spēki, savu vēlētāju mudināti, bieži rāda ar pirkstu uz Eiropu atpakaļ – kāpēc pašas Eiropas lielākās valstis neražo vairāk, kavējas ar lēmumu pieņemšanu un finansiālo atbalstu Ukrainai?
"Līdz ar to veidojas tāds kā spoguļattēls. Mēs sagaidām vairāk no Amerikas, bet Amerikā pilsoņi un vietējā līmeņa politiķi sagaida vairāk no Eiropas. Tā, lūk, tas uzdevums ir abām okeāna pusēm, un interesanti ir, ka nav tā, ka Amerika būtu sašķelta kā ar nazi – puse Ukrainu atbalsta, puse neatbalsta. Atbalsts no Amerikas laukiem Eiropai – tas tur ir," norādīja Bērziņa.
