Jahidne atrodas Černihivas apgabalā, Ukrainas ziemeļos netālu no Krievijas un Baltkrievijas robežas, ciems ilgstoši atradās Krievijas armijas okupācijā. Te tika arī pastrādāti baisi kara noziegumi. Visus vairāk nekā 300 ciema iedzīvotājus teju mēnesi okupanti turēja ieslodzītus skolas pagrabā.
Dzestrā novembra rītā Valentīna smeļ ūdeni no savas akas. It kā ikdienišķi, un tomēr ne. Viņa bija viena no tiem vairāk nekā 300 Jahidnes ciema iedzīvotājiem, kura te pārdzīvoja Krievijas armijas okupāciju un teju mēnesi kopā ar pārējiem ciema ļaudīm tika turēta vietējās skolas pagrabā.
"Tas bija ļoti drausmīgi. Arvien nesaprotu, kā mēs no turienes vispār dzīvi iznācām," pastāstīja Jahidnes iedzīvotāja Valentīna Lohvenčuka. "Mums deva tādas vienreizlietojamās glāzītes, kurās puse bija ar kaut kādu šķidrumu, ko nu mūsu vīri paslepus varēja no skolas ēdnīcas atnest. Bērni raudāja, jo gribēja ēst, bet nekā nebija. Pēc divām nedēļām iedeva sagrieztu maizi iepakojumos. Mēs atvērām, bet tā bija sapelējusi. Bet mēs tik un tā lauzām pa mazam gabaliņam un ēdām, jo ēst jau gribējās. Centāmies pēc iespējas mazāk ūdeni dzert, jo uz tualeti nebija iespējams iet. Bija tā, ka divas diennaktis, pat trīs noturēja. Esam tādas šausmas pārdzīvojuši, ka pat tagad, stāstot, sirds ļoti sāp, to vispār grūti bez asarām atcerēties."
Kamēr iedzīvotāji bija sadzīti pagrabā, ciema mājas pārņēma iebrucēji. Apmetās viņu istabās, pagalmos, saimniecības ēkās turēja kaujas tehniku, postīja un dedzināja.
Arī Olga, kad iznāca no pagraba, savas mājas atrada sagrautas un izpostītas.
"Viss bija sadedzis, sagrauts. Visa saimniecība, kas mums bija – šķūņi, garāža, mašīna, pat sunītis, kas bija garāžā, bija dzīvs sadedzināts," baiso pieredzi atklāja Jahidnes iedzīvotāja Olga Matvijenko. "Jūs jau redzat, ka te nekas vairs nav palicis. Arī tur viss sadedzis, dārzs, tur bija jaunbūve – viss pagalam. Te arī vairs nav nekas tā, kā bija. Mums īsti nekā vairs nav palicis."
Sākumā Olga ar vīru apmetās pie pazīstamiem cilvēkiem, bet ne mirkli nedomāja padoties, un palīdzība atnāca – no Latvijas.
Par mūsu valsts finansētiem līdzekļiem Jahidnē tagad atjauno septiņas mājas, arī Olgas.
"Paldies Latvijas valstij, Latvijas cilvēkiem, ka viņi mums sniedza palīdzīgu roku – sedza izmaksas un iedeva celtniecības materiālus, ka mēs ar labu cilvēku palīdzību varējām atjaunot sienas, ielikt durvis un logus un beidzot paši ieiet savā mājā," pateicās Olga Matvijenko.
Namos vēl daudz darāmā, jāsakārto elektrība, siltums.
"Tā mēs te uz somām, kastēm. Pazīstami iedeva ledusskapi, lai varam ēdienu glabāt un savus palīgus pabarot," pastāstīja Olga Matvijenko. "Draugi aizdeva galdu, krēsliņu, tā nu mēs dzīvojam."
Olgas vīrs stāv atjaunotajā namā un saka, ka joprojām nespēj atgūties.
"Sēdējām [pagraba], ja izdevās kāju izstiept, tad labi," atcerējās Anatolijs Matvijenko. "Pēc divām nedēļām pilnīgi apātija bija iestājusies. Cauri žogam, kad vēl bijām gūstā, redzējām, kā mūsu māja deg, viss deg…"
Olga atceras, ka vairs nav spējuši pat paiet, jo spēki beidzās. "Neko, neko nevarējām izdarīt, nekur nevarējām iet, jo, tikko būtu spēruši soli, tā snaiperi būtu nošāvuši," viņa piebilda.
Uzticamā sunīša Boba vietā, kuru okupanti dzīvu sadedzināja garāžā, tagad ir jauns sargs Biba, kam arī karš atņēmis agrākos saimniekus, un arī suņa dēļ Olga grib saimniecību atjaunot.
Tāpat kā pārējie cilvēki, kas turpina dzīvi daudz cietušajā Jahidnē, Olga un Anatolijs katru dienu pāri pagalmam redz skolu ar šausmīgo pagrabu.
Tas tagad ir kļuvis par baisu piemiņas vietu, ko vizītes laikā Ukrainā apmeklēja arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ar delegāciju un uzklausīja to cilvēku liecības, kas pārdzīvoja okupācijas šausmas.
"Katram cilvēkam bija atvēlēts tikai viens kvadrātmetrs. Horizontālā stāvoklī drīkstēja atrasties tikai tie, kuri bija slimi," sacīja Jahidnes iedzīvotājs Valērijs Polgujs. "Visi pārējie vai nu tikai sēdēja, vai stāvēja visas šīs 27 dienas."
Pagrabs glabā daudzas baisas liecības – uz sienām pierakstītas dienas, cik nodzīvotas, mirušo vārdi un, lai nezaudētu cerību, arī rindiņas no Ukrainas himnas.
Jahidnē redzētais Valsts prezidentam Rinkēvičam stiprinājis apņemšanos panākt vainīgo sodīšanu.
"Tas, ko mēs nupat redzējām skolas pagrabā, kur vairāk nekā 300 cilvēki tika turēti 27 dienas, un visi šie briesmīgie stāsti, kurus dzirdēju no aculieciniekiem, – tie ir vairāk jārāda pasaulei," teica Rinkēvičs. "Arvien cenšamies pārliecināt starptautisko sabiedrību, ka ir jāizveido īpašs tribunāls kara noziegumu iztiesāšanai. Un es ceru, ka visus tos noziegumus, ko ir pastrādājusi un joprojām pastrādā Krievijas armija un vara, iztiesās un ka vainīgie tiks saukti pie atbildības."
Savukārt Černihivas apgabala kara administrācijas vadītājs Vjačeslavs Čaus pateicās Latvijai par palīdzību.
"Jahidne ir tāds piemērs, kas raksturo visu Ukrainu – te visi cenšas palīdzēt. Latvija ļoti palīdzēja, piešķirot līdzekļus septiņu māju atjaunošanai, lai mēs varētu nopirkt būvniecības materiālus," sacīja Čaus. "Tas ir viens no mūsu kopējā darba rezultātiem – apvienoties, palīdzēt mūsu cilvēkiem atgriezties dzimtenē un uzvarēt."
Latvija turpinās palīdzēt Černihivas apgabalam un arī Jahidnei
gan atjaunot dzīvojamos namus, skolu, izveidot sieviešu rehabilitācijas centru un citas daudz cietušajam apgabalam svarīgas vietas un, protams, arī morāli atbalstīt arvien karā esošos cilvēkus, apliecinot, ka tāpat kā ukraiņi, arī Latvija nepadosies.
