Nahčivanas teritorija ir Azerbaidžānas eksklāvs, kas atrodas starp Armēniju un Irānu, kā arī tam ir kopīga robeža ar Turciju. Tajā mīt 460 tūkstoši iedzīvotāju – pārsvarā azerbaidžāņi un daļa ir etniskie krievi. Nahčivanas Autonomā Republika veido aptuveni 6% no Azerbaidžānas teritorijas.
Padomju laikā Nahčivanu ar Azerbaidžānu savienoja autoceļš un dzelzceļš, taču deviņdesmitajos gados, Azerbaidžānai un Armēnijai izcīnot karu par Kalnu Karabahu, šie savienojumi tika pārtraukti un palika vien gaisa satiksme.
Pēc tam, kad 2020. gadā starp Armēniju un Azerbaidžānu tika noslēgts pamiers, kas izbeidza vēl vienu sešas nedēļas ilgušu abu valstu karu, izskanēja aicinājums atjaunot transporta savienojumus ar Nahčivanu.
Vienošanās paredzēja, ka par to drošību gādās Armēnija. Taču lielā saspīlējuma dēļ ap Kalnu Karabahu transporta ceļu atjaunošana kavējās.
Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs un Turcijas līderis Redžeps Tajips Erdogans pirmdien tikās Nahčivanā, un bija gaidāms, ka viņi centīsies panākt sauszemes savienojuma izveidi starp Nahčivanu un pārējo Azerbaidžānas teritoriju, vēstīja ziņu aģentūra AP.
Armēnijai pat var tikt izvirzīti ultimāti, lai šos savienojumus, un jo īpaši Zangezuras koridoru, atjaunotu.
Azerbaidžānas ierosinātais koridora maršruts stieptos gar Armēniju un Nahčivanas robežu ar Irānu, kas Teherānā ir radījis bažas, ka Azerbaidžāna to varētu izmantot, lai bloķētu Irānas piekļuvi Armēnijai.
Arī Armēnija pret šo rosinājumu jau iepriekš ir iebildusi, norādot, ka šis sauszemes koridors bez Armēnijas kontrolpunktiem uz tā apdraudētu valsts suverenitāti.
"Armēnijai ar varu uzspiest (citas valsts) ārpus teritorijas koridoru, kas šķērsos Armēnijas teritoriju, bet būs ārpus mūsu kontroles... tas mums ir nepieņemami, un arī starptautiskajai sabiedrībai to nevajadzētu pieņemt," tā pagājušajā nedēļā ANO Ģenerālajā asamblejā sacīja Armēnijas ārlietu ministrs Ararats Mirzojans.
Svarīga gan varētu būt reģiona smagsvaru – Turcijas un Krievijas – pozīcija. Turcija sauszemes koridoru atbalsta, jo tas valstij nodrošinātu savienojumu ar pārējo turku pasauli. Krievija, kas kopš 2020. gada Kalnu Karabahā ir izvietojusi miera uzturēšanas spēkus un tur vienojusies par miera līgumiem, norādīja, ka šāds koridors būtu iespējams.
KONTEKSTS:
Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahas teritoriju jau prasījis vairākus desmitus tūkstošus dzīvību. Kalnu Karabaha (armēņu valodā – Arcaha) starptautiskā likuma acīs ir atzīta par Azerbaidžānas teritoriju, lai gan to pārsvarā apdzīvo armēņi.
1923. gadā Padomju Savienība iekļāva Kalnu Karabahas Autonomo apgabalu Azerbaidžānas Sociālistiskās republikas sastāvā, neraugoties uz to, ka līdz pat 90% reģiona iedzīvotāju bija armēņi.
Konflikts saasinājās PSRS norieta posmā, 80. gadu beigās, kad izcēlās pirmais Kalnu Karabahas karš, kurā uzvarēja Armēnija. Tā rezultātā kontroli pār Kalnu Karabahas teritoriju pārņēma Erevānas atbalstīta etnisko armēņu valdība separātiskā apgabala galvaspilsētā Stepanakertā.
Armēnijai šis ieilgušais konflikts ir cīņa par armēņu tautas vienotību, bet Azerbaidžānai – par valsts teritoriālo vienotību.
2020. gada septembrī uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas atkal sākās smagas kaujas, Azerbaidžānas armijai izdevās atkarot apmēram piekto daļu armēņu spēku iepriekš kontrolētās teritorijas. Karadarbībā dzīvību zaudēja aptuveni 6500 cilvēku. Bruņotais konflikts ilga sešas nedēļas un beidzās 2020. gada novembrī, kad Armēnija un Azerbaidžāna ar Krievijas atbalstu noslēdza vienošanos par uguns pārtraukšanu, ko Armēnijā daudzi uzskata par kapitulāciju.
2023. gada 19. septembrī Azerbaidžānas karaspēks sāka plaša mēroga militāro operāciju Kalnu Karabahā. Pēc nepilnas diennakts tika paziņots par pamieru, kas faktiski nozīmē Kalnu Karabahas kapitulāciju un šī reģiona atgriešanos Azerbaidžānas kontrolē.
