Holokaustam akadēmiskajā vidē tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība, taču sabiedrība to joprojām uztver kā daļu no kādam citam piederošas vēstures, Lietuvas sabiedriskajam medijam LRT norādīja Viļņas Universitātes profesore un atmiņas politikas pētniece Violeta Davoļūte.
Viņa secina, ka Lietuvā šī tēma nav populāra un, iespējams, tādēļ, ka daļa sabiedrības to uztver kā no ārpuses uzspiestu informāciju, lai kauninātu vai pazemotu lietuviešus.
"Daļa cilvēku domā, ka tam nav nekāda sakara ar viņiem – ne ar viņu ģimeni, ne pagātni. Mēs neapzināmies, ka tā ir arī daļa no gandrīz katras ģimenes vēstures un atmiņas," sacīja Davoļūte.
No 1941. līdz 1944. gadam nacisti un vietējie kolaboracionisti nogalināja vairāk nekā 90% no Lietuvā vēl pirms kara mītošiem 200 000 ebreju. Ebreju slepkavošana Lietuvas pilsētās bija publiska un ļoti pamanāma.
"Ir vairāk nekā 200 slepkavību vietu. Tātad gandrīz visus mūsu vecvecākus un vecvecvecvecākus šie šausminošie notikumi tā vai citādi skāra," piebilda pētniece.
Viņasprāt, daļa lietuviešu nevēlas atzīt, ka ebreji tolaik palika novārtā un cilvēki šausmas izlikās neredzam.
"Cilvēki negribēja dzirdēt un redzēt daudzas lietas, un viena no tām bija ebreju slaktiņi. Taču to bija ļoti grūti ignorēt," piebilda vēsturnieks Nerijus Šepetis.
Tam, ka plašākai Lietuvas sabiedrībai holokausts ir mazsvarīgs, piekrita arī Lietuvas ebreju rakstnieks Sergejs Kanovičs.
"Ir akadēmiskais līmenis, kur mums ir daudz nopietnu pētījumu par holokaustu Lietuvā, bet tie ir pārāk akadēmiski, lai ieinteresētu plašāku auditoriju," viņš sacīja LRT.
Viņaprāt, problēmas sākas jau skolā, kur audzēkņiem tiek mācīts tikai holokausta upuru skaits, taču netiek skaidrots tas, kas šie cilvēki bija un kā dzīvojuši:
"Nav izskaidrots, kā viņi dzīvoja, ko viņi darīja, kādas bija viņu paražas. (...) Solījumam "nekad neaizmirst" ir jēga tikai tad, kad cilvēkiem ir pieejama informācija par to, kas tika zaudēts," sacīja Kanovičs.
Publicists Arkādijs Vinokurs vērtēja, ka Lietuvā attieksmi pret holokaustu veido "labējie radikāļi", kuru mērķis ir mazināt kolaborantu jeb cilvēku, kas palīdzēja ebrejus nogalināt, vainu.
Viņš teica, ka tik ilgi, kamēr saglabāsies šis naratīvs, Lietuvai būs divas atsevišķas vēstures.
"Vienas ciešanas ir lietuviešiem, otras – ebrejiem. Taču vienai politiskai un pilsoniskai nācijai nevar būt divas atsevišķas ciešanas. Tas ir absurds," piebilda publicists.
Kanovičs arī norādīja, ka tad, kad tiek pieminēta lietuviešu dalība ebreju nogalināšanā, tas bieži izraisa sašutuma vilni.
Pēc rakstnieka domām, ir grūti atzīt apkaunojošus vēstures faktus – jo īpaši, ja, pateicoties politiķu ietekmei, sabiedrībai gadu desmitiem tiek piedāvāts stāstījums, kas ietver tikai upurus (ebrejus) un viņu glābējus (lietuviešus).
Vinokurs uzsver, ka nedrīkst runāt par kolektīvo vainu, jo bērni nav atbildīgi par savu vecāku pastrādātajiem noziegumiem: "Ir pienācis laiks mums izkāpt no tranšejām, jo slepkavas jau ir miruši."
