Kalnu Karabahu pamet tūkstošiem cilvēku: uz robežas ar Armēniju izveidojusies gara automašīnu rinda

Arī otrdien garas automašīnu rindas vijās pa līkumainajiem Kalnu Karabahas ceļiem, kas ved prom uz Armēnijas teritoriju. Izveidojušies gari sastrēgumi. 

Kā norāda automašīnās sēdošie, divās stundās varot nobraukt divus metrus. 

Armēņi pamet ciemus vieni, kopā ar ģimenes locekļiem vai grupās. Tiek evakuēti un pamet mājas arī pašu spēkiem. Starp evakuētajiem bija arī pensionārs Arkādijs: 

"Pirms kādām sešām, septiņām dienām ap pusdienlaiku sāka šaut no dažādiem ieročiem. Aizstāvējāmies, cik varējām. Tad mums lika pulcēties pie skolas, mēs tur gaidījām divas stundas, un tad krievi mūs aizveda uz lidostu ar militārajām kravas automašīnām un citām lielām automašīnām. Teltīs palikām 3 līdz 4 dienas. No mājām neko nevarējām paņemt, visu atstājām. Redzēsim, kas notiks tālāk. Mēs nekad neatgriezīsimies. 

Šis ir pēdējais posms armēņu un turku attiecībās. Mēs nekad nevarēsim ar viņiem dzīvot. Mums piedāvāja palikt un integrēties. Bet tas nav iespējams. Agri vai vēlu visi aizbrauks." 

"Mēs savās mājās atstājām gandrīz visu. Visu, kas mums piederēja. Tagad tas pieder azerbaidžāņiem. Mēs neko nepaņēmām no mājām, jo bijām nobijušies, ka viņi mūs nogalinās," stāstīja Raja, bēgle no Kalnu Karabahas.

"Pēc pamiera noslēgšanas mēs pametām ciemu tikai ar drēbēm, kas mums mugurā. Mēs devāmies taisnā ceļā uz Stepanakertu, pat neiebraucām mājās. Mēs tur atstājām visu – māju, auto. Tagad dosimies uz Erevānu. Redzēs, kur mēs tur dzīvosim. Bet te mēs nekad neatgriezīsimies," Rajas teikto papildināja kāda cita anonīma bēgle no Azerbaidžānas kontrolē nonākušā anklāva.

Uz Armēnijas robežas bēgļus sagaida brīvprātīgie, Sarkanais Krusts un pat policisti. Viņi dala ūdeni un pārtiku tiem, kuri gaida savu kārtu robežas šķērsošanai. Armēnijā ieceļojušie bēgļi meklē palīdzību pajumtes atrašanai un medikamentu iegādei.

Līdz šim Kalnu Karabahu pametuši jau vairāk nekā 13 000 cilvēku, bet kopumā Kalnu Karabahā dzīvo aptuveni 120 000 etnisko armēņu. Armēnija norādījusi, ka varētu uzņemt līdz 40 000 bēgļu, taču, spriežot pēc izbraukšanas apmēriem un citiem paziņojumiem, Kalnu Karabahu vēlas pamest absolūti lielākā daļa tur esošo armēņu. Neraugoties uz Azerbaidžānas publiskajiem paziņojumiem par palīdzību Kalnu Karabahas iedzīvotājiem, bažas par stāvokli reģionā saglabājas. 

Etnisko armēņu līderi saka, ka tūkstošiem cilvēku ir bez pārtikas vai pajumtes un guļ pagrabos, skolu ēkās vai ārpus tām. Nav arī medikamentu. 

Drūmā situācija īpaši jūtama bija pirmdien, kad pie Kalnu Karabahas galvaspilsētas Stepanakertas kādā no pilsētas degvielas noliktavām notika sprādziens. Tā rezultātā smagi tika ievainoti aptuveni 290 cilvēki, kas vēlējās iegūt degvielu, lai pamestu pilsētu. Bojā gājuši vismaz 20 cilvēki. 

Situācija slimnīcā bija haotiska – tā bija pārpildīta, trūka mediķu un medikamentu, lai visiem spētu palīdzēt. 

ES jāgatavojas bēgļu pieplūdumam

Tikmēr Eiropas Savienība nolēmusi piešķirt piecus miljonus eiro humānajai palīdzībai tiem, kuri cietuši no konflikta Kalnu Karabahā. Šī ir papildu palīdzība pagājušajā nedēļā piešķirtajiem Eiropas Komisijas 500 tūkstošiem eiro, pamatojot to ar drīzo ziemas iestāšanos Kalnu Karabahas reģionā, kas radīs papildu grūtības bēgļiem.

Eiropas Komisija arī paziņoja, ka sagaida masveida etnisko armēņu izceļošanu no Kalnu Karabahas, un aicināja ES dalībvalstis sagatavoties viņiem nepieciešamā atbalsta sniegšanai. 

"Mums jābūt gataviem atbalstīt tos tūkstošus, kas nolēmuši pamest Kalnu Karabahu, sevišķi tāpēc, ka ziema pakļaus bēgļus papildus grūtībām," paziņojis ES krīzes vadības komisārs Janezs Lenarčičs.

Tāpat komisārs norādīja, ka ES krasi palielina humāno palīdzību reģionā, lai sniegtu neatliekamo palīdzību cilvēkiem, kam tā nepieciešama gan Kalnu Karabahas anklāvā, gan cilvēkiem, kas šobrīd ir pārvietoti Armēnijā.

KONTEKSTS:

Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahas teritoriju jau prasījis vairākus desmitus tūkstošus dzīvību. Kalnu Karabaha (armēņu valodā – Arcaha) starptautiskā likuma acīs ir atzīta par Azerbaidžānas teritoriju, lai gan to pārsvarā apdzīvo armēņi.

1923. gadā Padomju Savienība iekļāva Kalnu Karabahas Autonomo apgabalu Azerbaidžānas Sociālistiskās republikas sastāvā, neraugoties uz to, ka līdz pat 90% reģiona iedzīvotāju bija armēņi.

Konflikts saasinājās PSRS norieta posmā, 80. gadu beigās, kad izcēlās pirmais Kalnu Karabahas karš, kurā uzvarēja Armēnija. Tā rezultātā kontroli pār Kalnu Karabahas teritoriju pārņēma Erevānas atbalstīta etnisko armēņu valdība separātiskā apgabala galvaspilsētā Stepanakertā.

Armēnijai šis ieilgušais konflikts ir cīņa par armēņu tautas vienotību, bet Azerbaidžānai – par valsts teritoriālo vienotību.

2020. gada septembrī uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas atkal sākās smagas kaujas, Azerbaidžānas armijai izdevās atkarot apmēram piekto daļu armēņu spēku iepriekš kontrolētās teritorijas. Karadarbībā dzīvību zaudēja aptuveni 6500 cilvēku. Bruņotais konflikts ilga sešas nedēļas un beidzās 2020. gada novembrī, kad Armēnija un Azerbaidžāna ar Krievijas atbalstu noslēdza vienošanos par uguns pārtraukšanu, ko Armēnijā daudzi uzskata par kapitulāciju.

2023. gada 19. septembrī Azerbaidžānas karaspēks sāka plaša mēroga militāro operāciju Kalnu Karabahā. Pēc nepilnas diennakts tika paziņots par pamieru, kas faktiski nozīmē Kalnu Karabahas kapitulāciju un šī reģiona atgriešanos Azerbaidžānas kontrolē.