Aprit 50 gadu kopš ķīlnieku krīzes, kuras rezultātā radās termins «Stokholmas sindroms»
1973. gada 23. augustā noziedznieks Jans Ēriks Olsons vienā no Stokholmas bankām narkotisko vielu reibumā ar automātisko ieroci rokās par ķīlniekiem saņēma četrus cilvēkus. Policijai viņš izvirzīja prasību uz banku atvest viņa ieslodzīto draugu, pazīstamu banku laupītāju Klarku Olofsonu.
Būdams labs orators, bankā Olofsons pārņēma situāciju, un viena no bankas darbiniecēm ar viņu nodibināja draudzīgas attiecības, sākot vairāk baidīties no policijas, nevis no noziedznieka.
Psihiatrs Nils Bejerots, kurš šo terminu arī izdomāja, tolaik bija atbildīgs par noziedznieku un ķīlnieku uzvedības analīzi. Tiek pieļauts, ka "Stokholmas sindroms" ir stāvoklis, kurā aizsardzības mehānisms palīdz upurim tikt galā ar traumatisku situāciju.
