Alianses vadītāja amats ir viena no nozīmīgākajām vakancēm pasaulē, taču tai nav oficiāla darba pienākumu un nepieciešamo prasmju saraksta. Kandidāti šim amatam nevis piesakās, bet tiek izvirzīti diplomātisku sarunu un diskusiju ceļā.
Arī darba intervijas šim amatam nav, un personas, kas uz šo posteni cer, nedrīkst būt pārāk dedzīgas savā vēlmē kļūt par nākamo NATO ģenerālsekretāru, pērn rakstīja Vācijas sabiedriskā raidorganizācija "Deutsche Welle".
Bijusī NATO preses sekretāre Oana Lungesku norādīja, ka jauno alianses vadītāju jāizvēlas pēc iespējas ātrāk un ir patiešām svarīgi, lai šī izvēle būtu nošķirta gan no Eiropas Parlamenta vēlēšanām, gan ASV prezidenta vēlēšanu kampaņām.
"Sliktākais, kas varētu notikt, būtu, ja NATO ģenerālsekretārs būtu sava veida "atlikums" no vēlām nakts sarunām pie ES līderu galda vai tiktu ierauts ļoti netīkamā ASV vēlēšanu procesā," viņa teica.
NATO ģenerālsekretāru uz četriem gadiem ieceļ alianses līderi, neformāli apspriežoties ar dalībvalstu pārstāvjiem.
Lai gan tradicionāli šo amatu ieņem kāds eiropietis, jebkuram nopietnam kandidātam ir nepieciešama ASV, kas ir NATO dominējošā lielvara, piekrišana.
Iespējams, ka 31 NATO vēstnieks tiksies arī neformālā sanāksmē, ko rīkos visilgāk strādājošais alianses vēstnieks. Pašlaik tas ir Mario Nobilo no Horvātijas.
Un pagaidām vienīgais šādā tikšanās reizē apspriestais kandidāts esot bijis Rute.
Kādām īpašībām jāpiemīt nākamajam NATO vadītājam?
Lai arī precīzs pienākumu un kompetenču saraksts cilvēkam, kas uz šo amatu pretendē, patiešām nav zināms, jaunajam NATO ģenerālsekretāram ir jāiestājas pret Krieviju, bet ne tik asi, lai radītu bažas par eskalāciju, un jābūt gatavam aizstāvēt alianses pastāvēšanu, taču neprovocējot tās pretiniekus, rakstīja "Deutsche Welle".
Tātad – stingra, taču ļoti diplomātiska persona.
Parasti uz šo amatu tiek virzītas arī tādas amatpersonas, kurām ir pieredze premjerministra, aizsardzības vai ārlietu ministra amatā.
Tāpat minēts, ka ideālā gadījumā šai personai jābūt no valsts, kas tās aizsardzībai atvēl lielus izdevumus.
Izskanējušas arī runas, ka jaunais alianses vadītājs varētu būt sieviete. NATO ģenerālsekretāru varētu izraudzīt arī no tā dēvētās Austrumeiropas.
"Kandidāti no Austrumeiropas noteikti uzsver, ka patiešām ir pienācis laiks pārtraukt šo dalījumu starp veco un jauno un ka Austrumeiropai noteikti ir jāpiešķir kāda nozīmīga vieta [pie sarunu galda]," sarunā ar Igaunijas sabiedrisko mediju ERR iepriekš pauda igauņu politiķis un bijušais valsts aizsardzības un ārlietu ministrs Svens Miksers.
"Tas gan noteikti nenozīmē, ka nākamais ģenerālsekretārs nevar būt vīrietis un nevar nākt no Rietumeiropas," viņš piebilda.
Daļa valstu – īpaši Francija – šajā amatā arī vēlētos kādu Eiropas Savienības valstu pārstāvi, tā cerot uz ciešāku sadarbību starp NATO un ES.
Pretendentu uz NATO ģenerālsekretāra amatu ir daudz
Līdz šim izskanējuši vairāku kandidātu vārdi. Vēl pērn par spēcīgu pretendentu uz šo amatu tika nodēvēta Dānijas premjerministre Mete Frederiksena. Tāpat piesaukts bijušais Lielbritānijas ministrs Bens Volless. Abi gan savu kandidatūru jau atsaukuši.
Pagājušogad starp potenciālajiem pretendentiem pavīdējuši pat Kanādas finanšu ministres Kristijas Frīlendas un Spānijas premjerministra Pedro Sančesa vārdi.
Arī Latvijas ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš ir norādījis, ka varētu uz šo amatu pretendēt.
Taču šobrīd kā ticamākais Stoltenberga "mantinieks" novērtēts Nīderlandes premjerministrs Marks Rute, vienlaikus gana spēcīgi un plaši izskanot arī Igaunijas premjerministres Kajas Kallasas kandidatūrai.
Nīderlandes premjers favorītpozīcijās izvirzījies vairāku iemeslu dēļ – viņš ir otrs visilgāk savā amatā esošais premjers NATO sabiedroto valstu vidū. Viņu šajā ziņā pārspēj vien Ungārijas valdības vadītājs Viktors Orbāns.
Rutes trumpis esot arī viņa veiksmīgā tikšanās 2019. gadā ar toreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu – abi savstarpēji jokojuši un sarokojušies. Un pēc tam Tramps medijiem arī pavēstīja, ka "pēdējo gadu laikā abi kļuvuši par labiem draugiem."
Ruti arī dēvē par "drošāku" izvēli, salīdzinot ar Baltijas valstu politiķiem, jo liela daļa alianses darba kārtības ir un būs saistīta ar Krievijas uzsākto pilna mēroga karu Ukrainā.
"Pastāv sajūta, ka kāds no Baltijas valstīm "pie NATO stūres" būtu kaut kādā veidā neproduktīvs, nevis noderīgs," iepriekš norādīja igauņu drošības pētniece un Tallinas Starptautiskā aizsardzības un drošības centra direktora vietniece Kristi Raika.
Vienlaikus Nīderlandes premjers kritizēts par to, ka viņa valsts izdevumi aizsardzībai nesasniedz NATO dalībvalstu noteikto mērķi jeb 2% no IKP.
Pavisam īsu brīdi kā ticama NATO ģenerālsekretāra amata kandidāte tika piesaukta arī pašreizējā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena, vēstīja Vācijas mediji. Viņu šim amatam esot ieteicis ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens.
Tiesa, pret to kategoriski iebildis Vācijas kanclers Olafs Šolcs. Viņš norādīja, ka vadošais amats NATO būtu pārāk ietekmīgs, lai to uzticētu savas lielākās Vācijas opozīcijas partijas jeb Kristīgo demokrātu (CDU) biedram.
Turklāt viņu bažīgu darījis arī tas, ka fon der Leienas stingrā nostāja pret Krieviju varētu kaitēt NATO pēc Maskavas kara pret Ukrainu beigām, vēstīja mediji. Šī iemesla dēļ skeptiska attieksme aliansē esot arī pret Kallasas kandidatūru.
Jaunajam NATO vadītājam priekšā daudz izaicinājumu
Alianses vadītāja izpildvara ir maza, taču šī persona pārstāv 31 valsti un aliansi, kuras kolektīvā aizsardzība aptver 1 miljardu cilvēku.
Liela daļa līdzšinējo NATO līderu aliansi vadījuši salīdzinoši mierīgos laikos – to pilnvaru termiņš sakrita ar stratēģiskās stabilitātes uzturēšanu un labi izstrādātu militāro nostāju Aukstā kara laikā. Vēlāk viņu darbs bija saistīts ar pārrunām ar jaunu demokrātiju līderiem un šo valstu uzņemšanu aliansē pēc Padomju Savienības sabrukuma.
Taču nākamās desmitgades izaicinājumi ir lieli, tāpēc NATO vadītājam jābūt drosmīgam, ar stingru nostāju un apveltītam ar ļoti labām komunikācijas spējām, lai spētu apvienot politiskās, diplomātiskās un militārās frakcijas ap kopīgu redzējumu.
Viņam vai viņai ir arī jāspēj īstenot virkni institucionālo reformu, kas nepieciešamas, lai stingri un vienoti stātos pret Krievijas militāro agresiju un hibrīddraudiem, vienlaikus pielāgojoties arī jaunai stratēģisko draudu videi Indijas un Klusā okeāna reģionā un izvirzot jaunās tehnoloģijas par NATO operatīvo spēju pamatu.
