Šis notikums lika atcelt arī pēc Covid-19 ierobežojumu ieviešanas pirmo augsta līmeņa ASV amatpersonas - valsts sekretāra Entonija Blinkena - vizīti Pekinā. Tomēr šajā vasarā Ķīnas galvaspilsētu apmeklējušas vairākas esošās un bijušās ASV amatpersonas, kas liecina par abpusēju vēlmi, ja ne gluži attiecības uzlabot, tad vismaz mazināt naidīgumu. Vai abas lielvaras var atrast kopēju valodu globāli nozīmīgos jautājumos?
ĪSUMĀ:
- ASV un Ķīna mēģina atrast saskarsmes punktus iespējamai sadarbībai.
- Tomēr abu lielvalstu attiecības joprojām ir salīdzinoši zemā punktā.
- Ķīnas vadība ir aizņemta ar iekšpolitisko un ekonomikas problēmu risināšanu.
- Joprojām aktuālas ir bažas par iespējamo konfliktu saistībā ar Taivānu.
- ASV gan demokrāti, gan republikāņi atbalsta stingrāku nostāju pret Ķīnu.
Pekinas "sarkanā līnija"
Kopš Baraka Obamas prezidentūras otrās puses ASV attiecības ar Ķīnu ir strauji pasliktinājušās. Tomēr svarīgi atzīmēt, ka, lai gan ASV politikā šobrīd nav daudz kopsaucēju, agresīvāka rīcība attiecībās ar Ķīnu ir viena no pāris lietām, par kurām vienisprātis ir gan demokrāti, gan republikāņi. Atšķiras tikai agresivitātes līmenis, ko vēlas redzēt politiķi katrā no partijām.
Donalda Trampa laikā priekšplānā izvirzījās tirdzniecības karš. Džo Baidena administrācijas laikā tirdzniecības karš nav pazudis no dienaskārtības - ilgi gaidīts un pirms mēneša sagaidīts ASV prezidenta Džo Baidena lēmums ierobežot ASV investīcijas Ķīnas augsto tehnoloģiju jomā ir kārtējais pierādījums, ka nekas vēl nav beidzies.
Baidena laikā nepārprotams ir bijis arī ASV atbalsts Taivānai un, kā zināms, Taivānu Ķīna uzskata par iekšpolitikas jautājumu un pašu pirmo "sarkano līniju", ko ASV nevajadzētu pārkāpt.
Šajos gados abu valstu attiecību priekšplānā ir izvirzījušās krasās atšķirības starp lielvalstīm un to piedāvāto pārvaldības modeli.
Sarkano paklāju vasara
Jūlijā ar sarkano paklāju un paša prezidenta siltu sveicienu Pekinā sagaidīja bijušo ASV valsts sekretāru Henriju Kisindžeru. Veselu gadsimtu piedzīvojušais Kisindžers ir bijis viens no atslēgas cilvēkiem komunistiskās Ķīnas politiskās izolācijas pārtraukšanai un tika sagaidīts atbilstoši- ar sarkano paklāju un Ķīnas prezidenta Sji Dzjiņpina un galvenā diplomāta Vana Ji siltajiem smaidiem un laipnajiem vārdiem.
Kisindžera nozīmi ASV-Ķīnas attiecībās labi saprot Pekina un tiek pieļauts, ka bijušais diplomāts, lai gan vairs nav valsts amatpersona un Ķīnu apmeklēja kā privātpersona, tomēr joprojām ir gatavs iestāties par savas valsts interesēm, arī neformālā gaisotnē.
Ķīnai Kisindžers simbolizē laiku, kad abu valstu attiecībās dominēja durvju atvēršanās- politisko un ekonomisko. Bet mūsdienās ir pavisam citi laiki, kad arvien vairāk durvis tiek aizvērtas. Tāpēc esošās ASV amatpersonas netiek uzņemtas tik silti.
Šovasar bez Kisindžera Pekinā viesojās arī ASV finanšu ministre Dženeta Jelena, ASV īpašais sūtnis klimata jautājumos Džons Kerijs un valsts sekretārs Entonijs Blinkens. Tikai pēdējo no trim uzņēma arī pats Sji Dzjiņpins. Tomēr visi meklēja tos dažus saskarsmes punktus, kuros ne tikai varētu, bet vajadzētu sastrādāties.
Globāli jautājumi kā saskarsmes punkti
Kad pagājušā gada novembrī tikās ASV un Ķīnas prezidenti, abi uzsvēra, ka to valstis turpinās savstarpēji sacensties, tomēr viņi redzēja arī jautājumus, kuros tām visas pasaules interesēs ir jāsadarbojas- klimata pārmaiņas, globālā makroekonomikas stabilitāte, veselības un pārtikas drošība.
No iepriekš minētajām, klimata pārmaiņas un to seku mazināšana šķietami kļuvis par svarīgāko punktu, par kuru abas puses ir gatavas sēsties pie galda un runāt. Klimata pārmaiņu sekas mazināt nav iespējams, ja neiesaistās abas lielākās izmešu radītājas, tāpēc "klimata diplomātijas" kanālu uzturēšana ir apsveicama. Tomēr arī šis nav jautājums, kas neatdurtos pret domstarpībām un šī gada sākumā arī klimata diplomātija bija uzlikta "uz pauzes".
Jūlijā tiekoties ne tikai atjaunoja kontaktus un apmainījās ar laipnībām, bet arī norādīja uz domstarpībām - ASV satrauc emisiju pieaugums Ķīnā (kāpēc amerikāņiem dārgi jāmaksā par zaļo kursu, ja ķīnieši palielina ogļu ieguvi?), bet Ķīnu satrauc tās saules paneļu eksporta ierobežojumi un ir skaidrs, ka neviena no valstīm šajos jautājumos negrasās ko mainīt tuvākajā laikā. Ne mazāk svarīga ir globālā ekonomiskā stabilitāte, tomēr šajā jautājumā Ķīna var kļūt par lielāko izaicinājumu.
Ķīnas ekonomikai grūti laiki
Pēc trīs gadus īstenotas "Nulle Covid" politikas atmešanas eksperti un politiķi prognozēja strauju ekonomisko izrāvienu Ķīnas ekonomikai- līdzīgu tam, kādu pieredzējām ASV un Eiropā pēc Covid-19 ierobežojumu atcelšanas.
Par spīti cerībām, oficiālie Ķīnas ekonomikas rādītāji rāda drūmu ainu- ne tikai sarūk eksports un imports, bet kritiski samazinājušās arī tiešās ārvalstu investīcijas Ķīnas ekonomikā. Kamēr Rietumos joprojām cenšas savaldīt inflāciju, Ķīnas izaicinājums ir deflācija. Tā dēvētā "Sjikonomika" (eng.-Xiconomics) stipri mainīja iepriekš realizēto "nav politikas, nav problēmu" biznesa modeli un politika arvien vairāk kontrolē privāto biznesu.
Attiecīgi Sjikonomika šobrīd ne tikai piedzīvo krīzi bet, kā norāda eksperti, tā ir attapusies tajā pašā punktā, kur visas autoritatīvo valstu ekonomikas – apkārt notiekošais rada tik lielu neskaidrību, ka privātpersonas un biznesi naudu nevis iegulda, bet nogulda, attiecīgi iekšējais pieprasījums sarūk.
Sarūk arī Ķīnas IKP izaugsmes prognozes un šobrīd kopējā ekonomiskā situācija liek domāt, ka Ķīnas ekonomikas brīnuma laiks ir beidzies.
Tas nozīmē vairākas lietas. Pirmkārt, Ķīnas līdzšinējā ekonomiskā izaugsme, kas palīdzēja no nabadzības izrauties lielai tautas daļai, nodrošināja arī sabiedrības atbalstu Komunistiskajai partijai. Grūti laiki ekonomiski var nozīmēt izaicinājumus arī Sji Dzjiņpinam un pārējai partijas elitei. Turklāt, jo mazāka uzticība partijai un tās īstenotajai politikai sabiedrībā, jo vairāk naudas Ķīnai nāksies ieguldīt, lai stimulētu ekonomiku, un šo naudu nāksies aizņemties.
Otrkārt, jo lēnāk augs Ķīnas ekonomika, jo tālākā nākotnē Ķīna noķers savu galveno sāncensi- ASV.
Ķīnas izaugsme šī gadsimta pirmajā desmitgadē lika domāt, ka līdz 2020.gadam Ķīna būs kļuvusi par pasaules lielāko ekonomiku, tomēr dažādi apstākļi šo datumu ir pārbīdījuši atpakaļ tālākā nākotnē - ap 2040.gadu.
Un nevar izslēgt arī iespēju, ka tas nemaz nenotiks, ņemot vērā daudzos mainīgos faktorus, piemēram, rekordaugsto jauniešu bezdarbu un darbspējīgo iedzīvotāju skaita samazināšanos.
Treškārt, Ķīna ir lielākais aizdevējs attīstības valstīs un jau kādu laiku ASV un citas valstis cenšas panākt, ka Ķīna, līdzīgi kā rietumvalstis iepriekš, daļu šo parādu noraksta. Taču Ķīna līdz šim izvēlējusies parāda atmaksas grafiku pārskatīšanu un pagarināšanu.
Problēmas pašu mājās vēl vairāk mazina iespēju, ka Ķīna būs ar mieru daļējo norakstīt jaunattīstības valstu parādus, kas var izraisīt līdzīgas krīzes kā Zambijā, kur tieši Ķīna ir lielākais aizdevējs. Kopumā visas pasaules interesēs ir laba un stabila ekonomiskā situācija lielvalstīs, jo tās atstāj iespaidu ne tikai pašu mājās un reģionā, bet arī uz globālo ekonomisko situāciju.
Cerības uz attiecību uzlabošanos nav lielas
Šī gada sākumā ASV-Ķīnas attiecības sasniedza zemāko punktu kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Pieaugošās bažas par iespējamu konfliktu Taivānas šaurumā kopā ar pavasarī izskanējušiem Sji Dzjiņpina mājieniem par gatavošanos karam, kārtējo reizi parādīja, ka visai pasaulei ir svarīgi, lai abas lielvaras sarunātos. Lai cik salts, tomēr dialogs ir labāks par klusēšanu.
ASV amatpersonu vizītes ne tikai ir mēģinājums atrast kopsaucējus un vietas sadarbībai, bet arī dibināt tiešus kontaktus, kas pandēmijas laika ierobežojumu dēļ zuduši un ļautu mazināt iespēju abām valstīm pārrēķināties un vēl vairāk sarežģīt attiecības vai nonākt līdz tiešam militāram konfliktam.
ASV un Ķīnas attiecības joprojām ir zemā punktā un abu valstu sāncensība un politiskā rīvēšanās dominēs globālo politisko skatuvi vēl ilgi un šobrīd nav iemeslu prognozēt, ka tuvākajā laikā ir sagaidāmas kādas krasas izmaiņas attiecībās.
Bijušais Baraka Obamas padomnieks Raiens Hāss nesen sacīja, ka labākais scenārijs abu lielvaru attiecībām, ir jaunas paaudzes politiķi, kuri neļaus atšķirībām starp abām valstīm definēt visas to attiecības un spēs kopā strādāt pie nākotnes izaicinājumiem, tomēr redzam, ka nevienā no abām valstīm tuvākajā laikā nav gaidāma šāda paaudžu nomaiņa.
Sji mantinieks vēl nekur nav redzams, un arī ASV politikā nākamo prezidenta administrāciju, visticamāk, vadīs jau labi pazīstamas sejas.
