Tas gan lielā mērā skaidrojams ar to, ka Kalnu Karabahas reģions starptautiski ir atzīts par Azerbaidžānas sastāvdaļu, lai gan to apdzīvoja galvenokārt etniskie armēņi. Tagad pēc Azerbaidžānas veiktās militārās operācijas gandrīz visi armēņi ir pametuši Kalnu Karabahu un devušies bēgļu gaitās uz Armēniju.
Spānijā šonedēļ bija plānota Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva un Armēnijas premjerministra Nikola Pašinjana tikšanās, bet tā nenotiks, jo Azerbaidžana apvainojusies par eiropiešu pausto atbalstu Erevānai.
LTV žurnālists Ģirts Zvirbulis, kurš patlaban ir Armēnijā, tikās ar Armēnijas ārlietu ministra vietnieku Paruiru Hovhanisjanu un vaicāja, ko Armēnija sagaida no starptautiskās sabiedrības.
Ģirts Zvirbulis: Runājot ar armēņiem, rodas sajūta, ka cilvēki zaudējuši ticību jebkam – netic vairs ne pašreizējai valdībai, ne opozīcijai. Ārpolitiski vīlušies bijušajos sabiedrotajos Krievijā, bet neuzticas arī Rietumiem. Vai piekrītat šiem novērojumiem?
Paruirs Hovhanisjans: Ir pilnīgi saprotamas, ka šobrīd ļoti daudzi jūt zināmu frustrāciju. Īsā laika periodā kopš 2020. gada esam saskārušies ar daudziem izaicinājumiem. Pandēmijas dēļ tas jau bija grūts gads, tad vēl 2020. gada agresija pret Kalnu Karabahu, kas nesa šausmīgas humānās sekas.
Un tad Kalnu Karabahas blokāde kopš pagājušā gada decembra. Desmit mēnešu blokāde, cilvēki cieta badu. Un tagad agresija, kas sākās šī gada 19. septembrī un noveda pie visa reģiona etniskās tīrīšanas, tur palikuši vairs tikai daži simti armēņi. Tādēļ patiešām var saprast frustrāciju, ko izjūt daudzi armēņi gan Kalnu Karabahā, gan Armēnijā.
Jūs kā ārlietu ministra vietnieks atbildat par attiecībām ar Eiropu. Kā jūs vērtētu Eiropas reakciju uz pēdējiem notikumiem Kalnu Karabahā, kurus nupat aprakstījāt?
Esam dzirdējuši stingru reakciju no vairākām Eiropas Savienības dalībvalstīm, ASV, Kanādas un citām valstīm. Šie paziņojumi lielākoties bija adresēti Azerbaidžānai, lai pārtrauktu tās militārās darbības.
Vai ar to pietiekami? Tie bija tikai paziņojumi, kam nesekoja nekādas reālas darbības, reālas sankcijas?
Protams, ar paziņojumiem vien nepietiek, vajadzētu sekot darbībai. Bet, ja šie stingrie paziņojumi, ko redzējām pagājušonedēļ, būtu saņemti agrāk, notikumi tā nebūtu attīstījušies. Mēs esam aicinājuši mūsu Rietumu partnerus stingrāk nosodīt valsti, kas lieto spēku kā līdzekli konflikta atrisināšanai. Esam vērušies neskaitāmās organizācijās. Paziņojumi ir diplomātiskā spiediena līdzeklis. Bet vai ar tiem šobrīd pietiek? Protams, nē!
Kādu reakciju jūs gaidītu no Eiropas puses?
Šeit varētu teikt, ka ir citi piemēri, kad spēka lietošanas gadījumā reakcija bijusi krietni stingrāka. Sākot ar sankcijām – gan individuālām, gan kolektīvām – un beidzot ar konkrētiem lēmumiem starptautiskajās organizācijās. Un tiesu instancēs ir virkne instrumentu, ko starptautiskā sabiedrība var lietot, lai novērtētu un reaģētu uz agresiju.
Ar citiem gadījumiem, kad Eiropas reakcija bijusi stingrāka, laikam domājāt reakciju uz Krievijas agresiju Ukrainā. Vai jums šķiet, ka Ukrainas gadījumā Eiropas reakcija bija stingrāka nekā Kalnu Karabahas situācijā?
Jūs bieži Armēnijā dzirdēsiet vārdu salikumu "dubultie standarti". Un ne tikai Armēnijā. Diemžēl reizēm patiešām novērojam, ka kāds konflikts vai karš pievērš lielāku uzmanību nekā cits. Jā, diemžēl mēs joprojām novērojam, ka notikumi attīstās līdzīgi, bet reakcija nav līdzīga.
Līdz šim Armēnijas galvenais partneris un drošības garants bija Krievija, bet nesenajos notikumos Kalnu Karabahā Krievijas miera uzturētāji tiek vainoti par bezdarbību.
Jā, un arī mūsu ārlietu ministrs izteicis oficiāli savu sarūgtinājumu un pārliecību, ka krievu miera uzturētāji būtu varējuši rīkoties citādāk. Visļaunākais piemērs, protams, ir tas, kas notika pagājušonedēļ. Krievu miera uzturētāju galvenais uzdevums bija uzturēt mieru. Vai miers tika uzturēts? Es tā neteiktu. Tagad reģions ir etniski iztīrīts, un tas noticis krievu miera uzturētāju klātbūtnē.
Kādēļ viņi to pieļāva?
Tas ir labs jautājums, bet domāju – tas būtu jājautā Maskavā, nevis šeit.
Kā tas ietekmēs Armēnijas un Krievijas divpusējās attiecības?
Krievijas lomu šajā reģionā nevar noliegt, bet pēdējā laikā mums ir bijušas viedokļu atšķirības dažādos jautājumos, un miera uzturētāju rīcība ir tikai viena no tām. Taču Armēnija no savas puses nedara neko tādu, lai kādu provocētu vai radītu papildus spriedzi.
Vai pieļaujat iespēju, ka Krievijas miera uzturētāji tiktu nomainīti ar kādiem citiem miera uzturētājiem?
Jā, mēs šādu risinājumu jau esam piedāvājuši ANO Drošības padomē – izvietot Kalnu Karabahā ANO miera uzturēšanas spēkus. Mēs ticam, ka tas noteikti pastiprinātu drošību reģionā.
Par drošību runājot – jūsuprāt, kā tuvākajā laikā attīstīsies drošības situācija gan reģionā kopumā, gan iekšēji Armēnijā?
Nekādus variantus nevar izslēgt, riski ir augsti, un mūsu drošība joprojām ir apdraudēta. Katru dienu mēs piedzīvojam dažādus incidentus. Novērojam azerbaidžāņu spēku pulcēšanos pie mūsu robežām no visām pusēm. Dzirdam retoriku, kurā Armēnija tiek saukta par "Rietumazerbaidžānu" un pat apgalvojumus, ka Erevāna esot azerbaidžāņu pilsēta.
Tādēļ mūsu valdības galvenais uzdevums ir nodrošināt valsts teritoriālo nedalāmību un neatkarību, kā arī, protams, – iekšējo stabilitāti.
KONTEKSTS:
Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahu prasījis vairākus desmitus tūkstošu dzīvību. Kalnu Karabaha (armēņu valodā – Arcaha) starptautiskā likuma acīs ir atzīta par Azerbaidžānas teritoriju, lai gan to pārsvarā apdzīvoja armēņi.
1923. gadā Padomju Savienība iekļāva Kalnu Karabahas Autonomo apgabalu Azerbaidžānas Sociālistiskās republikas sastāvā, lai gan līdz pat 90% reģiona iedzīvotāju bija armēņi.
Konflikts saasinājās PSRS norieta posmā, 80. gadu beigās, kad izcēlās pirmais Kalnu Karabahas karš, kurā uzvarēja Armēnija. Tā rezultātā kontroli pār Kalnu Karabahas teritoriju pārņēma Erevānas atbalstīta etnisko armēņu valdība Kalnu Karabahas galvaspilsētā Stepanakertā.
2020. gada septembrī uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas atkal sākās smagas kaujas, Azerbaidžānas armijai izdevās atkarot apmēram piekto daļu armēņu spēku iepriekš kontrolētās teritorijas.
2023. gada 19. septembrī Azerbaidžānas karaspēks atkal sāka plaša mēroga militāro operāciju Kalnu Karabahā. Pēc nepilnas diennakts tika paziņots par pamieru, kas faktiski nozīmē Kalnu Karabahas kapitulāciju un šī reģiona atgriešanos Azerbaidžānas kontrolē.
Lielākā daļa armēņu ir pametuši Kalnu Karabahu un devušies bēgļu gaitās uz Armēniju.
