LTV filmēšanas grupa Armēnijā tikās ar bēgļiem, kam nācies steigšus pamest savas mājas.
Automašīnas, kas ātrumā piekrāmētas ar visu izdzīvošanai nepieciešamo, šobrīd ir ierasts skats daudzās Armēnijas pilsētās. Arī šeit, Masisas pilsētiņā Ararata kalna pakājē.
Ar nedaudz vairāk nekā 20 000 iedzīvotāju tā ir aptuveni mūsu Ogres lielumā. Bet šobrīd tai jārisina jautājums, kā izmitināt aptuveni 10 000 bēgļu, kas ieradušies no Kalnu Karabahas.
Pašvaldības administratīvā ēkā ir pilna ar bēgļiem, kas pēc ierašanās šeit reģistrējas pabalstu saņemšanai. Pašvaldības ēkā atrodas arī Sarkanā Krusta birojs, kur tiek piefiksēts, kāda palīdzība iebraukušajiem nepieciešama. Blakus domei atrodas punkts, kur iespējams saņemt vietējo iedzīvotāju ziedotās drēbes un citas nepieciešamības lietas, kā arī pārtikas izsniegšanas vieta.
Abi pašvaldības vadītāja vietnieki atlikuši malā vairumu ikdienas darbu un cenšas tikt galā ar bēgļu plūsmu. Otrais vietnieks Horens Arojans konsultē un palīdz noformēt dokumentus.
"Galvenā vajadzība cilvēkiem ir mājokļi. Apzinām iespējas viņus izmitināt. Meklējam izmitināšanas iespējas arī ārpus mūsu pilsētas un citos rajonos, jo mēs šeit jau esam pārslogoti."
Tikmēr pirmais vietnieks Norairs Hakobjans kārto praktiskas lietas, piemēram, meklē telpas, kur izmitināt iebraukušos. Pašvaldības budžetā tam līdzekļu nepietiek, taču palīgā nākot gan vietējie iedzīvotāji, gan uzņēmumi. Tādēļ pašvaldībai atliek tikai organizēt procesus.
"Šajā ēkā kādreiz atradās pasts, bet tad tā tika privatizēta un kādu laiku stāvēja pamesta. Jaunais īpašnieks to nodevis mūsu rīcībā, lai izmitinātu bēgļus. Taču, pirms šeit varēs dzīvot cilvēki, ēkai nepieciešams remonts. Materiālus ziedos citi uzņēmēji, bet darbus veikt pieteikušies paši bēgļi."
Protams, šādai bēgļu plūsmai vietējā pašvaldība nevarēja būt gatava, tādēļ, meklējot pajumti, nākas improvizēt.
Piemēram, bijusī spēļu zāle un veikalu tehniskās telpas tagad pārtapušas par dzīvojamo platību piecām ģimenēm ar bērniem. Susanna, kas te dzīvo ar bērniem un mazbērniem, bēgļu gaitās devusies jau otro reizi.
"Mēs esam no Hadrutas, bet to nācās pamest 2020. gadā, kad azerbaidžāņi to ieņēma. Dažus mēnešus dzīvojām šeit, Masisas pilsētā, un tad atgriezāmies Kalnu Karabahā, sākām visu no jauna. Un tagad atkal bija jābēg," stāsta Susanna.
"Ar sievu un mazbērniem braucām ārā pa galveno ceļu un pēkšņi netālu trāpīja lādiņš. Mašīna noraustījās, sieva sāka bļaut, mazie arī... Bet, paldies Dievam, esam sveiki un veseli," saka bēglis Gagiks.
"Man bija dzimšanas diena 19. septembrī, mēs taisījāmies dzert tēju, jo blokādes dēļ nekā cita mums nebija. Taču tieši tobrīd turki, tas ir – azerbaidžāņi, sāka bombardēt. Mums bija jāiet pagrabā, un turpat pagrabā vecāmamma no miltiem sacepa mazus pīrādziņus, un tā mēs tur nosvinējām manu dzimšanas dienu," stāsta Davits.
Par bēgļu pajumti pārveidoti arī bijušie bērnudārzi. Kur kādreiz rotaļājās bērni, tagad skan drūmas nopūtas.
"Palīdz, protams, mums te palīdz un ļoti par mums rūpējas. Baro un nodrošina ar visu vajadzīgo... bet vienalga sāp, ļoti sāp. Mūsu dzimtas kapsēta palika tur, viss palika tur," skumst Gohara.
Azerbaidžānas varasiestādes apgalvo – etniskie armēņi no Karabahas neesot padzīti, nekādas represijas nenotikšot un iedzīvotāji varot droši atgriezties. Bet neviens no LTV satiktajiem armēņiem tam netic.
"Tā nav taisnība... Tie ir meli! 100-procentīgi meli! Viņi piespiež tur palikušos armēņus tā teikt medijos, citādi ausis nogriezīs," apgalvo bēglis Karo.
"Es savā dzīvē vairs tur nevarēšu atgriezties. Nekad! Paskatieties telefonos, ko azerbaidžāņi tur dara. Nu paskatieties! Kā var tur braukt? Nē! Nekad dzīvē!" spriež Karabahas bēgle Donara.
Apzinoties, ka bēgļu krīzei drīza risinājuma nebūs, Armēnijas valdība lēmusi katram no Kalnu Karabahas iebraukušajam tautietim piešķirt vienreizēju pabalstu 100 000 dramu jeb 236 eiro apmērā un vēlāk – ikmēneša pabalstu 50 000 dramu jeb 118 eiro apmērā. Pabalsts paredzēts dzīvesvietas īrei un komunālajiem maksājumiem.
KONTEKSTS:
Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts par Kalnu Karabahu jau prasījis vairākus desmitus tūkstošu dzīvību. Kalnu Karabaha (armēņu valodā – Arcaha) starptautiskā likuma acīs ir atzīta par Azerbaidžānas teritoriju, lai gan to pārsvarā apdzīvo armēņi.
1923. gadā Padomju Savienība iekļāva Kalnu Karabahas Autonomo apgabalu Azerbaidžānas Sociālistiskās republikas sastāvā, lai gan līdz pat 90% reģiona iedzīvotāju bija armēņi.
Konflikts saasinājās PSRS norieta posmā, 80. gadu beigās, kad izcēlās pirmais Kalnu Karabahas karš, kurā uzvarēja Armēnija. Tā rezultātā kontroli pār Kalnu Karabahas teritoriju pārņēma Erevānas atbalstīta etnisko armēņu valdība separātiskā apgabala galvaspilsētā Stepanakertā.
2020. gada septembrī uz Kalnu Karabahas faktiskās robežas atkal sākās smagas kaujas, Azerbaidžānas armijai izdevās atkarot apmēram piekto daļu armēņu spēku iepriekš kontrolētās teritorijas. Bruņotais konflikts ilga sešas nedēļas un beidzās 2020. gada novembrī, kad Armēnija un Azerbaidžāna ar Krievijas atbalstu noslēdza vienošanos par uguns pārtraukšanu, ko Armēnijā daudzi uzskata par kapitulāciju.
2023. gada 19. septembrī Azerbaidžānas karaspēks sāka plaša mēroga militāro operāciju Kalnu Karabahā. Pēc nepilnas diennakts tika paziņots par pamieru, kas faktiski nozīmē Kalnu Karabahas kapitulāciju un šī reģiona atgriešanos Azerbaidžānas kontrolē.
