„Esot šeit, es jau esmu viens no laimīgajiem, tas viss vienkārši ir jāizbauda, nevajag tur sapņot, skatīties un domāt uz priekšu. Jāizbauda, jāizgaršo viss ir pamatīgi,” sacīja sportists, norādot, ka ir jāpriecājas par visām gūtajām sajūtām.
Silovs pēc brokastīm dodas Korejas ielās ar velosipēdu, lai uzturētu sevi sacensību tonusā. Šis braucamrīks ātrslidotājam ir gandrīz kā labākais draugs – ar to var izskrieties un būt mierīgs. „Ļoti daudz neesmu izbraucis Korejā ar to riteni. Ritenis man ir līdzi Korejā nevis tūrisma apsvēruma dēļ, bet treniņiem, lai izdarītu kaut kādu darbu,” norādīja Silovs.
Latviešu ātrslidotājam šī nav pirmā reize Korejā.
Jau iepriekš viņš ir ievērojis, ka šeit ir skaista jūra un kalni. „Priecē tas, ka ir saule. Zaļš ļoti nav, ir vairāk zemes dzeltenie un brūnie toņi,” stāstīja latvietis.
Starp daudzajām ēkām olimpiskajā ciematā Haralds pārvietojas ar skeitbordu. Šīs viņam ir jau trešās spēles, un šo gadu laikā mainījušās arī Silova uzskati. „Sajutos maziņš starp visiem konkurentiem,” savas izjūtas pirms astoņiem gadiem atsauc atmiņā latvietis. „Tagad es varu skatīties uz jebkuru konkurentu, un es neredzu atšķirību – visi esam cilvēki,” izmaiņas starp uzskatiem savās pirmajās un trešajās olimpiskajās spēlēs stāsta Silovs.
Šajās spēlēs Haralds slidos par brāli, kurš pirms gada zaudēja cīņu ar slimību.
Tāpat Silovs izrādīja savas zeķes, kuras vecmamma tieši pirms braukšanas septiņas dienas adījusi. Latvietis norāda, ka Korejas aukstajā laikā tās ir tieši laikā.
Silovs sportu uzskata par vienojošu pasākumu, kas spēj satuvināt visu valsti. „Tas ir hokeja drudzis vai futbols, vienalga. Galvenais, lai mums ir uzvaras, tas ir tas, kas vieno cilvēkus valstī,” teica sportists, uzsverot, kas tas ir ļoti svarīgi.
Latvietis norādīja, ka sports ir kļuvis arī par politisku spēli. Viņš arī min, ka nepatiku viņam raisa medaļu skaitīšana.
„Tas nav čempionāts starp valstīm,” Silovs skaidroja.
Tāpat viņš neslēpa, ka liela nozīme ir godīgai cīņai.
„Sočos es pārdegu,” atklāja ātrslidotājs. Viņš minēja, ka bija uzlicis sev lielu atbildību un pārdzīvojis, ka pirmais starts neizdevās tāds, kādu viņš vēlējās. „Tagad es gribu vienkārši uziet uz starta un ļaut notikties, nedomāt, ka man ir kaut kas jāizdara,” viņš piebilda.
