Ceļojuma pirmais atskaites punkts Čehijā bija galvaspilsēta Prāga, kur LTV gan daudz neuzkavējās, jo pusstundu pēc lidmašīnas nosēšanās sākas latviešu duelis Liberecā – Uvis Balinskis pret Kārli Čuksti.
Spēle Liberecā risinājās piektajā lielākajā hokeja hallē Čehijā ar mazliet vairāk nekā 7000 skatītāju vietu.
Mājinieks Balinskis pilsētu un savu ikdienas gaitu vietas izrādīs dienu vēlāk, tādēļ uzmanība vispirms pievērsta 25 gadus vecajam aizsargam Kārlim Čukstem, kurš aizvada pirmo pilno sezonu kā viesspēlētājs. Pērn gadu viņš sāka Rīgas "Dinamo", bet sezonu noslēdza Somijas augstākajā līgā "Pelicans" vienībā.
"Mazliet varbūt citādāk, nekā bija Somijā. Fiziski, taktiski un vairāk no aizsardzības šeit spēlē," savu skatījumu uz Čehijas hokeju atklāja Tršinecas "Ocelārži" aizsargs Čukste. "Somijā vairāk jauni un kreatīvi spēlētāji, tāpēc aizsardzība nebija pirmajā vietā. Varbūt tā ir lielākā atšķirība."
Atbildība šosezon augsta, jo Tršinecas "Ocelārži" ir iepriekšējo trīs sezonu čempione, neskaitot atceltās izslēgšanas spēles 2020. gada sezonā.
To, ka tā ir hokeja elite, parāda arī budžets – Tršinecas komanda ir starp piecām turīgākajām visā turnīrā. Patlaban "Ocelārži" tabulā noslēdz labāko sešinieku.
"Šī komanda ir daudz uzvarējusi pēdējos gados, tāpēc zaudēt vairākas spēles pēc kārtas nav tas, pie kā ir pieraduši," uzsvēra Čukste. "Mums ir laiks, un nekas nav zaudēts."
Šoreiz uzvaras punktus savu skatītāju priekšā ieguva Liberecas komanda. Čukstes komandai zaudējums mačā ar 2:3.
Komandas treneri ir apmierināti ar latvieša spēli, un jau bijušas sarunas par iespējamu līguma pagarināšanu, bet pagaidām fokuss ir uz spēli laukumā. Čukste devās mājup, bet Balinski nākamajā dienā gaidīja treniņš.
Pēc uzvaras noskaņojums treniņā vienmēr pacilāts. Liberecas komanda iepriekšējās sešās sezonās trīs reizes ir spēlējusi finālā, visās gan zaudējusi. Galvenais treneris Patriks Augusta komandā strādā piekto sezonu un trešo sezonu paralēli vadīšanas pienākumiem atbild par spēlētāju selekciju.
"Manā vērtējumā viņš [Balinskis] ir komandas pirmais aizsargs un viens no labākajiem savā pozīcijā visā līgā," sacīja Liberecas "Bílí Tygři" galvenais treneris Augusta. "Es viņu vēroju, pirms pievienojās mūsu komandai, zinu viņa stiprās puses uz ledus. Tagad esmu iepazinis viņu arī kā personību. Uvis ir lielisks cilvēks, viņš vēlas kļūt labāks, ko mēs novērtējam savos spēlētājos."
Libereca ir maza pilsēta – viss pa rokai. Līdz mājām ir trīs minūšu brauciens.
Apartamentus un auto Uvim nodrošina komanda, par dzīvošanas apstākļiem nevar sūdzēties – divistabu dzīvoklis jaunceltnē.
Pirms spēlēm viņš pats arī šmorē vakariņas.
"Firmas ēdiens man nebūs, bet kaut ko pirms spēles uztaisu – rīsi ar vistu vai pasta ar vistu," savu kulināro gaumi atklāja Balinskis. "Draudzenei pašai arī ir, ko darīt, viņai Rīgā savas lietas, apciemo mani, ar to pietiek. Man šeit patīk, jūtos ērti šeit, pilsēta ļoti forša. Kaut kādas vietas pat atgādina Rīgu, tiešām šeit jūtos kā mājās. To es pat draudzenei teicu, Litvīnovā man tādas sajūtas nebija, bet šeit es jūtos pavisam citādāk."
Starp treniņiem un spēlēm dators ir Uvim labākais laika kavēklis, kur dažreiz arī interese ir iegādāties kādus apavus.
"Kolekcionēt nē, bet man apavu ir daudz. Mājās nav vietas viņiem vairāk, bet tāpat jaunus pērku," atzina Balinskis. "Citreiz ir kādas pēcpusdienas pabrīvākas, aizeju uz halli padarbojos, uz pirti aizeju vai aukstā vannā. Tīri tā, lai nebūtu visu dienu mājās jāsēž. Citreiz džekus arī var satikt pēcpusdienā hallē."
Augstākā vieta pilsētā ir 94 metrus augstais Ještedas televīzijas tornis – viens no Čehijas kultūras pieminekļiem. Balinska mērķi arī ir tikai augstākie.
"Esmu saņēmis zvanus no saviem draugiem, skautiem dažādās NHL komandās. Redzēsim, kas nāks nākamajā sezonā," teica Liberecas "Bílí Tygři" galvenais treneris Augusta. "Ja viņam [Balinskim] piedāvās līgumu, tad viņš mierīgi varēs doties."
Balinskis par nākotni pagaidām daudz nedomā.
"Es kaut ko esmu dzirdējis, bet es baigi neiespringstu," paskaidroja Uvis. "Zinu, ka mums vienu jauno brauc skatīties diezgan bieži. Varbūt kādreiz sanāk laba spēle un iekrīt acīs, un painteresējas."
No Liberecas pilsētas ar vienu no, ja ne pašu labāko hokeja akadēmiju visā valstī LTV ceļi tālāk veda uz Litvīnovu, uz Balinska bijušo komandu. Klubs centās pagarināt ar viņu līgumu, taču tas neizdevās. Toties izdevās vienoties ar trīs latviešu aizsargiem – Ralfu Freibergu, Kristapu Zīli un Jāni Jaku, kam izšķiras, vai klubs nonāks pārspēlēs.
Ivana Hlinkas vārdā nosauktajā arēnā kaislīgs atbalsts neizsīkst visā spēles garumā.
Litvīnova ir sezonā latviešu hokejistiem bagātākā komanda. Savā pozīcijā viņi arī ir rezultatīvākie pēc gūtajiem punktiem.
Piecās no pēdējām septiņām sezonām komanda nav tikusi izslēgšanas mačos. Freibergs Čehijā aizvada piekto sezonu – viņam ir otra lielākā spēļu pieredze starp latviešiem uzreiz aiz Roberta Bukarta. Taču šis gads ir īpašs, jo komandā ir vēl divi tautieši.
"Tēva figūra. Aiz rociņas, eju ārā pa ielu, izvelku kabatu ārā no biksēm, un abi katrs savā pusē ieķeras un iet," sacīja Litvīnovas "Verva" aizsargs Ralfs Freibergs. "Draudzīgi esam, pavadām daudz laika.. daudz nē, bet ir brīži, piemēram, Ziemassvētkus kopā nosvinēt vai Jauno gadu un mēs to izbaudām."
"Pēcspēles diena, rītdien agrā spēle, tad šodien spēles arī nav," teica Litvīnovas "Verva" aizsargs Kristaps Zīle. "Vairāk atjaunošanās diena, savest savu ķermeni kārtībā. Tā Freibis atnāk uz zāli, uz aizmuguri min vēl kaut ko. Viņš neko normāli nedara. Pirmo reizi redzi, ja? Tik "bieži" nāk zālē, ka pirmo reizi ar riteni minas."
Jaks un Zīle pirmo reizi uz slidām uzkāpa un spēles pamatus apguva "Sāgas" hokeja skolā, tikmēr Freibergs ir "Prizmas" skolas audzēknis.
"Kamēr tu valodu nezini, ēdieniem vārdus arī īsti nesaproti, tu neko nevari pateikt. Tad reāli viss gāja caur Freibi, mēs viņam sakām, un tulko visu," pastāstīja Zīle . "Tā arī dzīvojām, līdz iemācies valodas pamatprincipus, kas ir vista, kas ir liellops un cūkgaļa. Mēs alu vispār nedzeram. Alu mēs nelietojam."
Litvīnovas "Verva" aizsargs Jaks iepazīstināja ar spēlētāju atjaunošanās telpu, kur hokejistus arī visbiežāk var sastapt.
Ivans Hlinka ir kluba lielākā zvaigzne, kura vārdā arī nosaukta halle. Savu karjeru Litvīnovā sākuši arī Lukāšs Kašpars, kā arī 11 sezonas NHL pavadījušais Roberts Raikels, kurš šobrīd ir komandas galvenā trenera asistents.
"Jānis Jaks lielākoties spēlē vairākuma pirmajā brigādē, viņš ir ļoti meistarīgs spēlētājs, viņš var gūt vārtus, ātrs slidotājs, kurš tendēts uzbrukumam," komandas latviešus raksturoja Raikels. "Freibergs ir ļoti gudrs, pievērš uzmanību niansēm, dažreiz viņš pārcenšas, bet paveic milzīgu darbu aizsardzībā. Zīle ir jauns un meistarīgs aizsargs, viņam ir liels spēles laiks, un katru maču viņš kļūst labāks. Es uzskatu, ka pēc dažiem gadiem viņš būs viens no labākajiem aizsargiem Eiropā."
Viens no apskates objektiem ir Hnevinas pils blakus esošajā Mostas pilsētā, kur hokejisti mēdz smelties atpūtu pēc spēles.
Savukārt Kladno ir lielākā pilsēta centrālajā Bohēmijas reģionā. Tiesa gan, cilvēki šeit nav vieglprātīgi, kārtīga darba pilsēta, kur atrodas tērauda ražotne, ogļu raktuves un, protams, arī hokeja komanda, kur lielākā zvaigzne ir Jaromirs Jāgrs.
Šī viņa dzimtā pilsēta. Vīzija, ierodoties šeit, protams, bija, ka visur būs 68. numurs – krekli, plakāti, bet tā nebūt nav.
Pirms spēles sākuma pie Kladno arēnas sāk pulcēties ļaudis, un beidzot parādās arī Jāgra krekli. Teju katru sezonu komanda cīnās par palikšanu ekstralīgā vai arī atgriešanos šajā turnīrā no līmeņa zemāka čempionāta. Komandai nesekmējas, bet līdzjutēji tāpat nāk atbalstīt savu komandu.
Mazliet vairāk nekā stundu pirms ledus hokeja dueļa sākuma tepat blakus brīvdabas laukumā ir hokejs ar bumbiņu. Laba iesildīšanās līdzjutējiem, un pēc tam ceļš uz blakus esošo Kladno arēnu, kur divi latvieši un Jāgra pārstāvētā komanda cīnīsies hokeja mačā.
Pagājušajā gadā atjaunotā halle pēc skata no ārpuses šķietami varētu uzņemt vairāk skatītāju, bet arī mazliet vairāk nekā 5000 skatītāju vietu nav piepildītas.
"Kā mājās varbūt nē, ģimene šosezon nav šeit, bet valodu jau saprotu," pastāstīja Kladno "Rytíři" aizsargs Oskars Cibuļskis. "Pašam vēl negribas izteikties, bet ir ok. Nevar sūdzēties. Protams, ka ar Soču ir daudzreiz vieglāk spēlēt nekā ar jebkuru citu ārzemnieku. Tīri tādēļ, ka tas pats elementārākais, ka saprot un nav jāsaka, ko izdarīt. Es jau zinu, ko Soča izdarīs, un tur nav jāsaka."
"Labi, ka ir vēl kāds no Latvijas draugs, ar kuru jau spēlēts," uzsvēra Kladno "Rytíři" aizsargs Kristaps Sotnieks. "Vienam būtu diezgan grūti, protams, atbrauc ģimene, bērni, bet tādu ilgāku laika periodu ir pārbraucieni uz spēlēm. Tomēr, kad autobusā vai ģērbtuvē ir kāds latvietis, ar kuru parunāt, un draugs, ar kuru var aiziet vakariņās... Nezinu, kaut vai brīvdienā kaut ko padarīt, tas tomēr palīdz un ir vieglāk."
Viens no vadības pārstāvjiem arī darbojas komandā – tas ir īpašnieks Jaromirs Jāgrs. Dzīvā leģenda 51 gadu vecumā turpina darīt to, ko vislabāk pieprot: spēlē hokeju.
"Mēs neesam baigie draugi, bet Cibuļa ar viņu [Jāgru] vairāk runā un iet vakariņās," paskaidroja Sotnieks. "Viņi vairāk sadraudzējušies. Protams, es saprotu, ka viņš ir komandas biedrs, kluba īpašnieks, kā kolēģi, jā. Cibuļskis vairāk ar viņu draugi."
"Soča jau iepazīstināja viņu [Jāgru] ar mani," teica Cibuļskis. "Viņš jau te mēnesi bija, sapazinās labi, tad viņš mani iepazīstināja."
Par karjeras noslēgumu izlasē paziņojušajam Sotniekam 36 gadu vecumā šī ir pirmā sezona viesspēlētāja lomā Eiropā.
Ja Latvijas izlases krekls ir pakārts vadzī, tad slidas vismaz pagaidām tur vēl netiks liktas.
"Jāspēlē ir, kamēr kājas vēl kustēsies, tikmēr spēlēšu," apņēmību pauda Sotnieks. "Es domāju, ka tas ceļš, kas noiets, ir ilgs un grūts. Tagad pamest, ja es varu spēlēt? Es domāju, ka tas būtu muļķīgi. Spēlēšu, kamēr kustēsies kājas."
